Armands Puče: Kāpēc valdības sēdes slepenajā daļā runā par špaktelēm, ķieģeļiem un apmetumu, bet nerunā par atbildību?
68
Dažas dienas pirms politiskā elite un apmātā pamatšķira svinēja kādas sievietes uzbraukšanu izplatījumā, līdzīgu teātri nospēlēja tie, kas Latvijā sauc sevi par ministriem. Sanākuši kopā pēc atvaļinājuma uz Ministru kabineta sēdi Nr.31, pašās beigās viņi nolēma parunāties slēgtajā daļā. Šiem jautājumiem bija ierobežota pieejamība…
Kaut kādā mērā tas sasaucās ar izskatāmo tematu, jo veselības aprūpe jau gadiem mums ir ierobežota savā pieejamībā. Vienīgi – šajā reizē pie valsts nozīmes dakteriem bija atnākuši parunāties… celtnieki.
Tas kā valsts dažādos veidos attiecas pret sev uzticēto resursu, nav nekāds valsts noslēpums. Nesaimnieciskums, izšķērdība, bezrūpība parasti noslēdzas ar vainīgo meklēšanu, savukārt tam ir raksturīgs – ka vainīgos nekad neatrod, vai arī par tādiem padara kādus malējos. Pie esošajiem regulējumiem, ierēdniecībai ir ārkārtīgi ērti atgaiņāties, bet, ja vēl atceras, ka valstij tradicionāli ir pa rokai šaujamais, kur vienmēr stobrā ir par vienu patronu vairāk nekā pretējai pusei – tas vienmēr beidzas ar to otro nosūtīšanu uz elli… Tādā nozīmē, ka jums praktiski nav variantu cīņā ar valsts aparātu. Spilgts piemērs tam ir Stradiņa slimnīcas otrās kārtas projekta 2. posma īstenošana – tas bija tas ierobežotās pieejamības jautājums, ko minētajā MK sēdē izskatīja aiz slēgtām durvīm.
Protams, varētu pavaicāt – kas tas ir par notikumu, kam vajag tādu diskrētumu? Padomājiet paši – runa ir tikai un vienīgi par kādas slimnīcas korpusa celtniecību. Ko viņi tur ceļ? Kam viņi to ceļ? Kas tāds ir jāslēpj no sabiedrības šajā stadijā, ka visi to nedrīkst zināt? Jā, bet te jau parādās tas slavenais valsts pārvaldes šarms – slepeni, tātad jau saknē visiem tiek iesēdināts, ka lieta ir ļoti nopietna. Nenāciet klāt, mums kūp galvas! Kas to dūmus kūpināja? Tās ir attiecības, kas izveidojās starp lielo slimnīcu kā pasūtītāju un lielo būvnieku no “Velves”, kas šajās dienās piedzīvo maksātnespējas procesa skumjo realitāti. Zem “Velves” pa pieskari aizies vēl bariņš ar apakšuzņēmējiem, kas visi sēdēja vienā vagonā…
Tas ir gluži vai neticami, ka līdz tam var nodzīvoties trijos gados ar astīti jeb viena olimpiskā cikla laikā. Atgādināšu, ka līgums starp Stradiņu slimnīcu un “Velvi” tika noslēgts 2020. gada augustā, bet 2024. gada februārī šo līgumu lauza – vienpusējā kārtā, no slimnīcas puses. Argumenti universiāli – netiek ievēroti būvniecības termiņi, būvobjektā konstatēti būtiski defekti, kas netiek novērsti, objektā notikusi nesaskaņota apakšuzņēmēju nodarbināšana… Proti – džentelmeņu komplekts, kas noticis pilnīgi visos objektos, kur kāds izdomājis kaut ko celt vai mūrēt. Ja mēs vēl šo sašaurinām un attiecinām tikai uz tā sauktajiem valsts pasūtījumiem – tad neviens lielais objekts, kas pēdējos padsmit gados Latvijā celts, nav piepildījis sevi citādi kā caur nepārtrauktām šādām mokām un aizcietējumiem. Pieņemsim, ka mums kopumā nav paveicies ar celtniecības nozari, bet – šo starpgadījumu sistēmiskums ļauj arī apgalvot, ka nav paveicies arī ar kaut ko citu.
“Velvei” visus darbus vajadzēja pabeigt 30 mēnešos jeb līdz 2023. gada pavasarim. Termiņi tika vairākkārt pagarināti, jo pa vidu bija kovids un joprojām mums blakus turpinās karš. Kā tas ietekmēja pašu celtniecības procesu tehniski, pavaicājiet tiem, kas lēma par zeķbikšu tirdzniecības aizliegšanu tajā laikā – jā, tas kopumā bija murgaini… Tātad – savā ziņā, attaisnojami, ja kaut kas laikā nobruka, kavējās. To, ka abas puses izprata notikumu gaitu, apliecina gan termiņu pagarinājumi, gan arī tas, ka vienā brīdī no valsts puses tika apmierināts “Velves” lūgums par projekta objektīvo sadārdzinājumu. Par vairākiem desmitiem miljonu! Kad šo rakstu, mēģiniet iztēloties, ka “Velve” nesēž pie sarunu galda viena – tur pretī no pasūtītāja puses ir labi apmaksāts darba spēks, sākot ar valdēm un beidzot ar uzraugiem. Slimnīcai pat ir izveidota sava būvniecības nodaļa, kas ir mazliet jocīgi, taču – kas mēs tādi, ka lūrēsim uz pirkstiem tiem, kas pārtiek no nodokļu maksātāju naudas un pārtikas precēm? Tā jau žanra klasika! Jā, iespējams, ka resursu izšķērdība, bet uz jautājumu – ko tādā gadījumā konceptuāli uz šīs zemes dara Valsts nekustamie īpašumi? – būs konkrētajā stāstā pagrūti atbildēt. “Velve” saprata spēles noteikumus, slimnīca – arī…
Saskaņā ar pēdējo rakstisko vienošanos, objekts bija jānodod 2024. gada 1. jūnijā, bet jau 2023. gada beigās bija skaidrs, ka ātrāk par 2025. gada vasaru nekas nenotiks. Ņemiet vērā, ka šo visu kopā ar celtniekiem apstāv desmitiem ekspertu no valsts puses, kas diezgan labi redzēja darba gaitu, problēmas, risinājumus. Kad 2023. gada beigās cauri būvobjektam izskrien jaunais Veselības ministrs Hosams un viņam aiz muguras elpo Arvils no Finanšu ministrijas, pēdējais mierīgi noklausās būvnieku bažās, ka ar termiņiem visticamāk būs ūksts… Uz šo cilvēks ar naudu toreiz norādīja, ka sasteigt neko nevajag, jo pēc tam tas atspēlēsies eksplutācijā. Labāk spiežam uz kvalitāti…
Ne jau Arvilam nezināt, ko nozīmē lielā būvniecība – dzīvesbiedre ik vakaru viņam lasa lekciju par Valmieras teātra pārbūves problemātiku, kur pat viņu abu sapņos piedalās visi šie sadārdzinājumi, neizpildes, uzmestie apakšuzņēmēji, projekta defekti… Jā, starp citu, pasūtītājs šajā reizē pie slimnīcas bija izvēlējies savrupus projektētājus, kas darba gaitā n-tās reizes savus rasējumus koriģēja. Arī – kā pie cilvēkiem. Kad šīs kļūdas kļuva bezgaumīgi daudz, tad celtnieki piedāvāja projekta konceptu pārņemt zem sava jumta, tādejādi operatīvāk varētu dzīt uz priekšu darbus, bet – tas palika kā bijis.Un, arī šis nav nekas tāds, kas nenotiek būvlaukumos.
Kad attiecības starp abām pusēm šī gada februārī vienpusējā kārtā šķīra un to varēja izdarīt, kā uzliekot bērnu velosipēdam nokritušo ķēdi – proti, elementāri – kaut kur pavīdēja skumja ziņa, ka mēs ar šo pie viena glābjot Eiropas fondu naudu. Jā, daļu no objekta finansējuma Latvija patiešām saņēma no večiņas fondiem, taču patiesībā – neapgūtā nauda nekur nepazuda. To jau minētais Arvils izmanīgi paspēja novirzīt citiem mērķiem, jo – tā dara, tā drīkst. Vienlaikus, neviens neko nedarīja ar saistībām, kas bija slimnīcai uzkrājušās: par padarītajiem darbiem celtniekiem nebija samaksāti vairāk kā 9 miljoni eiro. Uzsveru – izpildīto, bet slimnīcas neapmaksāto aktu vērtībai bija konkrēta cena! Vai te arī slēpjas visa tā sāls, kas “Velvi” ar apakšuzņēmējiem padzina no Stradiņu būvlaukuma? Viņiem – pasūtītājiem – vienkārši pietrūka naudas…
Vēlreiz uzsvēršu visiem neticīgajiem – celtniecības gaitā abas puses ar pieaicinātājiem prātniekiem rakstiski atzina, ka esošajos apstākļos nevarēja paredzēt nedz objekta sadārdzinājumu, nedz izpildes termiņu nobīdes, ne projekta korekcijas. Tas viss esot bijis attaisnojami. Ko celtnieks nepilna gada laikā izdara tādu, ka viņu patriec no objekta ar sūdainu mietu un neizskalotiem urīntraukiem? Ko uzraugi neizdara, ka noguļ šos apstākļus? Un, ja galvenais būvnieks ar brāļiem tagad visa šā rezultātā iet pa skuju taku, pa kuru taku soļo tie, kam bija uzticēta celtniecības procesa modrā uzraudzība? Tas taču nenotiek ar vienas puses – tikai būvnieku – piedalīšanos. Kas pieļāva šādus līguma pārkāpumus?
Pieņemu, ka par to runāja tajā slepenajā Ministru kabineta sēdē, kur sprieda par “A kārtas korpusa otrās kārtas neatliekamo būvdarbu veikšanu”. Lai jums būtu skaidrs – pēc februāra šajā būvobjektā nekādi darbi nenotiek. Lai kaut kā savāktu kopējos kaulus līdz pirmajām salnām, nepieciešami konkrētas manipulācijas jeb darbi. Tas vēl nav finišs! Tāpēc vajag paveikt neatliekamos darbus… Lai tie darbi, kurus varētu atkal vēlāk atlikt, neietu postā. Protams, rūpīgam un krietnam saimniekiem šāda akrobātika izklausās dīvaina, bet – tā kā valsts mums ir slikts saimnieks, tad realitāte ir tieši tāda. Ir izsludināti konkursi, veiktas jaunas izpētes, ekspertīzes, konsultācijas, pa vidam vēl ir tiesvedības ar “Velvi” – bet, tie jau santīmi vai kapeikas, ne jau no savām personiskajām kabatām Stradiņu puse maksā… 70 000 eiro, 168 454 eiro, 51 800 eiro…
Padzītais būvnieks jau ir pieņēmis savu gaitu kā neizbēgamu likteni, mēģinot pa vidu kaut ko izmisīgi ietāmēt, kaut ko izstāstīt, kaut ko parādīt, taču – viņi ir sliktie… Slikti ir arī materiāli, kas jau iepirkti, kas būtu noderējuši – iespējams, tas paglābtu kādu mazāku uzņēmumu no bankrota, taču konceptuāli birokrātija līdz tādam sentimentam nenolaižas. Lai viņi – tie apakšnieki – brauc uz Likteņdārzu un liek svecītes, vai palūdz kādam, lai Aglonā notiek aizlūgums… “Velve” apgalvo, ka pašreizējā objekta ātrās palīdzības darbi prasītu 866 tūkstošus eiro un par šo viņi raksta vēstules ministrijām, uzraugiem, iepircējiem, valsts kontrolei, arī presei.
Jaunais iepirkums, ko slimnīca jau veikusi, par šiem neatliekamajiem darbiem jaunajam citam būvniekam došot 7 169 494,67 eiro. Jūtiet starpību? Pieņemsim, ka to sauc par parmaksāšanu, pēc kalkulātora rēķinot – 6 302 865,56 eiro… Un vēlreiz pasvītroju, lai būt skaidrs: kad šie septiņi citroni tiks izspiesti, slimnīcas konkrētais korpuss nebūs gatavs. Tas būs tikai savākts kaut kādā celtniecības stadijā. Šajā iepirkumā piedalījās tikai viens pretendents, bet – tam nav lielas nozīmes. Nozīme ir piķim, par ko runā valdības sēdes slēgtajā daļā.
Var saprast tos, kas nāk pēc “Velves” – pilnīgi iespējams, turpat desmitkārtīgs sadārdzinājums jaunajiem celtniekiem ir vajadzīgs kā drošības spilvens. Jo arī viņus var kādu dienu pasūtīt – pielāgojot tos pašus lekālus, kas viņu priekšgājējiem. Kavē termiņus, nekvalitatīvi paveikti darbi, pelējums pagrabā, netīri zobi… Bet, varbūt, ka šo ciparu kāds uzzīmējis, ierēķinot vēl mums nezināmas intereses? Atgriežoties pie tā, kas jau noticis: ja privātais sadarbībā ar valsti krīt, tad nevar būt tā, ka jāatbild ir tikai celtniekiem. Visas normas, regulējumi un likumi paģēr diezgan garu atbildīgo personu soliņu… Ja vēl tagad šo visu padara slepenu, tad soliņa galā automātiski apsēžas arī politiķi. Ja kādam šķiet, ka tā ir tikai galda spēle, tad atgādināšu, ka tā nav virtuālā nauda, uz ko tiek spēlēts. Par šo nodokļu maksātājs tā kā būtu vairāk jāciena…
