Armands Puče: Kultūrtelpa un tumbočka – no kurienes kultūras nozarei budžetā parādās lieks miljons ar spalvainu asti? 22
Armands Puče
Ja Finanšu ministrs Arvils Ašeradens tā bija domājis – visu cieņu. Tomēr, ir aizdomas, ka viņš nospēlēja primitīvas aklās vistiņas, pašam neapzinoties – vienā rāvienā atrādot Latvijas sabiedrībai lielāko no valsts pelēkajām ekonomiskajām zonām. Runa ir par valsts pārvaldi, kas piedalās budžeta plānošanā, tā gatavošanā un – šī dokumenta gala produktā. Ja godīgi – pēc tā visa kādu vajadzētu pakārt pēc kājām – kā Buratīno…
Nav svarīgi, ka premjers Kariņš gribēja atrast naudu veselībai. Viņš nosauca tikai ciparu, kas viņam trūkst – kā ielāps kopējā bildē. Jautrība sākās pēc tam. Ministrs Ašeradens, kas ar visām četrām tur valsts naudas maku, iebrauca ar pirkstiem Kultūras ministrijas ekseļu tabulās un pateica, ka viņš redz neapgūtu pusotru miljonu.
Tā bija kinošņikiem paredzētā nauda. Kāpēc tieši kino kāposts nāca ministram pa rokai, vēsturnieki nemāk izskaidrot, bet turpinājums izvērtās glauns – nosaucot šos skaitļus, ko no Kultūras ministrijas būtu jāietur medicīnas vajadzībām, Ašeradens ar švunku atvēra ministra Naura Puntuļa naksts skapīti jeb tumbočku.
Kā lai citādi apraksta notikumu gaitu, kas Kultūras ministram – no kaut kādām mistiskām rezervēm un citām nākotnes programmām, nepilnu 24 stundu laikā – liek atnest kopgaldam 1,2 miljonus… Tādējādi, it kā nosargājot kino cilvēkiem apsolīto kāpostu. Pag – bet no kurienes uzradās tie 1,2 miljoni? Kas tā par neapgūto rezervi valsts budžetā? Ja šādu ciparu var atrast uz sitienu – ko vēl mēs ieraudzītu, ja Puntuli iedzītu stūrī un viņa kāju īkšķus iespiestu skrūvspīlēs?
Pieņemsim, ka Ašeradens šāva uz dullo – lai gan to ir grūti iztēloties. Tomēr mulsums paliek – no kurienes kultūras nozarei budžetā parādās lieks miljons ar spalvainu asti? Ja reiz tika likts kopā budžets – ko patiesībā darīja valsts pārvaldes ierēdņi. Kas tā par plānošanas metodiku un formu, kas paredz valsts naudas biksēm kaut kādas iekškabatas ar dubulto oderi?
Protams, Finanšu ministram ir jāprasa, ja kaut kur zem galda ir kaut kas pakritis – bet, mēs runājam par miljoniem, nevis drupačām. Kā tas notiek, ja vienas ministrijas budžets ir sataisīts ar šādiem spilveniem vai rezerves glābšanas riņķiem? Ko mēs vēl atrastu – ja sāktu tos citus līdzīgā manierē drāzt? Ar tiem citiem, domāju – citas ministrijas.
Vai nav tā, ka kopumā ierēdņi šādus rezerves miljonus iestrādā starp budžeta rindām ar nolūku – lai tie sargā viņu pakaļas?
Un, ja nepaprasa – tad tas tā arī paliek, birokrātijas izvirtībai. Pamanījāt, ka pat Veselības ministre uz karstām pēdām, Ašeradenam teicās – ka viņa arī ir atradusi kaut kādas budžeta rezerves… Hallo! Medicīna! Jums vajag, vai – jums ir? Jūs, ko – nodokļu maksātājus par pajoliņiem uzskatāt?
Ja pirms trīs mēnešiem salikāt kopā valsts budžetu, kas tās par rezervēm, ko ministrijas ir taupījušas nebaltām un visu citu krāsu dienām? Un, ja nevajadzētu – tā nauda arī paliktu kaut kādās nesaprotamās aleternatīvās, kaut kādās buferu zonās? Parastā pasaulē to sauc par krāpšanu.
Par kultūrvides tumbočku aizdomājos arī reizē, kad teātra režisors Alvis Hermanis pagājušajā nedēļā sabrauca augumā Dailes teātrim – ka tie pēdējie copējot nost jaunos talantus, piesolot viņiem lielākus labumus, treknumu, algu. Režisors piesauca maucību un draudēja ar tiesu darbiem. Sliktākajā versijā – esot jārunā par kompensācijām, ja aktieri šādi turpināšot staigāt pa rokām.
Daile arī atbildēja, ar Kairiša muti, kaut ko no sērijas – mēs esam diženi, mēs esam vareni… Un arī pateica, ka tiesāsies.
Vienīgi, mums pārējiem – kur tā sāls un citas garšvielas?
Teātru mākslu Latvijā dotē kā nevienu, lai vai ļauts bikli iepīkstēties, ka abiem augstāk minētājiem komediantu un drāmas pulciņiem, atvainojos – kolektīviem – gadā kopā tiek atvēlēts vairāk par 7 miljoniem.
Piemēram, 2023. gadā 3,7 citroni un mandarīni iedalās JRT grozā un 3,4 līdzīgi citrusaugi nokļūst Dailes teātra ēdienkartē. Tāpat vērts atgādināt, ka šo profesiju, kurā teātri kādu nodarbina uz skatuves – proti, aktierus – arī slīpē uz valsts rēķina.
Paši radošie kolektīvi gan jau arī kaut kādā darba fāzē ieguldās, tomēr, ņem kā gribi, valsts to visu apmaksā. Un, kur tad vēl baznīcas – teātri kā būves, kā tempļi – kas nodokļu maksātājiem izmaksā desmitiem miljonus. Bet dižgari ecējas…
Var jau saprast, ka pie tik pilniem naksts skapīšiem, jumts var aizbraukt un sienas aizslēpot, tomēr – mazliet lielāku pietāti pret kluso dabu. Pret to necilo fonu, kas viņus visus baro un uztur. Dzirdu, ka viens un otrs no teatrāļu, atvainojiet – mākslas un kultūras – aprindām spiedz un argumentē, ka patiesībā viņi nodokļos valstij atdod vairāk, nekā paņem un vispār – tumsas spēkiem fui.
Bet, ja jau tas fiskālais stāsts jums tik diženi perspektīvs, iztieciet taču vienu reizi paši. Pamēģiniet! Kā daudzi Latvijā to dara. Bet Hermanim vēl pasprūk ironija par Žagaru, kurš esot “lielais teātra biznemenis”… Kas tur slikts, ka viena teātra vadībā ir beidzot nonācis cilvēks, kas vismaz izrāda vēlmi pats apmaksāt savus un pārējās trupas rēķinus?
