Armands Puče: Kas patiesībā notiek mūsu bruņotajos spēkos, ka viens šāds drons uzrāda kaudzēm nespējnieku?
192
Ja septembrī Latvijas debesīs lido dzērvju kāši, tad drīz gaidāmas pirmās salnas. Ja septembrī Latvijas debesīs lido droni ar sprāgstvielām, tad pēc Nacionālā drošības likuma tā ir militāro darbību rezultātā izraisīta valsti apdraudoša situācija. Likuma 23. pants… Drons, kas lidoja un piezemējās Gaigalavas pļavās, visā krāšņumā parādīja, cik nožēlojami ļengena izskatās atbildīgo personu, dienestu un organizāciju rīcība, ja kaut kas patiešām notiek. Ja no šī nemācās, tad piesakām uzreiz karu Igaunijai vai Lietuvai un – padodamies.
Pieņemsim, ka tas bija krievu militāristu viltīgais plāns, lai pārbaudītu, cik gatavas ir NATO valstis, ja tām jāsaskaras ar hibrīdkara apstākļiem. Tās nebija pirmās šāda veida provokācijas reģionā, tā kā attaisnoties, ka drona parādīšanās Latvijas debesīs ir kaut kas no acīmredzamā/neticamā – nevajadzētu. Tā kā tika sists par Baltijas vājāko ķēdes posmu, tad var domāt, ka šis bija nevis izpētes, bet gan psiholoģisks manevrs – lai pakaitinātu, lai pasmietos.
Vai mūsējie vadījās pēc kaut kāda NATO protokola – nezinām, tāpat kā nevajag domāt, ka viss, kas tagad parādījies publiskajā telpā, ir par pilnu ņemams. Izskatās, ka militāristi šobrīd apgūst kaut kādu tematu – pieņemsim, mācību “Namejs” ietvarā – kur kaujas apstākļu imitācija negaidīti tika aizstāta ar reālu situāciju. Kas ļoti zīmīgi – fakti, kas tagad izlikti uz galda, izskatās tieši tikpat nenopietni, cik nenopietns bija armijas vadītāja un gaisa spēka komandiera apgalvojums, ka slavenais drons bijis draudzīgs.
Ja drons ielidoja no Baltkrievijas teritorijas, kāpēc mēs rakstām kaut kādus protestus Krievijai? Jocīgi, vai ne? Un, ja rakstām depešas Krievijai, tāpēc, ka ir jāraksta – kāpēc pasta baložus ar niknām grimasēm nesūtam pie reizes arī uz Minsku? Ja Latvijas teritorijā drons pavadīja divdesmit minūtes, tad pie tiem ātrumiem, ar ko šis modelis it kā esot apveltīts, nevar nolidot 100 km. Kā mums stāsta…
Ja drons nosēdās pats, kāpēc tas pēc tam tika operatīvi uzspridzināts – varēja taču sapieru rota pastrādāt, atdalot munīcijas nesēju no lādiņa vai granātas… Padomājiet, kura interesēs ir uzspridzināt “gūstā saņemtu” dronu? Turklāt, tas tiek izdarīts mērkaķa ātrumā. Notriekšanai – lēmums netika pieņemts, bet drona iznīcināšanai – operatīvi. Atkal jocīgi. Iznīcināt ienaidnieka militāro tehniku, kas nonākusi jūsu rīcībā – vai to nevar saukt par mazu pakalpojumu ienaidnieka interesēm? Vai tiešām NATO armijai un tās speciālistiem neinteresē ar kādām tehnoloģijām ir aprīkoti šādi aparāti, kas ielido pie piektā panta dzejniekiem? Pašdarbība? Ja neviens par drona uzspridzināšanu nav sodīts, tad varbūt dronu nemaz neuzspridzināja? Tas, ka Gaigalavas pagastā norībēja mājām logu rūtis – nav jau teikts, ka tur uzsprāga drons.
Bet, ja šo verķi uzspridzināja, tad galvenais labuma guvējs no šādas utilizācijas ir tas, kas šo vēstulīti nosūtīja. Ja apkopo visas publiski pieejamās darbības, kas notika tajā sestdienā – tad var domāt, ka patiesībā notika kaut kas cits, bet stāstu par dronu mums iesmērēja, lai kaut kā tas “cits” izskatītos. Šāda tipa droni visi ir aprīkoti ar video kamerām – interesanti, kad ienaidnieks publiskos nofilmēto? Kāpēc tas jau nav publiskots? Un tad es pavaicāšu vēlreiz – varbūt tas tomēr nebija drons, par ko mēs visi šeit spriežam?
Informatīvā fronte mūsdienu karā ir izšķirošā. Gan tāpēc, lai dezinformētu ienaidnieku, gan tāpēc, lai savējos stiprinātu garā un apņēmībā. Kā tā var būt, ka mēs, atrodoties piefrontes zonā jau vairāk kā divus gadus, šo neprotam pielietot pat visprimitīvakajā veidā? Proti, ja kādam ir jāmuld – tad, lai muld viens. Mums sanāca kā “Mērnieku laiku” goda mielastā – ka runas vīros ir spēks… Un runāja visi pēc kārtas, it kā tas būtu kaut kāds konkurss. Tāpēc jau cilvēkiem palika acis lielas no tās verbālās caurejas, kur “adpraudējums nebija”, “drons nebija naidīgs Latvijai”, “drona mērķis neesot bijusi Latvija”, “situācija tika monitorēta”, “zemi lidojoši lidaparāti rada izaicinājumus, jo tos ir grūti pamanīt un notriekt”, “drons tika uzreiz pamanīts”…
Atkal jau – vienas vienīgas pretrunas. Ja mēs, kā apgalvo Latvijas armijas komadieris, uzreiz pamanījām šo dronu, ko tur vēl ministrs stāsta no otras puses, ka šādus dronus ir grūti pamanīt? Ko īsti tad noķēra mūsu radari un pretgaisa aizsardzība? Un, vai tas, ka Nacionālās drošības padomes sēde tika sasaukta tikai divas dienas vēlāk, tomēr neliecina, ka mūs vienkārši muļķo? Jo ar sprāgstvielām aprīkota iekārta, kas ielido no svešas teritorijas – piedodiet, tas neievada zelta rudens apskati Siguldā…
Tomēr atgriežamies pie amatpersonām, kam jāatbild uz jautājumiem. Kāpēc nevienā mirklī šajos vēstījumos nejuta, ka ap šo situāciju ir izveidots, ja ne krīzes ārkārtas centrs, tad vismaz kaut kas līdzīgs policijas sirēnām? Kāpēc nebija viens nepārprotams, bet bija n-tie šīs situācijas skaidrotāji, kas atradās nepārtrauktās pretrunās. (Starp citu, sākumā taču tika izplatīta informācija, ka drons nav aprīkots ar sprāgstvielām…) Preses konferenci sasauca tikai pirmdienas pēcpusdienā – kopš tā sestdienas vakara, kad incidents jau bija noticis, varēja taču sagatavoties, vienoties, iespringt. Nekā tāda! Pieņemsim, ka ministrs Sprūds strādāja ar savu elektorātu, bet – kāpēc neviens viņam no armjiniekiem nepateica, ka šis gadījums neierakstās priekšvēlēšanu cīņā par reitingiem.
Nu, labi, armijniekiem galvā savas utis, viņi droši vien atradās tajā fāzē, kas saucas – es esmu priekšnieks, tu muļķis – bet, kur palika Valsts prezidenta vadošā loma šajos apstākļos? Atgādināšu, ka tajā sestdienā Rinkēvičs ir Kārsavā un vēro “Namejs” mācības. Mūsu galvenajam džigitam ir saulesbrilles, viņš ir uzvilcis Latvijas armijas formu un izskatās draudīgi. Foto arhīvā var atrast arī tādas bildes, kur pa vidu visam tās dienas ļembestam vēl iepinies kāds mācītājs – laikam, lai svētītu armijas procesu… Attālums no Kārsavas līdz Gaigalavai ir 54 km… Ja slavenais drons tajā dienā bija kā mājiens Rinkēvičam – sak, mēs arī gribam uzspēlēt savus namejus – tad, bez šaubām, ienaidnieks visā krāšņumā nodemonstrēja, ka mēs labi pagaidām izskatāmies tikai uz bildēm.
Varbūt mazliet pārspīlēju, taču novērtējiet apstākļus. Un tas, ka Prezidents 10. septembrī – trīs dienas pēc drona uzbrukuma Latvijai – preses brīfingā atļaujas pateikt, ka “šis jautājums jāskata arī budžeta diskusijas kontekstā”, atkal norāda uz kaut ko mums pārējiem nesaprotamu. Budžets?!!! Labāk izstāstiet, kā jūs ar esošo naudu apgājāties tā, ka pat neesat spējuši noorganizēt komunikāciju prasmes kursus, nemaz nerunājot par kārtību, ko paredz likums. Rinkēvičs saka: “Es gribu cerēt, ka secinājumi ir izdarīti…” Edgar, cerēt var jaunas meitenes diskotēkā, te bija jāpasaka tā: “Mēs izgāzāmies un tas ir jālabo. Ja tā nebija nodevība pret dienestu, tad tā noteikti bija rupja nolaidība un neprofesionalitāte. Latvijas armija ir domāta kaujām, nevis mācībām. Ja mums kāds grib uzbrukt, mēs atbildēsim.” Vai arī – drons ielidoja un uzreiz tika neitralizēts. Nekāda lirika…
Aizdomājieties par kopējo fonu, ko panāca viens drons. Saknē tika iedragāta ticība, nemaz nerunājot par cerību – uz ko atsaucas Rinkēvičs… Kas patiesībā notiek mūsu bruņotajos spēkos, ka viens šāds drons uzrāda nespējnieku? Kur te bija militārā un civilā plāna sinerģija, par ko politiķi kladzina gadiem – kurā brīdī (ne-)sāka strādāt pretgaisa trauksmes apziņošanas mobilās programmas, kam, starp citu, iztērēti desmitiem miljonu? Vai Prezidents zina, ka Valsts drošības likumā viņam ir galvenā loma? Sākot no bruņoto spēku augstākā vadoņa pienākumiem un beidzot ar to, ka viņam ir tiesības pēc sava pieprasījuma saņemt valsts institūciju un iestāžu rīcībā esošo informāciju. Starp citu, Rinkēvičs būs tas, kas ieteiks apstiprināt nākamo armijas komandieri. Cik krievu droniem vēl ir jānolaižas mūsu pļavās, lai vismaz viens cilvēks te uz vietām parādītu, ka viņš ir savā vietā?
Bet, ja dronu noliek malā… Mums ir ārprāts ap gadsimta projektu ar sliedēm, mēs esam ietinušies nesaprotamos mākoņos ar nacionālo aviokompāniju, no krievu oligarhu noplūdušām sarunām ir skaidrs, ka Latvijas tiesību sargus var nopirkt par konkrētu ciparu, bet Rīgas ostu var izmantot par citu ciparu kaut kādu nelegālu ķīlnieku transportēšanai, ja viņus gaida Maskavā… Koalīcijas vadošā partija, kas atbild par pēdējiem piecpadsmit gadiem, mēģina aizmirst pašu maksātās aplokšņu algas… Pensijas, kam tagad valdība pieķērusies klāt, lai lāpītu budžetu – tam visam var piemest galā kā viesmīlim krogā piemet tējas naudu. Un vēl, un vēl, un vēl… Un, kāpēc lai gan armija uz visa šī fona būtu kaut kāds pozitīvs izņēmums, kas darbojas tā kā nost no tā organizētā haosa, kurā valsts ir ierāvusies? Nē, draugi, ienaidnieka drons mūsu debesīs nav nekas ārkārtējs. Tas atbilst mūsu šī brīža skaudrajai realitātei, tas tur ierakstās, tas der kā uzliets – ja runājam par valsts pašreizējo (ne-)kārtību.
Laiks to mainīt, jo tā ir nekārtība.
