Armands Puče: Ja mums ir komunista Upīša memoriālais dzīvoklis, kāpēc Latvijas banku nevarētu vadīt Šķēles cilvēks?
0
Šonedēļ paredzēts Latvijas bankas prezidenta amata skaistumkonkurss, kas, citiem vārdiem sakot, būs nevis par valsti, bet par partiju veikaliem. Pašreizējos apstākļos centrālās bankas vadītāja loma arī atgādina politisko karteli, tāpēc visa šī jezga ap kaut kādu personāžu izvirzīšanu un vēlēšanu idejiski iederas Latvijas sabiedriski politiskās konjunktūras ēdienkartē, kam nav nekāda sakara ar valsts interesēm.
Tas ir kā ar “Rail Baltic” Saeimas izmeklēšanas komisiju, kur beigās Andris Kulbergs ir izveidojis krāsainu grafiku ar fotogrāfijām, liekot saprast, ka vainīgie par šī projekta izpļekarēšanu tā kā būtu atrasti. Kas tālāk? Kulbergam vajadzētu šo ziņojumu nodot ne tikai publiskajai apskatei, bet arī aiznest uz prokuratūru, kopā ar paša rakstītu iesniegumu – lai sauc pie atbildības.
Savukārt Valsts kancelejas vadītājam, kad viņš būs beidzis dejot ap eglēm un kafijas automātiem, jānosūta visām ministrijām apkārtraksts, ka jebkāda veida darba piedāvājumi vai konkursi no publiskā sektora, kuros parādās tā šaurā ierēdņu un valsts amatpersonu grupiņa – saistībā ar šiem personāžiem nav pieļaujam.
Šie konkrētie cilvēki būtu arī šobrīd jāpedzen no valsts struktūru darbiem – lai iet un meklē konkurētspējīgu pielietojumu plašajā pasaulē. Bet, tie, kas jau ir prom – viņus iekļaut publiskajā datu bāzē ar nosaukumu – “Bezatbildīga attieksme pret sevi uzticētājiem pienākumiem”. Lai nākamās paaudzes saprot, ka tā nedrīkst strādāt. Ja kāds tur pa vidu ir ticis deputātos un tāpēc imūns pret atbrīvošanu – nekas, pie kauna staba vienalga tāds ir jāpienaglo.
Ticība, ka prokuratūra kaut ko izdarīs ar šo visu, ir diezgan šķidra. Ja viņi nespēj atvaļinātos Valsts ieņēmuma dienesta darbiniekus – kas pēkšņi kļūst par miljonāriem – vest pie bikts, kur te vēl tāds sarežģīts gadījums kā dzelzceļa sliežu nozagšana. Celtnieki gan šajā procesā normāli ievilka nāsīs, gatavojoties nākamajam miljonāru saraksta laidienam, bet tā ir īpaša suga, kas pratusi izmantot apstākļus.
Tos pašus apstākļus, kurus apstāv vadošās politiskās partijas. Tām jau sen neko nevajag, kopš valsts garantē ikgadējās ikru maizītes ar izmeklētiem dzērieniem. Tāpēc nav jābrīnās, ka Ministru kabineta balvu, kas laikam tā kā nāk no tām aprindām, kas izpilda tautsaimniecības izaicinājumus – proti, ministrijām – piešķir nevis labākajiem uzņēmējiem, kas lielajā publiskajā katlā veic regulāras iemaksas, bet gan tiem, kas šo naudu pārdala.
Diploms, krūšu nozīmīte un 10 000 eiro šogad tiek iedots bijušajai prezidentei, bijušajam bibliotēkas vadītājam, bijušajai zinātniecei, kaut kādām sabiedriskajām organizācijām, kas piezīdušās valsts dotētiem fondiem, birojiem un centriem. Brīnos, kā tur starp apbalvotajiem viens grāmatu izdevējs nonāca, lai gan šiem jau arī laba tiesa no apgrozījuma nāk caur nodokļu maksātāju trubu, kas saucas – kultūras kapitāls…
Vai zinājāt, ka Rīgā ir ne tikai piemineklis sarkanajam rakstniekam Andrejam Upītim, bet joprojām strādā arī šī komunista memoriālais muzejs? Tas atrodas no Ministru kabineta pa kreisi, pāri ielai – uz Brīvības un Elizabetes ielas stūra. Tas aicina: apmeklē Andreja Upīša dzīvokli Rīgā un nonāc vienā no retajiem muzejiem Latvijā, kur saglabājusies nesenās vēstures realitāte un sociālistiskās ideoloģijas paradokss. Okupāciju sauksim par paradoksu?! Muzejam ir cenrādis, darba laiks un četri darbinieki.
Cerēju, ka vismaz aprakstā par galveno varoni būs ielikta tā viņa dzīves epizode, kāpēc, atgriežoties neatkarīgajā Latvijā, Upīti 1920. gadā uz robežas apcietina un pamatoti iemet cietumā – bet, kur nu tāda greznība! Bet to, ka memoriālais muzejs ir nodevīgā rakstnieka pēdējā dzīves vieta, ka pats muzejs kā ideja radās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, tātad – tipisks okupācijas režīma nospiedums – tas gan atzīmēts. Bet, Mākslas muzeja vadītāja Māra Lāce kaut ko īd, ka muzejniekiem valstī kopumā jau nav naudas, nav resursu. Sarkanos kolaborantus atcerēties un uzturēt mūžam dzīvus – tam naudas pietiek?
Vai ziniet, kas dzīvo virs Upīša muzeja? Tur dienesta dzīvokļos savas vecumdienas pavada divi Latvijas pensionāri – prezidenta izstrādājums Ulmanis un cienījamā Vīķe – Freiberga. Tā bija Vaira, kas viņdien kādā intervijā tā kā vaidēja, tā kā dzisa, ka viņai neliekas normāli, ka šāda veida komunistu memoriālās istabas Latvijas Republikā tiek uzturētas. Bet – saulīt, matos! – ko viņa ir darījusi, lai tas nebūtu? Baidās, ka tiks atņemts dienesta dzīvoklis, bail, ka netiks pie MK balvas? To, ka čekistu sulainis Ulmanis šajā situācijā pat valodu neraustīs – par to nerunāsim. Bet, runāsim, kāpēc šos komunisma celtniecības atkritumus mēs atbalstām ar naudu no kultūrkapitāla un valsts finanšu instrumenta “Altum”? Lūk, jums īstā Latvija!
Tikpat īsta tā parādās Latvijas bankas prezidenta izvēlē. Vai tad nav saprotams, ka Mārtiņš Kazāks šim amatam neder, jo tam viņam bija atvēlēti pieci iepriekšējie gadi, kurus viņš pavadīja ne cepts, ne vārīts?
Reinis Bērziņš no “Altum”, kas nezin kāpēc vēl ir iekārtojies Stradiņu universitātes padomē – proti, tipisks mūsu laiku briškens – vai tad nav saprotams, ka viņu visvairāk šajā bankas krēslā grib redzēt Ulbrokas betmens Šķēle? Tas pats, kura Tautas partijā savulaik Reinis iestājās. Tas pats, pie kura biznesa projektiem strādā Reiņa Bērziņa sieva.
Interesanti, ka par Reiņa Bērziņa kandidatūru, kas no cilindra tika izvilkta pirms nepilna mēneša, kā negudrs ir iestājies cits Bērziņš – tas, kurš bijušais prezidents. Teju vai visas Saeimas partijas un frakcijas jau saņēmušas mājienus no “čaļi, ilgi neesat sisti” autora, ka noteikti vajag bankā ielikt Reini? No kurienes Eiropas fondu apgrābstītājam tāds entuziams, tāda ieinteresētība? Ko pats Reinis? Noticējis savai misijai, tāpēc nepretojas.
Bet Šķēles glumajām, mangāna rūdas, sankciju un čekistu aprindām šis posteni ir vajadzīgs, jo Latvijas bankas prezidents ar pielaidi drīkst atrasties visās valsts pārvaldes sapulcēs un notikumos – arī tajos, kas tiek apspriestas “bunkuros”. Un, tas vajadzīgs arī “Rietumu bankai”, “Latvijas gāzei”, kas tur visi staigā vienā krievu apakšveļā, tā – maigi izsakoties… Tās aprindas, kas šeit ir krievu nozīmētas vai izmantotas – tās visas grib, lai viņiem ir savs cilvēks šajā amatā. Ko grib Latvija?
Mums finanšu nozarē trūkst cilvēku? Latvijas bankā ir daudz labu profesionāļu, bet – viņi nav briškeni, viņi nav reiņi, viņi nav danas un baibas, viņi nav vaski… Vai patiešām laicīgie politiķi domā, ka visi te apkārt ir tik lieli muļķi, ka mēs nesaprotam, cik primitīvi tiek apkrāpta vai mīdīta mūsu valsts pamatu ideja? Saprotam.
