Armands Puče: Jāņa Daliņa īstajai leģendai ar soļošanas ātrumu un sportiskajiem lauriem ir visai nosacīts sakars
47
Valmieras teātris ir nolēmis pastāstīt latviešiem par savu novadnieku Jāni Daliņu, kurš ir pirmais, kas izcīnījis olimpisko medaļu Latvijas valstij. Tomēr, Daliņa lielā vērtība un vienreizīgums neslēpjas pirkstgala/papēža ielocīšanā, vai tajā spocīgajā gurnu gorīšanā, ko sauc par sporta soļošanu. Vispirms viņš bija cilvēks… Latvietis. Un pēc “vispirms” nāk… Latvija un atkal – latvietis.
Tas, ka teatrāļi sevi nodarbina – nav slikti. Valmieras gadījumā vēl ir jāsaka – prieks, ka viņi ceļ ārā uz skatuves stāstu, kam ir nozīme. It kā jau pareizi – daudzināt novadnieku. Skaidrs, ka olimpiskā medaļa un pasaules rekordi tur kaut kur ir, kas vienai daļai liek par Daliņu teikt – leģendārs.
Izrādes anotācijā īpaši ir uzsvērts cilvēka gara un fiziskais spēks, tiecoties pēc sportiskā mērķa, ko ar milzu darbu un gribasspēku izdodas sasniegt. Tādejādi tiek akcentēts kādas konkrētas personības veikums, kas noticis tālu, tālu prom no mājām. 1932. gadā, Losandželosā – ellīgā karstumā, apsteidzot konkurentus 50 km distancē. Konkurentu tur gan nebija daudz, jo olimpiskais sports vēl nebija komercializējies – bet, kāda starpība…
Un tad vēl izrādē kaut kāds nemiers par notikumiem 1936. gada olimpiādē, kur soļotājam kājas esot sarāvis krampis, bet nākamās olimpiskās spēles Helsinkos jau atceltas kara dēļ… Eh, neraža. Valmieras aktieru entuziasms par šo visu ir tik liels, ka viņi pat uzaicina konsultantos vienu no mūsdienu paaudzes soļotājiem – lai uz skatuves piedāvātā gaita izskatītos atbilstoša, ja runājam par tiem soļiem, ko stadionos rādīja Daliņš.
Taču Jāņa Daliņa īstajai leģendai ar soļošanas ātrumu un sportiskajiem lauriem ir visai nosacīts sakars. Tas ir, bet – pati, tā sauktā, leģenda top pavisam citā sakarā.
Teikt, ka Daliņš ir leģendārs – ir stulbi. Jo leģenda kā tāda ir kaut kas izdomāts, teiksmains. Bet leģendārs – ja nu vienīgi kā piemērs, ka viņš bija ļoti slavens, pazīstams, daudzināts. Mums jau to leģendāro pilna aizkrāsne, līdz brīdim, kad viņiem kādā brīdī jābūt vienkārši cilvēkiem. Un tad izrādās, ka viena leģenda ir aprobežots dzērājs, citi maina ģimenes pret piegulētājiem (-jām), vēl kāds jau ir paspējis nodzert vai nospēlēt visas savas trofejas un gredzenus, bet n-tais palicis parādā ne tikai pamatskolai – ja runājam par izglītību – bet, arī pusei pilsētas – ja paliekam pie naudas.
Laiki mainās, leģendas paliek? Leģendārie pārsvarā grib, lai par viņiem, dzīviem esot, stāsta izdomātus un nepatiesus stāstus, jo tas vismaz saspēlējas ar skatuvi vai stadioniem, no kurienes viņi nākuši. Tas palīdz uzturēt mītus… Bieži vien tā sauktie leģendārie arī gribētu palikt tikai rampu gaismā, jo ar dzīvi kopumā viņiem attiecības neveidojas, vai arī – tās paliek tikai pie fanātiskajiem pielūdzējiem, kas savus elkus nekad nenodod. Un, tad mēs redzam tos neveiklos mirkļus, kad “leģendām” ir jāatbild uz ļoti skaidru jautājumu par vērtībām un stāju, kas neprasa bukmeikera padomus. Pārsvarā šīs ieskaites paliek nenokārtotas… Kā mums paveicās, ka Jānis Daliņš prata sevi lietot arī bez kausiem un rekordiem.
Kad 1940. gada vasarā Latvijā ienāk prusaki no PSRS un grib šeit veidot savu tarakānu kārtību, latvietis Jānis Daliņš ir starp tiem, kas neskrien pretī poļitrukiem vai – nemeklē starp vietējiem kolaborantiem draugus. Steigā organizētajām Saeimas vēlēšanām, ko koordinēja Maskavas ielikteņi, demokrātiskie latvieši savācas ar pretspēku. Ar mūsu cilvēkiem. Daliņu nav jāpierunā, viņš pats izvēlas pareizo pusi – Latviju.
Čekai tādi kā Daliņš riebjas, jo viņš – atšķirībā no Viļa Lāča vai Augusta Kirhenšteina, vai tā paša Eduarda Smiļģa un “Jaunāko Ziņu” vadošajiem žurnālistiem – tajās dienās nestrādā par propogandas lokomotīvi vai politisko prostitūtu ar sarkano zvaigzni padusē. Lai gan mierīgi varētu… Kur nu vēl drošāka kārts, jo soļotājs ir tautā mīlēts un cienīts. Bet – Daliņš nav tikai sportists. To viņš dara, kad ir vaļa no darbiem…
Pirmkārt, viņš ir zemnieks, saimnieks, ģimenes cilvēks. Viņš no pirmās dienas ir starp tiem, kas labi saprot, kādu postu nesīs krievu sirpis, āmurs un zābaks. Tāpat kā viņam nav nekādu ilūziju 1941. gada vasarā, kad, sākoties karam, Valmierā tiek veidoti pašaizsardzības spēki un – arī Daliņš ir šīs kustības priekšgalā… Neviens viņu nepierunā, neviens neaicina, neviens neko nesola. Neapdāvina. Daliņš to dara pats. Jums joprojām šķiet, ka viņa izcīnītā olimpiskā medaļa ir šī cilvēka būtības virsotne?
Ka tas sudraba bleķis par kaut ko stāsta? Pirms viņam Latvijā pasniedza ordeni un atzinības zīmes par soļošanu, Jānis Daliņš amerikāņu žurnālistiem 1932. gadā pasaka:
“Nekur tomēr nav tik labi, kā pašam savā Dzimtenē! Nekur arī dzīve nav tik cilvēciski normāla un laba kā Latvijā!”
Pēc kara viņš ar sievu Elzu un trīs bērniem izceļo uz Austrāliju, kur ilgus gadus Melburnā strādā par galdnieku, bet vēlāk – arī par māju būvnieku. Tāpat Daliņš ir aktīvs sabiedriskais darbinieks, vadot Melburnas latviešu sporta klubu. Līdz pat mūža beigām Jānis Daliņš saglabā latvisku stāju un krietna cilvēka attieksmi.
Kad septiņdesmito gadu pirmajā pusē tautiešiem rodas pirmās izdevības apciemot Dzimteni, viens no Latvijas diženākajiem dēliem, intervijā Austrālijas latviešu laikrakstam, neliekuļo: “Negribu prasīt krieviem vīzu, negribu redzēt krievu piemēsloto Latviju. Ja Dievs dos, braukšu uz Latviju tad, kad tur vairs nebūs krievu un viņu ievazāto sarkano lupatu.” Jānis Daliņš mūžībā aizgāja septiņdesmit trīs gadu vecumā – 1978. gada 11. jūnijā, Melburnā, tālajā Austrālijā. Atceroties izvadīšanu, kas notika Svētā krusta baznīcā, tautiešu avīzēs tajās dienās varēja atrast šādas rindas: “Sēru noskaņas nebija – bija cēlums un cieņa!”
Ironiski, ka Padomju Latvijā nekrologu par Jāņa Daliņa nāvi nodrukāja divdesmit gadus pirms viņa nāves – 1958. gadā. Komunisti kaut ko sajauca, kaut ko pārprata un tas izvērtās par smieklīgu farsu, kad pēc dažiem mēnešiem Rīgas avīzīte “Sports” saņēma no Daliņa paša rakstītu vēstuli ar pateicību, ka… viņu nav aizmirsuši.
Valmieras teātris ir malači, ka savējo cilvēku tagad neaizmirst. Tikai Daliņš nav stāsts par medaļu un pieciem olimpiskajiem apļiem, lai kā puikām un meitenēm patiktu zirgošanās vai kustēšanās ap izklaidi un tās sintētiskajiem priekiem. Daliņš ir stāsts par Latviju. Kāda tā bija. Kādai tai ir jābūt.
Un, ja to slaveno dziesmu dzied par Daliņa kājām, tad vienmēr jāatceras – ka visa pamatā tomēr bija Daliņa galva. Iespējams, tieši par viņa galvu – un, nevis kājām – vajadzētu vēl vienu izrādi, bet – tas nav pārmetums vai aizrādījums. To vienmēr var labot, pilnveidot. Labi, ka mēs viņu neaizmirstam.
P.S. Autors apliecina, ka pašu teātra izrādi vēl nav redzējis, taču šī raksta mērķis ir pastiprināt Jāņa Daliņa vietu un nozīmi Latvijas izkropļotajā vēstures kontekstā.
