Armands Puče: Kāpēc Krievija neuzbruks Latvijai?
0
Pagājušajā nedēļā bijušais Latvijas aizsardzības un ārlietu ministrs Artis Pabriks noplosījās ar muti, it kā būtu salietojies psihotropos medikamentus. Viņš kādā forumā sāka nopietni stāstīt, ka Ukraina ir nodota un, ka Latvijai ir jāgatavojas karam. Tantei no centrāltirgus gaļas paviljona to varētu piedot, bet kādus gājputnus pieredzējušais politiķis gribēja ar šo saskaitīt?
Ir klusas aizdomas, ka forums, kurā Pabriks runāja, ir tā sauktais grantu pasākums. Aizsardzības vai kāda cita ministrija, vai valsts fonds no laba prāta ik pa laikam izsludina konkursus par dažādiem tematiem, iedala naudu un atzīmē savās piezīmju burtnīcās ar ķeksīti, ka “šis ir paveikts” jeb kā saka sākumskolā – apgūts. Būtībā tā ir naudas trallināšana draugu lokā, kas nedod nekādu praktisko labumu – ja neskaita, ka var pavadīt kopā ar domubiedriem kādu priekšpusdienu vai pēcpusdienu, iedzert kafiju, uzkost maizītes un samainīties ar kontaktiem.
Smieklīgi, ka šīs konferences temats saucās “Pilsētas darbības nodrošināšana kara apstākļos” un, ja ņem vērā, ko no kanceles teica Pabriks, tad laikam viena no būtiskākajām kara apstākļu iezīmēm ir muldēšana deviņu mēmo vārdā. Ja Pabriks nezina, tad atklāsim: Ukrainu var nodot tikai pati ukraiņu tauta – tam tā kā šobrīd vajadzētu būt skaidram pēc kara trīs gadiem.
Kas attiecas uz Latviju un tās gatavību karot – arī mēs esam tieši tik stipri, cik paši spējam un gribam būt.
Un, ja Pabrikam tagad ir halucinācijas vai priekšnojautas, ko viņš pamato ar sevis nesaturēšanu kaut kādos primitīvajos rāmjos, tad no šīs konferences ir tikai viena sakarīga atziņa – labi, ka šādi cilvēki šobrīd neatrodas pie varas ruļļiem. Sliktais – viņi tomēr pretendē uz teikšanu.
It kā jau nav pareizi kritizēt tos, kas kaut ko dara, taču nomācošā vairākumā šis “kaut kas” tā arī paliek “kaut kur”.
Viņdien Daugavpilī arī bija mēģinājums apgūt aizsardzības budžetā iezīmētos resursus. Sabiedriskā organizācija “Baltijas iniciatīva Eiropas Savienības reformai” rīkoja eksprimentu “Kopā pret hibrīdapdraudējumu”. Rupji sakot – savācās vecenes un daži veči no Rīgas kafejnīcām, aizbrauca uz Daugavpili un, viens ar otru sarunājoties, dažās stundās iedomājās, ka viņi atrodas hibrīda apdraudējuma apstākļos.
Tā kā sabiedriskais medijs šo murgu centīgi atreferēja, tad visa Latvija uzzināja, ka uz dažām studām pie kāda galda viņi pilsētu uz papīra pārsauca par Saulpili un sāka viens otru baidīt. Tās esot mācības, lai sagatavotos nākotnes uzbrukumam. Bet pats pasākums – izgāzās… Gribējuši piesaistīt arī vietējo pašvaldību un novada cilvēkus, taču tie Rīgas nevalstiskos švītus pasūtījuši vai pieklājīgi ignorējuši.
Tagad jautājums – kam no šī visa palika labāk? Atbilde – jau augstāk nosauktajai organizācijai, jo par šādu iniciatīvu ministrija konkursa kārtā piešķīra tai 9150 eiro. Noticiet – ar papīriem šis sektors tīri labi tiek galā. Tāpēc arī atskaite par atsēdēto būs pirmklasīga un pilnīgi droši, ka arī pie sabiedriskā medija mikrofoniem viņus aicinās kā domu un kompetences gigantus – nekritiski ļaujot šīm aprindām imitēt atbildību vai viedokli par Latvijas nākotni. Jums paliks pavisam sūdīgi ap dūšu, kad nosaukšu vēl kādu citu projektiņu, kas tiek izpildīts valsts aizsardzības un drošības vārdā. Arī šim budžets ir pie desmit stabiem – 8200… “Radošās darbnīcas un galda spēle jenga bērniem un jauniešiem par iedzīvotājiem svarīgo civilās aizsardzības jomā militārā apdraudējuma gadījumā.”
Nevalstiskais sektors, kas ir piešāvies apgūt valsts naudu caur konkursiem, pilnībā atspoguļo hibrīdkara vai apdraudējuma praktisko būtību. Tieši tā arī izskatās šie draudi vai maniere, par jebkuru cenu vājināt valsti, izmantojot pseido akadēmiskus instrumentus vai izperētas domnīcas.
Ienaidnieks ar lielu prieku noskatās kā šie dīkdieņi parazitē un tērē līdzekļus, kas tiek eleganti novirzīti no tiešās aizsardzības uz tukšmuldēšanu.
Visi projekti tādi nav, taču ir aprindas – tās, kas vēl pirms kāda laika bija zem paristu lietussargiem – kam tā ir maize un, kam nav nekāds sakars ar valsts interesēm. Pamēģiniet viņiem piesieties un jums būs darīšana ar šo pašu klaunu izdomātajiem ētikas uzraugiem vai ombudiem, vai – ja viņi gribēs, izstāstīs citiem, ka īstenībā esat seksuāli uzmācīgs vai amorāli neiekļaujošs.
Ministrs Valainis pēdējā laikā draud Sabiedrības integrācijas fondam, ka tā ir bezjēdzīga iestāde un to vajag likvidēt, tikai viņš ir aizmirsis, ka šīs aprindas jau ir korporatīvas un, ka tām ir pieejami miljoni no valsts budžeta. Ar šiem miljoniem viņi dalās, no šiem miljoniem viņi no laba prāta nešķirsies, bet ar spēku viņus neizkvēpināt, jo tā vairs nav parādība – tā ir ekosistēma. Tomēr, ir jau arī labais – var diezgan labi redzēt, kas pārstāv to sabiedrības daļu, kas ir gudri izveidota, lai vājinātu valstiskumu. Un, tad jau jengas klucīšu vakars par astoņiem tūkstošiem nav nemaz tik izšķērdīgi, pareizi?
Kad pagājušās nedēļas sākumā Latvijas Radio 4, kas raida krievu valodā, savā mājas lapā izlika paziņojumu, ka filma “Straume” nav dabūjusi Oskaru, arī labi varēja redzēt hibrīdkara manieri.
Ja teiksiet, ka visi esam cilvēki un, ka kļūdīties var katrs – sapratīšu… Tikai nestāstiet, ka tā bija nejaušība. Klaja necieņa, apzināta rīcība, nepārprotams nodoms provocēt – tas gan…
Aiz gara laika aplūkojiet šīs frekvences ētera darbinieku skaitu – mute paliks vaļā no tā bara. Bet neviens no viņiem nesaņēma dūšu, lai atvainotos. Jo viņus uztur nodokļu maksātāji. Vismaz lielā priekšniece Baiba Zūzena būtu savu krievu vietā kautrīgi nodūrusi actiņas, bet – viņa arī laikam tic pasakām par starpgadījumiem, vai arī – atrodas savā vietā. Tajā pusē, kur hibrīdkara frontē neatrodas Latvijas intereses.
Tāpēc Krievijai nav nekādas vajadzības Latviju iekarot. Šeit ir pilns ar viņu ietekmes aģentiem, turklāt varneši dara visu, lai mūsu valsts nevis kļūtu spēcīgāka, bet – tieši pretēji…
Tajā pašā laikā mēs kā tieši šāda neatkarīga republika, kā suverēna valsts, Kremlim esam izdevīgāki, jo angažētos Latvijas pārstāvjus var iefiltrēt starptautiskajās institūcijās, bet nevalstiskais sektors, kas sirds pusē nesā sabiedriski politisko krūšu nozīmīti, diezgan daudz dara, lai šeit regulāri priekšplānā nonāktu mīksti politiķi, jēli valsts vīri un zemiski ierēdņi. Par ko šeit karot, ja mūsu ienaidnieks regulāri tiek pabarots un kontrolē esošo notikumu gaitu? Tāpēc nevajag brīnīties, ka konceptuāli stratēģiskie lēmumi Latvijā sastopas ar neizskaidrojamu pretestību, sabotāžu vai neizlēmību. Tā ir tā pati Latvijas Radio 4 maniere, kas izliekas, ka neko nav sapratuši… Neko nav sapratuši rītā, kas Latvijai atnesa nebijušu pasaules slavu?
Ko darīt? Būt gataviem provokācijām un apzināties, ka mēs jau karojam, un – principiāli stiprināt savu valsti!
Ar darbiem.
LA.LV redakcija vērš uzmanību! Šajā rakstā atspoguļots autora subjektīvais viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
