Armands Puče: Ja Lembergs būtu Artūra Šilova vecmāmiņa…
103
Jaunās koalīcijas tapšanai un Krievijas pilsoņu uzturēšanās atļaujām ir daudz līdzību, daudz vienojošu motīvu, kas spilgti raksturo mūsu valsts un sabiedrības neviennozīmīgo savienību, attieksmi un mijiedarbību. Jo tāpat kā gadījumā ar kādu krāsainu politiķi un viņa vietu uz šīs zemes, arī latviešu valodas klātbūtne starp Latvijā dzīvojošajiem krieviem, met tādus lokus un cilpas, rada tādas kaislības, ka pats nelabais netiktu gudrs. Lai gan patiesībā – viss ir tik vienkārši.
Pagājušajā nedēļā kāda sociālā virinātava piedāvāja kādas laikabiedres skarbo sāpi, ka raug – slavenā latviešu hokeja vārtsarga Artūra Šilova vecmāmiņa neesot nokārtojusi valsts valodas pārbaudi un tāpēc viņu visticamāk izraidīs no valsts. Izrādās Šilova vecmāmiņa ir Krievijas pilsone, kopš 1980. gada dzīvo Latvijā, bet tagad – līdz ar Latvijā noteikto kārtību – viņas uzturēšanās atļauja ir apdraudēta. Jo vecmāmiņa neprot latviešu valodu.
Pārdomās vai nosacītajā aizstāvībā, daugavpiliete Olga Petkēviča raksta, ka ļoti daudziem Krievijas pilsoņiem tagad būs līdzīgs liktenis, jo viņus dzīs ārā no Latvijas Republikas – tomēr, lai glābtu savus bērnus un mazbērnus, viņi šo pazemojumu izcietīs. Un tad vēl tiek teikts, ka Latvijā dzīvo daudz Krievijas pilsoņu, kas esot īsti Latvijas patrioti…
Saprotams, viņi esot atdevuši mūsu valstij savus labākos gadus, turklāt izrādās, ja nebūtu vecmāmiņai Krievijas pensijas, Artūrs Šilovs nemaz nevarētu kļūt par izcilu hokejistu. Tikai pateicoties Krievijas pensijai – tieši tā arī raksta daugavpiliete Olga – “jūsu nacionālās izlases vārtsargs” kļuva par izcilu sportistu. Tiktāl vienas interfontistes kājminamais domāšanas ratiņš, kas pilnībā atbilst visiem pašreizējās Krievijas šovinistiskajiem vēstījumiem, sludinot krievu pasaules īpašo lomu un vietu, savu izredzētību.
Tas, ka Irina Šilova ir Artūra Šilova vecmāmiņa, viņai nedod nekādas priekšrocības likuma un kārtības priekšā. Okupācijas seku mantiniekiem ar Krievijas pasēm ir jāsaprot, ka Latvijā viņi atrodas īpašā statusā – ar uzturēšanas atļaujām kabatā. Ja viņi šeit vēlas šādā statusā palikt arī turpmāk, latviešu valodas eksāmens ir jānokārto. Šilova vecmāmiņa Latvijā dzīvo 43 gadus – ieprecējusies šeit agrā jaunībā – un nav spējusi apgūt mūsu valodu pat tādā apjomā, ko prasa valodas prasmes A2 līmenis. Kauns. Vai šie krievi vispār nojauš par ko šajā sakarā ir runa?
Tas ir ne vairāk kā 100 vārdu krājums, lai nebūtu neveiklību sadzīvē un varētu izburtot iestāžu veidlapas. “Mani sauc Irina”, “Cik pulkstens?”, “Es mīlu Putinu”, “Kurš rindā pēdējais…”, “Man nav laika…”, – apmēram tādā garā. Tas ir tieši tik daudz vārdu, cik savas dzīves laikā spēj apgūt Āfrikas pelēkais papagailis. Tas ir A2 līmenis! Un viņi – šie Krievijas pilsoņi – nav spējīgi apgūt pat to? Tas nav slinkums, tā nav arī kaut kāda vecuma kaite ar slimām ausīm vai trīcošām rokām. Tā ir atklāta demonstrācija, ka viņi mums uzspļauj! Tādi izskatās krievu tanku bučotāji. Viņi nepārsteidz.
Tas, ka tiek vēl visam pa vidu iepīts kaut kāds hokeja vārtsargs, ko vecmāmiņa ir audzinājusi un tāpēc viņa ir īpaša – ir vēl nožēlojamāk. Mēs, latvieši, hokeja vārtsargus pret latviešu valodu nemainīsim! Tas nebūs barters – pat, ja tas slavenais mazdēls lūgtu iekļaut savu radinieci sarkanajā grāmatā – pie īpaši aizsargājamajām sugām… Lai viņa iet un kārto valodas eksāmenu – kamēr nokārtos. Lai beidzot iespringst latviešu valodā! Kā iespringa minētā daugavpiliete Olga, gribot paspīdēt kā Kremļa zvaigzne, bet sanāca viņai tieši tāpat kā tam krievu karakuģim – tāpat kā krievu kosmosa stacijas mēģinājumam trāpīt uz Mēness, tāpat kā praktiski visam, kur krievi sakās lieli esam, kur viņi parādās, lai gan – prasītos nevis plātība un aprobežota bravūra, bet elementāra cieņa. Elementāra izpratne par tematu…
Latvijas laicīgajā politikā tāds savdabīgs, tā sauktais A2 līmenis, ir attieksme pret Aivaru Lembergu. Pret cilvēku, kas ir sinonīms vietvārdam – Ventspils, īpašības vārdam – mazais, lietvārdam – truba… Un tad nāktu vesela virkne ar darbības vārdiem, sadzīves žargonā, sākot ar kārtošanu un beidzot ar zagšanu, kas kā viena laikmeta kopums apraksta bijušā Ventspils mēra sabiedriski politisko manieri. Viņu tiesā jau vairākas desmitgades, viņš ir iemests kaut kādos sankciju sarakstos, ar viņu baida gan bērnus, gan pieaugušos, bet – Hūte (viena no Lemberga palamām) turās.
Vēl vairāk – kopš viņa stāsts iegājis tā sauktajā garājā fāzē, ko nosaka viņa paša nelabvēļu vai ienaidnieku materiālās intereses, dziļās kabatas un radošās spējas – Lembergs pasācis arī spilgti un izaicinoši ģērbties, gluži kā būtu vienojies ar “Benetton” krāsām vai pievienojies varavīkšņu kustībai. Ja Lembergu liek mierā, viņš iznīkst, jo tāda ir šī cilvēka dabīgā konstrukcija. Viņam organiski vajadzīga sacīkste un izaicinājumi, tāpēc – izbrīna jaunās un vidējās paaudzes politiķi, kas kā apmāti un nepārtraukti pabaro Latvijas slavenākā oligarha ambīciju, lepnumu, neļaujot vīram baudīt mierīgas vecumdienas ģimenes lokā. Tas ir kā Šilova vecmāmiņai – būtu vienkārši pateikuši tai sievai, ka ir jāiemācās 100 vārdi latviešu valodā, bet tā vietā viņu māca piesegties ar mazdēlu, lai tikai atrastu ieganstu… nepiedalīties. Skaidrs, ka pēc tā uzreiz mute liela un dūšai kruīza režīms!
Ja Latvijas politiķi nodarbojas ar Lembergu, būtu naivi cerēt, ka viņš nenodarbosies ar viņiem. Turklāt, nav nekādi izprotama retorika, ka Lembergs pie koalīcijas galda var būt bīstams. Kādā veidā? Pirmkārt, viņš ir zināms kadrs, paredzams. Praktiski, to, ko gribējis ar politiku panākt savās interesēs – jau panāca pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem. Viņa interešu laicīgajās orbītās grūti izcelt kādus pavadoņus, kas šobrīd būtu tā vienkārši novirzāmi – klusajās sānielās, sagrābšanai, pakampšanai. No shēmošanas viedokļa – pirmklasīgs, no jaudas puses – joprojām tēlo jaunu kumeļu, bet nodilušie pakavi jau nav vairs maināmi…
Kā tautsaimnieks, kas iedziļinās visā – sākot no apkopējas slotas līdz vidējai temperatūrai slimnīcā – ļoti konkurētspējīgs. Nepatīk, ja nepiekrīt viņa viedoklim, patīk – ja izdabā… Nepātraukti liek visiem citiem klausīties kaut kādu savu singlu par “ostapu benderu” – kas domāts ir Šveices advokāts Meroni – lai gan pats šo cilvēku līdz mūsu kuģu un tiesiskuma ostām atveda… Karietē! Smieklīgi. Ironiski. Vārdu sakot, Lembergs nav mainījies un nemainīsies un tāpēc – paredzams. Ko diemžēl nevar teikt par tiem citiem…
ZZS kopā ar “Progresīvajiem” un “Jauno vienotību” būs nākamās valdības kodols. Vairāk nav tāpēc, ka “Apvienotais saraksts” gribēja, lai pret Lemberga klātbūtni nosaka “uzraugošu, konsultatīvu veidojumu”. Acīmredzot, tas spārns, kas šajā apvienībā pārstāv cita oligarha Šķēles intereses, ir atklāti noraustījies, vai arī – Smiltēns saprata, ka atšķirībā no hokejistu sagaidīšanas, Lembergs kā sporta līdzjūtējs viņam autogrāfu neprasīs… Taču, vēl ne tik sen “Apvienotais saraksts” bija gatavs monetizēt Lemberga pārstāvošās partijas balsis – tās Saeimā ir divas, ko ieguvusi ir “Latvijai un Ventspilij”, kam ir sadarbības līgums ar ZZS – kad Pīlēns meklējās pirms Prezidenta vēlēšanām. Divkosīgi? Cits vārds – lēti…
Pēc 14. Saeimas vēlēšanām “Progresīvie” arī bēga no ZZS kā no Lemberga trenētiem zvērinātiem heteroseksuāļiem un vēl šīs vasaras sākumā viņi zīmēja virsrakstus, ka “Lemberga jautājums ir ar lieliem potenciālajiem riskiem”. Taču potenciālam ir tāda blakne kā intereses.
Pārbaudījuši viens otru kaujas uzdevumā – Rinkēviča ievēlēšanā – “Progresīvie” un ZZS tagad praktiski ir kā Sprīdītis ar lāpstu. Viens otram piestāvas. “Jaunajai Vienotībai” attieksmes maiņa pret Lembergu ir vairākas disciplīnas, taču noslēdzošajās, tā sauktajās brīvajās kustībās, kad viņi meklēja atsvarus Pīlēnam pie Rīgas pils mūriem – pilnīga harmonija! Interesantas ir tās sarunas, kas starp ZZS un “JV” nostiprina uzticību jeb disciplīnas jautājumu, jo – pēc Rinkēviča ievēlēšanas Lembergu neviens neuzmet… Pat vairāk – “JV” dod bāliņam roku, lai tas sēžas viņu kamanās, ratos vai pilnpiedziņas džipā. Ne vārda par rūdīto politiskā procesa recidīvistu Aivaru, lai gan tam pašam Kariņam vēl tagad atmiņā, kā cīņā par Grīnberga jostu, Lembergs viņu nolika uz ringa dēļiem. Bet, tāds laikam ir sports! Piecelies un ej tālāk. Ja nevari – vaidi.
Kad jums šajās dienās kāds saka, ka tas būs ārprāts, ja Lembergs atgriezīsies pie valdības galda, tad nestrīdieties un nemoralizējiet, bet – piekrītiet. Vēl varētu teikt, ka Evika jau solīja skatīties Lembergam uz nagiem… Bet, tajā pašā laikā padomājiet, kurš šajos apstākļos Latvijas politikā ir lielāks drauds? Ja reiz savā Lielvārdes jostā pirms un pēc vēlēšanām ieaudāt visus buramvārdus pret Ventspils ķeizaru, bet tagad ar viņu griežaties dubultajā polkā, vai tomēr tas neizskatās pēc ļoti primitīvas maucības, kur Lembergs ir tikai šī pakalpojuma ņēmējs. Kā klients.
Ja oligarhs Aivars Lembergs būtu Artūra Šilova vecmāmiņa, tad gan jau būtu arī tādi, kas teiktu – kā var neiet kopā vienā koalīcijā, ja viņš tādu mazdēlu izaudzināja… Un, liela daļa no politiķiem – lielo Edvardu ieskaitot – pat ļoti tagad gribētu, lai Lembergs ir Šilova vecmāmiņa, jo tad vispār varētu teikt, ka hokejistu sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa un tautas attieksme, novērš pilnīgi visas potenciālās aizdomas un sniedz pārliecinošu atbildi – kāpēc tas šoreiz ir viņš… Kāpēc valdība būs tāda.
“Jaunā Vienotība” saviem vēlētājiem droši vien gatavo apmēram tādu runu, kā neuzticīgs vīrs taisnojas savai otrajai pusītei: redzi, dārgā, ja tevi kāds izmanto, tad tas nozīmē – mūs abus izmanto, bet, ja es kādu iegūstu…, nu, saproti, tā gadās, pirtī vai siena kaudzē… tad tas nozīmē, ka mēs iegūstam… Saproti? Mēs izturēsim.
