Armands Puče: Kāpēc Latvija nezina, ko darīt ar Pjotru Avenu?
80
Viņnedēļ Eiropas Padomē tika apspriesta sankciju pagarināšana pret fiziskajām un juridiskajām personām, kuras iekļautas ES sankciju sarakstā “sakarā ar ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība”.
Sankciju apspriešanas laikā notika kāds dīvains incidents, kas līdz šim nav radis skaidrojumu. Runa ir par Latvijas nostāju un rīcību attiecībā uz savu pilsoni Pjotru Avenu, kā arī citiem, kas nav Latvijas pilsoņi, bet ir atklāti pašreizējā Krievijas režīma atbalstītāji un slavinātāji, kuru atbrīvošanu Latvijas puse nez kāpēc pieņēma.
Lasītājam, protams, var rasties pārdomas, kāpēc Avens mums ir tik nozīmīgs, kāpēc vispār šim oligarham ir jāpievērš uzmanība, jārūpējas par viņa labsajūtu vai labklājību? Jā, šie jautājumi ir svarīgi. Tomēr pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ne mazāk svarīgs ir fons, uz kura citas Eiropas valstis savas intereses ne vien aizstāv, bet arī racionāli izmanto. Un,
ja mēs uzskatām par pareizu turpināt sankcionēt tādus kā Avens, kāpēc mēs klusējam par tiem, kuri iegūst neierobežotu brīvību, pateicoties citu Eiropas valstu atbalstam?
Vēl jo vairāk – Latvijas puse savu stingro nostāju it kā esot pamatojusi ar iekšpolitiskiem satricinājumiem, kādi varētu rasties, atbrīvojot Avena arestētos aktīvus. Tas ir pretrunā ar kopējo sankciju politiku, jo sankcijas nedrīkst izmantot iekšpolitisku jautājumu risināšanai.
Tāpat ir svarīgi saprast, ka divi no četriem atbrīvotajiem Krievijas pilsoņiem līdz šim vadījuši savu darbību ar Igaunijas ekonomiskās infrastruktūru starpniecību. Un igauņiem kopā ar Eiropas “drošības pavēlnieci” Kaju Kallasu nebija nekādu pretenziju sakarā šo klajo putinistu aktīvu atbrīvošanu. Vai igauņi ir muļķi? Vai arī viņiem ir savas intereses?
Bet, spriežot ar vēsu galvu, kādas ir Latvijas intereses miljardiera Avena sakarā? Viņš ir Latvijas pilsonis, dzīvo šeit. Vai mēs kā valsts saprotam, ko šis cilvēks šeit dara? Kāpēc viņš ir šeit? Viņa iesaldēto aktīvu kapitāla pieaugums pagājušā gadā bija pusotrs miljards… Paši aktīvi ap desmit miljardiem. Un viņš ir sankcionēts! Agrāk vai vēlāk viņš tik un tā saņems piekļuvi saviem bankas kontiem un fondiem – jo tieši uz to viss virzās, lai kā tas nepatiktu Latvijas Ārlietu ministrei. Vai mums viņš jāpadara par izraidīto vai sodīto? Kāpēc mēs Avenu neizmantojam tā, kā krievu oligarhus izmanto igauņi vai somi?
Madonas pusē vietējie “mežabrāļi” smejas, ka viņi savu novadnieku neatdos saplosīšanai – paslēps mežā… Bet neviens jau Avenu šeit neplosa. Vēl jo vairāk, mēs vispār neko nedarām, un tas nav pareizi, ja runājam par nacionālajām interesēm.
Mēs neko nedarām, ja neskaita mūsu komjauniešu pārliecību par to, ka Avenu nedrīkst izslēgt no sankciju saraksta. Starp citu Polija dīvainajā Eiropas Padomes sēdē savā melnrakstā bija izsvītrojusi Avenu no sankcijām, kamēr… Latvijas puse neiznāca uz skatuves. Kas tad poļiem? Bet mums?
Saprotot, ka karš pats par sevi ir iracionāls, katru dienu iet bojā nevainīgi cilvēki – kāpēc mēs nevaram izmantot pilsoņa Avena iesaldēto kapitālu savas valsts drošībai? Ja kādam traucē viņa pagātne Krievijā, tagad taču viņa likteni un resursus kontrolējam mēs. Tas izklausās ciniski, bet – vai tad Tramps, kurš siekalojoties flirtē ar Krieviju un Ukrainu, nav tāds pats ciniķis? Bet viņš pārstāv valsti, kura pēc ārpolitikas doktrīnām ir mūsu galvenais sabiedrotais. Ja mūsu nācijas galvenā misija ir sargāt Ļeņinu, tad mēs arī tur paliksim… pie mauzoleja Maskavā. Bet tas nekādi nepalīdz Latvijas valstij. Vai mums valstī daudz miljardieru, kuri gatavi sadarboties ar valsti?
Apzinoties vēsturisko fonu un mūsdienu realitāti, Pjotrs Avens ir Latvijas aktīvs. Un, ja kārtis ir mums rokās, kāpēc neizspēlēt tās Latvijas interesēs? Ar Krieviju saistīta persona? Bet kāpēc citas personas, kas saistītas ar Krieviju un dzīvo Latvijā, mēs nesitam tajā pašā “morāles krustā”, ko esam uzstādījuši Avenam?
Kur tad ir tās savickiem, ulmaņiem un kalvīšiem paredzētās kapa vietiņas ar sankciju vainagiem, kur karātavas ar Krieviju saistītajiem militāristiem, kur kolumbāriji čekistiem vai izolatori gāzes un naftas biznesmeņiem – tiem, kuri joprojām barojas no Krievijas? Kurš no Latvijas ir guvis peļņu no mangāna rūdas tranzīta? Man personīgi par Avenu ne silts, ne auksts, bet man ir pretīgi tas, ka Latvijai nav ne stājas, ne saprašanas. Pagājuši trīs gadi kopš kara sākuma, bet mūsu premjere runā, ka tagad vajadzēs sastādīt militārās industrijas attīstības plānu… Lūk, patiesi klajš pretvalstiskas domāšanas un drošības apdraudējuma piemērs.
Intervija ar Pjotru Avenu notika viņam piederošā namā Rīgas centrā, tieši pretī Mākslas muzejam.
– Parasti žurnālisti pirms intervijām iepriekš gatavo uzdodamos jautājumus, bet šo sarunu es gribētu sākt ar jūsu jautājumiem – kas pašlaik nodarbina jūsu domas?
– Mani nomoka izbrīns un neizpratne saistībā ar to, kas pagājušajā nedēļā notika Eiropas Padomē – par to pat rakstīja “Financial Times”. Cik es sapratu no vispārpieejamās informācijas, Latvija nobloķēja manu izslēgšanu no sankciju sarakstiem. Man tas joprojām nav skaidrs, esmu izbrīnīts un nezinu, kam pavaicāt – kāpēc tā notika?
– Jums ir sajūta, ka tas nav godīgi?
– Pirmkārt es uzskatu, ka tas ir negodīgi, lai gan, protams, manā vecumā ir dīvaini joprojām ticēt pasaules taisnīgumam. Otrkārt, tas ir nesaprātīgi. Esmu Krievijā pārdevis visus savus biznesus, visus aktīvus, jau trīs gadus dzīvoju Latvijā, esmu Latvijas pilsonis. Daudzus gadus pirms tam esmu šeit nodarbojies ar labdarību, nedomājot, vai tas man kaut ko dos. Vienkārši palīdzēju cilvēkiem. Iespējams, šo situāciju drīzāk var nosaukt nevis par netaisnīgu, bet nesaprātīgu – no Latvijas interešu viedokļa.
Ja nebūtu iesaldēts mans īpašums, arī šī māja Rīgas centrā, kur mēs šobrīd atrodamies un sarunājamies, es būtu to pārveidojis par muzeju, izstāžu zāli. Tas būtu viens no labākajiem muzejiem Eiropā – man ir iespaidīga pasaules līmeņa mākslas kolekcija, kurā, starp citu, ir daudz latviešu mākslinieku darbu. Muzejs dotu labumu gan cilvēkiem, gan valstij. Bet tas ir tikai viens piemērs. Es savus līdzekļus noteikti novirzītu arī bērnu medicīnai, slimnīcām, labklājībai…
Nodokļos vien no manām dividendēm valsts iegūtu desmitiem miljonu eiro, jo es esmu Latvijas nodokļu maksātājs. Tāpēc es nesaprotu, kam ir izdevīgi, ja es palieku sankcionēts?
– Sankcijas atnāca kopā ar karu, bet karš vēl turpinās. Varbūt pašlaik jūsu perspektīva un sadzīves realitāte vienkārši ir kara apstākļu diktēta?
– Karš turpinās, un cilvēki cieš, bet, manuprāt, tas neatceļ racionālo spriestspēju… Nedomāju, ka pašreizējā sankciju politika, piemēram, attiecībā pret mani varētu kaut kā ietekmēt kara gaitu. Nav runa par globālām ekonomiskām sankcijām, bet gan par personīgām – pret konkrētiem cilvēkiem.
– Kā konkrēti izpaužas sankciju politika jūsu gadījumā? Izstāstiet, kā jūs dzīvojat, no kā pārtiekat, lai ir saprotams konteksts?
– Mani līdzekļi ir iesaldēti finanšu iestādēs, un Latvijas banku regulators nosaka, cik daudz un kam es varu tērēt. Tas attiecas uz elementāru sadzīvi – ēdienu, pajumti… Starp citu, arī mana mākslas kolekcijas apdrošināšana un apsardze tiek apmaksāta ar regulatora atļauju. Tā kā nekad neesmu bijis izšķērdīgs – piemēram, man nekad nav bijis jahtas vai privātas lidmašīnas – man ar šo atļauto minimumu pietiek. Dzīvoju mežā, netālu no Madonas, man tur ir māja, saimniecība – makšķerēju… Rakstu grāmatu – par deviņdesmitajiem, par reformām Krievijā, par cilvēkiem, kas tajās piedalījās. Es taču atrados pašā šo notikumu centrā, tā ir unikāla pieredze. Tas ir dvēselei, es nemeklēju tajā ne jēgu, ne zemtekstu. Vienkārši gribu un daru. Parasta 70-gadīga pensionāra dzīve, kopumā neapgrūtinoša.
Tāpēc jau saku – man personīgi šobrīd pietiek, bet kāpēc gan mani iesaldētie līdzekļi nevarētu šajā laikā palīdzēt citiem – to es nesaprotu. Bulgakova romānā Margarita saka Meistaram, ka nams pie strauta, pastaigas zem ķiršiem, Šūberta mūzika vakaros, tikšanās ar draugiem – tā arī ir balva un laime. Tomēr man, ņemot vērā rakstura īpatnības, gribētos vēl kaut ko izdarīt. Tajā pašā laikā esmu pateicīgs gan valstij, kas mani ir pieņēmusi, gan cilvēkiem ap mani – viņi ir ļoti atsaucīgi un labestīgi. Madonas novadā dzīvo vienkārši fantastiski cilvēki, kaimiņi uzmundrina. Bet sankcijas kopumā varētu nosaukt par tādu kā mājas arestu.
– Daudz bagātu krievu aizbrauca no Krievijas, kad sākās karš. Pēc tam viņi atgriezās… Jūs taču arī tā varējāt rīkoties?
– Katrai konkrētai situācijai ir savs stāsts. Man, atšķirībā no citiem, bija kur braukt un kur palikt, jo Latvija vienmēr bijusi manas otrās mājas. Šeit aizsākusies Avenu dzimtas vēsture, no šejienes mans vectēvs 1915. gadā devās pasaulē… Mums te ir pat lieli Avenu dzimtas kapi, kuros apglabāti senči, sākot no 18. gadsimta vidus. Man šeit ir visīstākā māju sajūta, tāpēc nebija jāmeklē nekādi kompromisi ar apstākļiem.
– Ko jūs šajos trīs gados, dzīvojot Latvijā, esat sapratis par Latviju? Gan jau pirms tam bija kaut kāda romantika, ilūzijas…
– Esmu sapratis, ka Latvijas tautas vēsturiskā traģēdija, kas nāca līdz ar 20. gadsimtu, ir atstājusi lielu nospiedumu nācijā. Represijas pilnā mērā skāra arī mūsu dzimtu. Es zinu, kas ir represijas, deportācija (mana latviešu vecvecmamma nomira Sibīrijā), bet, ja godīgi – visu to dziļumu un psiholoģisko traumatiskumu, kas iesēdies latviešos, es pa īstam ieraudzīju un apzinājos tikai tagad. Tās rētas ir ļoti dziļas, un iekšējās bailes, kas nosaka mentalitātes īpatnības, no malas nav saprotamas. Lūk, to es agrāk nezināju. Šķiet, tagad saprotu daudz labāk…
– Tad jau jūs droši vien saprotat arī Latvijas politiķus?
– Es Latvijas politikā tik dziļi neesmu iegrimis, lai gan piedalos vēlēšanās un tāpēc saprotu – kas tagad pie varas, kādas ir koalīcijas un tamlīdzīgi. Tomēr aktīvā politika mani neinteresē, es noteikti nekad ar to nenodarbošos. Tā tas bija arī savulaik Krievijā, kad biju tehnokrātiskas valdības ministrs, kuram vajadzēja nevis veidot politiku, bet īstenot tautsaimnieciskas reformas. Neesmu nekad bijis nevienā partijā (arī ne PSKP biedrs), un absolūti droši arī nebūšu līdz mūža galam.
– Bet ar Latvijas politiķiem jūs esat pazīstams?
– Es ilgus gadus vadīju Latvijas un Krievijas ekonomiskās sadarbības padomi, tāpēc man ir bijusi iespēja tikties gan ar Latvijas prezidentiem – Freibergu, Zatleru, Bērziņu, gan citiem valstsvīriem. Taču no pašreizējās valdības sastāva es, manuprāt, nevienu neesmu dzīvē saticis, nemaz nerunājot par tuvu pazīšanos.
– Vai Krievija jūs nesauc atpakaļ?
– Kas ir Krievija? Ja jūs domājat manus draugus, kas tur palikuši, dzīvo un strādā – tad ar viņiem es sazinos. Kas attiecas uz varu, tai noteikti nav daļas par mani.
– Vai, dzīvojot Latvijā, ieraudzījāt arī Krieviju no citas puses?
– Saprotiet mani pareizi – es neesmu politiķis, esmu biznesmenis, privāta persona. Man patiešām nav vēlmes izteikties par šo tēmu, vēl jo vairāk nākt klajā ar publiskiem paziņojumiem.
– Kas notiek ar jūsu biznesu Krievijā?
– Es to pārdevu. Man bija divi lieli aktīvi – banka un apdrošināšanas sabiedrība. Tā nauda, starp citu, arī ir iesaldēta – to izmantošanai vajadzīgas atļaujas.
– No Krievijas varas?
– No Eiropas regulatora. No regulatora Kiprā mēs saņēmām atļauju pārdot aktīvus, bet paredzēts, ka šo līdzekļu izmantošanai nepieciešama īpaša atļauja.
– Kad pagājušajā nedēļā Eiropas Padomē skatīja sankciju jautājumu, vai jūs zinājāt, ka tas varētu skart arī jūs? Gatavojāties kaut kādam scenārijam, meklējāt lobijus?
– Man gandrīz visās Eiropas valstīs ir labi paziņas, kam varētu kaut ko pavaicāt. Speciāli neko neuzsāku, jo Eiropas Savienības tiesā es un mans biznesa partneris Fridmans vinnējām prāvu, kur tika apliecināts, ka mūsu bizness un darbība nav saistīta ar Krievijas militāro kompleksu, ka mēs neesam atzīstami par saistītiem vai atbildīgiem par kara gaitu. Turklāt mēs pārdevām arī biznesu, kas mums bija Krievijā. Šķita, ka visu darām pareizi…
– Dažus Krievijas pilsoņus no sankciju saraksta tomēr izslēdza, vai jūs viņus pazīstat? Vai sapratāt šo lēmumu algoritmu?
– Es pazīstu Moše Kantoru. Pārējos, tos cilvēkus, kurus atbrīvoja no sankcijām, nepazīstu. Man arī nav skaidrs, kā vispār darbojas kārtība Eiropas Padomē.
– Sākumā taču pat parādījās ziņa, ka jūsu biznesa partneris Fridmans ir izslēgts no sankciju sarakstiem…
– Jā, un es viņu apsveicu… Pēc dažām stundām viņa statusu atkal mainīja. Kāpēc tā – tas jāprasa tiem, kuri tajā virtuvē grozās. Bet mani draugi gan masveidā reaģēja ar izbrīnu – kā tad tā, vairākus Krievijas pilsoņus izsvītroja, bet Latvija par savu pilsoni esot cīnījusies, lai viņš noteikti paliktu sarakstā. Tas mazliet mulsina, jo parasti jau valstis aizstāv savus pilsoņus un intereses. Šajā gadījumā esot bijis pretēji – Latvija esot ļoti agresīvi uzstājusies pret Avenu, jo tas varot apdraudēt iekšējo stabilitāti. Kādā veidā – to es nesaprotu. Es ar politiku šeit neesmu nodarbojies un noteikti nenodarbošos, bet nešaubos par to, ka varu būt noderīgs Latvijai. Tādēļ, dabiski, esmu stipri sarūgtināts.
– Varbūt jūs neesat devis pareizos signālus Latvijas varas pārstāvjiem? Piemēram, nepaskaidrojāt, kas notiktu, ja jūs atbrīvotu no sankcijām?
– Es stāstīju gan par investīcijām, gan pa plāniem… Man ir bijis dialogs ar Latvijas valdības pārstāvjiem.
– Ja runājat par dialogu – tātad bija atbildes, pārdomas, solījumi?
– Laikam jau par dialogu klasiskā izpratnē to nevarēs nosaukt, jo ierēdņi uz visām manām iniciatīvām atbildēja: paskatīsimies, ņemsim vērā. Rakstīju vēstules, saņēmu atbildes, ka informācija ir pieņemta zināšanai.
– Jūs teicāt, ka rakstāt grāmatu par deviņdesmitajiem Krievijā, pieminējāt reformas… Atceros, ka pirms pusotra gada jūs intervijā minējāt vārdu “reformas” arī Latvijas ekonomikas kontekstā. Vai Jums ir idejas šajā sakarā?
– Es negribu nevienu apgrūtināt ar savām idejām, un vēl mazāk vēlos izskatīties pēc politiķa. Ja kāds palūgtu padomu – man tas pašam būtu ļoti interesanti.
– Vai varat nosaukt pāris lietas, kas, jūsuprāt, būtu vajadzīgas Latvijas ekonomikai?
– Nenosaukšu. To pašu iemeslu dēļ, kāpēc es publiski neapspriežu politisko situāciju Krievijā.
– Nevaicāju par politiku – tikai par Latvijas ekonomiku.
– Par ekonomiku? Varu nolasīt lekciju, bet negribu – lai nevienu neaizskartu.
– Bet par Krievijas ekonomiku?
– 2022. gada vasarā es lasīju lekciju Ārējo attiecību padomē (Council for Foreign Relations) – ASV lielākajā analītiskajā centrā, kur toreiz teicu – Krievijas ekonomika ir noturīgāka, nekā šķiet, un esošā globālo sankciju politika to neietekmēs tik spēcīgi, kā domāts.
– Jūs joprojām lasāt lekcijas?
– Gribētu, bet nosacītais mājas arests to liedz. Sēžu Latvijā tādā kā ne zelta, bet būrī.
– Vai jūtat aizvainojumu pret Latviju?
– Nē. Es pilnībā saprotu emocionālo fonu. Tāpat to, ka ar manu biogrāfiju ir grūti būt daudzu mīlētam. Visupirms es esmu pateicīgs par savu šodienas dzīvi šeit. Bet, atkārtošos, stipri sarūgtināts. Sankciju jautājumā Latvija būtu varējusi rīkoties racionālāk.
– Kas notiks tālāk ar Pjotru Avenu?
– Pašnāvību no manis nesagaidīsiet… Kā būs, tā būs. Man ir septiņdesmit gadu, nav daudz laika palicis šajā pasaulē. Gribētu vēl kaut ko izdarīt. Skaudrā aizejošā laika sajūta, protams, ir klātesoša. Tāpat pastāvīgi ir klātesošs atbalsts no ļoti daudzu cilvēku puses. Tāpēc, kā rakstīja Brodskis: “tikai pateicība”.
