Armands Puče: Kad notiek valsts mēroga palaidnības, vainīgos vārdos nesauc vai arī viņus liek vēsā mierā
0
Viņdien saules gaismai atrādīja kādu pētījumu kultūras nozares vārdā. Tur viens no secinājumiem ir tāds: dati liecinot, ka 43,1% Latvijas iedzīvotāju atzīst – kultūras un mākslas pieredze ļauj tiem justies piederīgiem citiem cilvēkiem Latvijā. Tieši šādu ķīseli bez problēmām tiražē, apmaksā, velta tiem domnīcas vai baznīcas, izliekoties, ka darbs dara darītāju jeb pētījums izpētījis pētītāju. Bet jocīgais Latvijai sāk piestāvēt… Tas iedzīvojas!
Premjere Siliņa, meklējot atbildi uz jautājumu, kā varētu finansēt TET un LMT daļas, ko zviedru puse ir piekritusi pārdot, pasaka strikti – pensiju fondu naudai mēs klāt neķersimies. Tajā pašā stundā Latvijas bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, ko laikam taču pārvēlēja tāpēc, ka viņš ir profesionālis savā vietā, par šo pašu tematu saka, ka vislabāk būtu minētās akcijas nopirkt… izmatojot pensiju fondu naudu. Kazāks tā kā nav no ielas, viņu var saukt par ekspertu, kas pēc likuma var brīvi sēdēt pie valdības galda.
Beigu galā – kas tad Latvijas bankai vispār vēl atlicis no pienākumiem, ja ne padomu došana valdībai un ekspertīze par tautsaimniecības procesiem.
Vai to ir tik grūti politiķiem pieņemt? Kāpēc viņi savā starpā nesarunājas, vai arī – kāpēc šī diskusija par 500 miljonu tēriņiem atgādina čalotavu? Vai pie zviedru galda šī vārda tiešajā nozīmē mūsējie arī sēdēja ar tādu pašu nenoteiktību un katrs sauca savu ciparu, ko uzskatīja par labu esam? Tā tas varēja būt.
Vēl viens lēmums, kas nekādi neiet kopā ar vienotu izpratni par valsts interesēm ir Martina Gausa padzīšana no “Air Baltic”. Nesaku, ka viņš nebija jātriec ratā vai rumbā, taču aizveram uz mirkli acis un mēģinām atcerēties, kas ar šo kompāniju pēdējā gada laikā tika darīts. Jā, pareizi – “Air Baltic” tika gatavots biržai jeb privatizācijai. Visi soļi, lēmumi, iemaksas un dotācijas, izmestās obligācijas – tas viss bija par biržu. Pasākums ievilkās, taču biržas jautājums no dienas kārtības nav noņemts. Gauss gan ir noņemts…
Ja burtiski: vēl silts ir līgums ar stratēģiskā investora piesaisti no “Lufthansa” un teju, teju jau būtu pašūti kotēšanas svārki. Kā Gausa izmešana tam visam tagad var palīdzēt? Respektīvi: tā vietā, lai viņu izlidinātu uz ielas pirms gada vai diviem, Latvijas valdības ministrs to izdara tieši tādā brīdī, kas būsim jau nu godīgi – kompāniju vēl vairāk attālina no zilā sapnīša par tautās iešanu. Tas nozīmē, ka nekāda birža nesekos.
Tas ir signāls, ka līdzšinējais “Air Baltic” vadītājs ir aizshēmojies.
Taču jau atkal, ko mēs dzirdam no cilvēkiem, kam par šo jāatbild: uzņēmuma padomes vadītājs knapi dveš pie mikrofoniem, neslēpti daudzinot Gausa atstāto mantojumu un paveikto, savukārt Evika Siliņa no valdības tribīnes saka, ka gaida no “Air Baltic” vīziju par tālāko attīstību. Pag, attīstībā taču ieprogrammēta iešana uz biržas pusi – vai to kāds jau ir atcēlis? Ja tas ir noņemts no dienas kārtības, tad, acīmredzot, nodokļu maksātāji ir ieberzušies – jo “Air Baltic” jau tagad vajag naudu. Un, ja Gauss ir visus apjājis, tad kāpēc viņu patrieca, bet tie ēzeļi, uz kuriem viņš jāja, joprojām atrodas savās darba vietās? Te atkal tas Siliņas/Kazāka rēgs parādās: pēkšņi mēs vairs nezinām, ko darīt ar nacionālo aviokompāniju, vai – katrs rādām pretējus virzienus.
Palasīju Valsts kontroles pēdējos ziņojumus – par Ādažu militāro mākslu, par Ostu attīstības fondu. Revidenti mums čakli, pateikuši kā tas ir: tanks uz pjedestāla ir izšķērdība un tāds pats nesaimnieciskums ir ostu fondā. Taču ir kāda interesanta parādība, kas šajos kontroles ziņojumos nepāriet.
Sūdus vāra nevis konkrēts cilvēks, amatpersona, bet – amats. Mēs varam izlasīt, kam no Valsts kontroles puses bija uzticēts auditēt vai caurskatīt šos gadījumus, viņu paraksti ir zem dokumentiem, ar vārdiem un uzvārdiem. Tad kāpēc ir tik milzīga pietāte pret tiem, kas ir pārkāpuši noteikumus, vai tos slēpti mēģinājuši ignorēt?
Tanka godināšanas projekts esot sadārdzinājies dažos gados par 66 procentiem. Bet kurš konkrēti šo izmaksu pieaugumu apstiprināja? Sauciet vārdus un uzvārdus, kas sēž šajos amatos un štata vietās. Arī par Ostu attīstības fondu kontroles ziņojumā ir izrakstīts krustām šķērsām, līdz pat atziņām, ka teju visas šīs organizācijas funkcijas dublējas ar kādiem citiem amatiem Satiksmes ministrijā. Pat atrasti ir tēriņi ar fonda kredītkarti, kur ir dīvaini pirkumu. Taču – tas viss ezotēriski, klātneesot ne kāda cilvēka miesai, ne dvēselei. Tikai kaut kādi amati, kas kaut ko pārkāpj. Ko tad īsti Valsts kontrole grib ar šiem ziņojumiem pateikt? Konkrēti vārdi un uzvārdi, saskarsmē ar nodokļu maksātāju, ar publisko naudu ir nevis vēlami, bet – obligāti. Kur šī īpatnējā tolerance mūs visus novedīs? Atbildu – nekur.
Kad te pirms pāris nedēļām notika viļņošanās Jēkabpils dambja izbūves procesā, kur Eiropas prokuratūra it kā bija saskatījusi kaut kādas aizdomīgas kustības, uz paklāja pie Rīgas izmeklētājiem taču izsauca visus atbildīgos strīpiņā un jau pret vakaru mums “Panorāma”, TV24 un citi ekrāni nolasīja uzvārdus, ko tagad apmētāt ar dubļiem. Ielāgojiet – nekādas apsūdzības nevienam nav uzrādītas, bet vārdi un uzvārdi jau danco.
Kad dažas dienas vēlāk publiski parādījās cits stāsts, kur pie kriminālatbildības jau saukti vairāki VID darbinieki, jo viņi piesavinājušies naudas līdzekļus operatīvās darbības pasākumu veikšanai, kā arī paši sev noformējuši dokumentus par nostrādātām virsstundām, ko paši arī no kroņa naudas apmaksājuši, šos nebēdņus nezin kāpēc vārdā un uzvārdā nedrīkstēja atklāt. Jo tas esot valsts noslēpums… Kaut kas līdzīgs būšot arī slavenās marihuānas kravas gadījumā, kur šobrīd notiek dienesta izmeklēšana. Aizplīvuroti tiek pateikts, ka izmeklēšanā rezultāti būs, bet nez vai varēs uzzināt vainīgos, jo viņus sargā… valsts noslēpums.
Bet laikam jau nav nekāda šķirba – nosauc kādu vai nenosauc. Paskat – tas pats kuplo matu ērkulis Samoilovs no Izglītības ministrijas. Nu, ir taču saprotams un ir skaidrs, ka apvienot darbu valsts pārvaldē ar riepu reklāmu ir mazākā mērā nesmuki, nerunājot par ētiku, kārtību vai regulējumiem. Bet Saška – neko, smaida un reklamē. Un varbūt drīz piedāvās kādu no saviem bijušajiem reklāmas līgumiem arī premjerei – piemēram, Evika Siliņa pie totalizatora likmēm, vai ar saules brillēm. Kā reizi – vasarai tuvojoties…
Neviens nevar Valsts pārvaldē pasaukt Samoilovu malā vai ievest vīriešu tualetē un pateikt – tu pats neredzi, ka tā nedara?
Bet tad skatos un klausos bijušā premjera Kučinska atziņas par bijušā KNAB darbinieka Juraša laiku, kur izrādās – viss bijis ļoti nesmuki, aizdomīgi, ārprāts… Nu, un? Ko jūs izdarījāt, lai tas nesmukums nebūtu, bet pats korupcijas montieris tiktu saukts pie nopelnītas atbildības? Neko. Neko. Neko. Tāpat kā ar ierēdņa Samoilova reklāmām, tāpat kā ar tankiem, ostām, mangānu rūdām… Neko.
Gluži kā nekas nenotika ar to VID bijušo darbinieku, kas atvaļinājās no dienesta ar dažiem tūkstošiem kontā, bet pēc pāris gadiem legalizēja sevi kā multimiljonārs. Drīz arī pūtīsim vismaz divas svecītes jubilejas tortei, par godu cita premjera – Kariņa lidojumiem, kas neesot bijuši pareizi, bet, kas vēl izmeklējas, liecinās un apaļojas.
Jocīgi dzīvojam.
