Parasti zem eglītes liek dāvanas, bet vēl tur var atrast zīmes, kuras var mēģināt tulkot. Tā jau saka, ka ap Ziemassvētku laiku pat zirgi pusnaktī sarunājoties. Uzskatīsim, ka zemāk izklāstīto pastāstīja viens zirgs. Lai gan nav teikts, ka tas nebija kāds cilvēks, kas pārģērbies par zirgu un savā nodabā runāja. Vai smējās…
2023. gada augustā Latvijas drošības dienests aizturēja četrus pilsoņus, aizdomās par spiegošanu. Visas pazīmes rādīja, ka vīri savu darbu bija veikuši Krievijas speciālo dienestu uzdevumā un darbības bija vērstas pret Latvijas valsts un iedzīvotāju drošību. Viens no četriem bija savulaik strādājis mūsu policijā, otrs – apdrošināšanas sabiedrības BTA drošības dienestā. Par trešo un ceturto publiski neko nestāstīja, jo viņi laikam bija šī gadījuma piedevas.
Aizturēšanas laikā tikuši izņemti daudz datu nesēju, kas norādījuši, ka tie pirmie divi diezgan nopietnā līmenī izsekojuši cilvēkus – arī atbilstošā aparatūra bijusi kā pie īstajiem profiņiem. Interesanta sakritība, ka tajā pašā adresē, kur tam vienam bijušas n-tās kompānijas, reģistrēta arī bijušā knābista un jēkāpista Jura Juraša firma, kas tika izmantota, lai tajā deputātam ieskaitītu naudu par konsultācijām, ko viņš sniedza tādam Grigorijam Guseļņikovam. Starp citu, šo cilvēku tvarsta citi mūsu dienesti, jo viņš Latvijā nolaida līdz kliņķim vienu komercbanku, bet – tur nekas galā nebūs… To jums pateiks jebkurš bērais kumeliņš.
Guseļņikova uzvārdu var atrast arī starptautiskajā šķīrējtiesā, jo viņš grib no Latvijas valsts piedzīt lielas summa par savu neizdevušos uzņēmējdarbību. Tas, ka Juraša līnija krustojas ar šo krievu avantūristu, neizbrīna, jo Jura dzīve un karjera vispār ir raiba un dīvaini caurspīdīga. Piemēram, aizkustināja viņa pēkšņais patriotisms Ukrainas kara sakarā, lai gan varēja jau kaut ko bijušais korupcijas apkarotājs paveikt te uz vietas – Latvijas labā.
Tāpat interesants ir viņa straujais atsalums no politikas – kā bērnudārzā, kad apnīk kāda mantiņa. Protams, būtu interesanti uzzināt, no kā Jurašs vispār pārtiek, jo savus labākos gadus viņš vadīja valsts uzturētā dienestā, ar nopietnām pielaidēm noslēpumiem un tamlīdzīgi. Runā, ka godīgāku cilvēku pasaule nav redzējusi, bet to pašu runāja arī par vienu VID darbinieku, kas pēc atvaļināšanās no dienesta, pāris gadus vēlāk kļuva par multimiljonāru…
Bet, atgriežamies pie tiem diviem…
Tātad Latvijā noķer pie rokas iespējamos spiegus un ieliek cietumā, lai netraucē izmeklēšanai. Protams, ka viņus pratina un iztaujā, uzdod ļoti daudz jautājumu, jo viņu sakars ar krievu speciālajiem dienestiem esot nepārprotams. Tas, ka vienam no viņiem advokāte ir Juraša bijusī sieva – nebūsim sīkumaini, tā tāda sakritība kā momentloterijā. Taču tieši šis viens, kura vārds ir Igors Bobirs – pagājušajā gadā cietumā nomirst. Un, jums nenāks smiekli, ka pateikšu – kas pusgadu vēlāk notika ar to otru, kas arī atradās cietumā un, kura vārds ir Raitis Dolgovs?
Jā, arī viņš nomirst. Cietumā vai cietuma slimnīcā. Oficiālā versija, ka Dolgovu skārusi ļauna slimība, taču vai nav savādi, ka no tiem četriem aizturētajiem, šobrīd zem zemes ir tieši tie, kas bija visvērtīgākie. Normāli būtu, ka spiegu lieta netiktu nobēdzināta vai izbeigta, un mirušajiem piederošie datu nesēji ar datiem nāktu dienas gaismā – taču pilsētā tieši par šo zirgi smejas… Starp citu, savulaik Bobirs bija tas, kas nezin kāpēc pasauca uz alus krogu KNAB darbinieku Jurašu un viņam piedāvāja miljonu par kaut kādām rebēm, kas jākārtojot tiesību un kārtību koridoros, bet – vai gaiļi tam pakaļ dziedāja? Nē, tikai zirgi smējās… Turklāt, tas jau bija tikai viens miljons.
Tas nav kā ar TET un LMT daļām, kur Latvija esot izteikusi zviedru akcionāram priekšlikumu, lai viņi savu kapitāla tiesu mums pārdod. Zirgu pastā pienākusi vēstule, ka kopējā summa, ko saņemšot “Telia” – tā būšot ap pusi no miljarda. Ja kāds domā, ka vēl nav zvanīts, vai skandināvi vispār piekritīs Latvijas puses piedāvājumam, tad teikšu tā – tas tikai izskatās, ka mēs piedāvājam.
Cipari jau sen ir saskaņoti, turklāt zviedri ļoti grib tikt ārā no šī biznesa, jo viņi ir labi informēti, kas tuvākajos gados ar telekomunikācijām notiks Eiropā. Viņi zina, ka jātin makšķeres… To, starp citu, zina arī vismaz viens mūsu eiroparlamentārietis, bet – ne par to stāsts.
Tās ir tās pašas aprindas, kas pirms padsmit gadiem no citiem zviedriem nopirka vienu mazāku uzņēmumu, ieberzās, un loģiski, ka grib šos zaudējumus atsist. Ne tikai atsist, bet vēl paņemt pa virsu. Un vieglākais ceļš ir, ja izmanto valsts naudu.
Piecdesmit miljoni it kā uz trijiem nedaloties, bet – tie dalās uz četriem, pieciem, desmit. Kāpēc nosaucu piecdesmit? Kaut kas taču jāsauc ir… Jūs spējat noticēt, ka šo vienreizējo pakampšanas gadījumu Latvijas politiskās aprindas ar pietuvinātajiem laidīs garām? Kad tas ir noticis? AirBaltic sakarā – nenotika. Rail Baltic lietā – nenotika. Turklāt, atšķirībā no dzelzceļa, te nebūs jāčakarējas ar pāļiem un celtniecību. Un vēl foršāk – cenu nosauks vienā ministrijā. Paši. Vai mums ir varianti no šī visa izbēgt? Nav, jo tik primitīvas un treknas shēmas apkārt nemētājas.
Tāpēc jau tajā ceturtdienas vakarā, kad it kā norāva no bikšu priekšas tos divus pretendentus, kas ļoti gribēja strādāt kādā centrālā iestādījumā – tur jau zirgu staļļos lopiņi rēca kā kutināti. Bet smieklīgā fabula, ka mēs turpmāk paši tiksim galā ar šo modernā laika bizīti – tā ir veca kā privatizācija. Vai sena kā Lemberga tiesvedība… Starp citu, kasācijas jau arī netiek nosapņotas, tās šajās dienās gluži vienkārši parādās – kā spožas zvaigznes debesīs. Ja jūs padomājāt tieši par to vienu kasāciju un vēl liekat klāt visu augstāk minēto, tad teikšu tā – domāt kopumā ir ļoti veselīgi.
Zirgi smejas, bet tas jau laikam tāpēc, ka naktis paliks īsākas.