Armands Puče: Čurainās lupatas stāsti var izrādīties labs kases gabals, ja vien Hermanis neizvēlēsies iet Smiļģa ceļu…
23
Vienam no Eiropas teātru labākajiem, un pie viena – arī vislabāk apmaksātajiem – režisoriem, viņdien nācās piemeklēt tādu mākslinieciskās sadzīves izteiksmes formu, lai visi Latvijā saprastu, kā vajadzētu pie mums mainīt politisko procesu. Pa rokai esot jāņem čuraina lupata, un viņi – tie pašreizējie muļļas no varnešu gala – jāpatriec.
Uzreiz precizēsim: pārstāvjiem no teātra pasaules ar Latvijas politikas taisīšanu līdz šim ir veicies diezgan pliekani, ko savās pārdomās savulaik pat norādīja izcilā kritiķe Silvija Radzobe. Režisors Eduards Smiļģis, piemēram, bija no kolaboracionistu pirmā iesaukuma, ne tikai nododot Lavijas valsts ideju Maskavas sarkanajiem plenčiem, bet arī čakli kolekcionējot boļševiku ordeņus un komunistu prēmijas. Kopā ar pārpalikušo teātra trupu…
Cita laikmeta zvaigzne, ko mēdz saukt arī par teātra prīmu, Vija Artmane, savus labākos gadus atdeva ne tikai skatuves dēļiem, bet arī PSKP kongresiem un Brežņevam – tādējādi nesamāksloti apliecinot, ka tā sauktās augstās mākslas un garīgums, ja runa ir par pārliecību vai mugurkaulu, ir parasta maiņas monēta. Vai citādi varam paskatīties uz brīvvalsts aktieriem un režisoriem, kas sevi pieveduši pie dažāda lieluma, dziļuma un satura politiskajām akām, jo – te iesaistās demokrātija?
No tādiem redzamākiem personāžiem laikam vispirms būtu jāizceļ Dailes teātra otrā plāna zvaigzne Ausma Kantāne, kas noteiktās desmitgadēs iedvesmoja kāda kulta dzejnieka matu galus, bet savas dzīves lapkritī teju vai fanātiski atdevās politiķa Eināra Repšes vadugunij. Ausma bija tik ļoti iekšā šajā procesā, ka sajuta pat tā vibrācijas, ko sirsnīgi aprakstīja no Saeimas tribīnes.
Par otru spilgtāko spēlmaņu priekšnesumu uz mūsu politikas trepēm jāsauc Artusa Kaimiņa meņģēšanos ar video kameru, vienīgi, tā arī nepalika skaidrs – vai to (kameru) kāds salauza, vai viņš atgriezās uz tā koka zariem, no kurienes nācis? Starp citu,
Kaimiņš kā populistu kustības vadošā lokomotīve, aiz sevi Latvijas politikā ievilka teju vai veselu vagonu ar biksēm un svārkiem, no kuriem kāds desmits vēl joprojām kalpo kaut kādām idejām.
Pamācošs ir Nacionālā teātra veterāna Ivara Pugas (kāpēelvē) eksperiments viena Saeimas sasaukuma garumā: viņš tagad Jēkaba ielai iet ar līkumu, lai gan tieši Ivaram pieder vārdi, ka politikā “nevajag speciālu politiķa izglītību, jābūt gribēšanai un skaidram saprātam”.
Tā gribēja arī aktrise Rēzija Kalniņa, kas pie nacionāļiem nonāca ar neslēptu, skaidru mērķi – dabūt cauri šiem sarunāšanas un kvotu labirintiem ideju par Mārupes baznīcu… Bet viņai laikam apnika visātrāk no visiem.
Ja uz pirkstiem uzmet tos aktierus, kas Latvijas politikā nākuši kā uz gaišās nākotnes svētnīcu, tad šai izrādei varētu nokomplektēt labu pirmo sastāvu: lugas autors būtu Pauls Putniņš (ZZS), kas piedzīvojis 5. un 6. Saeimu, stalto saimniekdēlu spēlētu Ivars Kalniņš (6. Saeima, “Saimnieks”), demokrātiskās Vella kalpu līgavas lomā būtu Olga Dreģe, bet buldozeru ar krānu, ko viņam dāvājis Šlesers – rotaļīgi prastu nopēlēt mūžam mainīgais Andris Bērziņš. Visas lomas nodublētu vai kolēģus nevaļā aizstātu Juris Žagars, kam milzīga pieredze pašvaldībā – tas ir turpat, kur viņa slēpošanas kalns. Bet, ko mēs par vītušām rozēm…
Politiķa Jaunupa piedāvātajam attīstības kostīmam mērus šajās dienās ir nodevis viens no jaunās paaudzes aktieru cunftes gaismas ķermeņiem – Dainis Grūbe. Tas pats, kas šogad un nākamgad svin desmit gadus kopš divas reizes pēc kārtas tika atzīts par labāko aktieri valstī. Te gan ir nianse: ja tie citi, kas jau minēti, gāja spēlēt politisko teātri pa taisno no savām teātru ģērbtuvēm, tad Grūbe ir cits mājdzīvnieks.
Viņš no teātra jau labu laiku ir prom, jo gribēja iesist roku uzņēmējdarbībā. Nav svarīgi, vai viņam tur kaut kas sanāca, svarīgi, ka viņš tajā katlā pavārījās – tas neizbēgami iedeva izpratni par nodokļu maksātāja vieglajām dienām. Tā kā Dainis dzīvo Mārupē, tad loģiski, ka viņš nākamajās pašvaldību vēlēšanās gatavos piedāvājumu sava novada cilvēkiem.
Vai Grūbe ir gatavs arī lomām, kur vajadzēs pastrādāt garderobē pie mēteļiem, vai viņš mēģinās salocīt aploksni, nebaltai dienai vai stundai, ja partija prasīs, vai – ja KNAB pēc tam paprasīs?
Publiskajā vidē var atrast avotus, kas saka, ka Dainis Grūbe šobrīd veiksmīgi ir iesaistījies farmācijas biznesā. Tātad – vai nu kāds melo, vai blefo, vai mēs vērojam labi iestudētu afēru. Ja farmācijas nozari, kurā ir trāpīts, mūsu laikos maina pret politiku, kur sev priekšā redz ne tikai pirmo, bet arī otro un trešo grāvi vai akaci – tad šo rindu autors Grūbes sakarā tā kā vairāk skatītos uz čurainās lupatas motīvu, ko piedāvā Alvis Hermanis… Daini, mosties! Atjēdzies! Bet, varbūt Dainis Grūbe pats nāks ar lupatu rokās? Redzēsim.
Tas, ka lupata ar organisma izdalījumu smaku patiešām politiskajā dienaskārtībā un ierēdniecībā pati prasās uz štata vietu – tur Hermanim ir simtprocentīga taisnība. Tikai viens konkrēts gadījums – atkāpei un pārdomām. Valsts kancelejas direktors, kas vispār šajā ierēdņu vidē ir vecs kā eklērs, ko nopirkām vēl pa latiem un santīmiem, viņdien paziņoja, ka tiks apvienots komunikācijas un stratēģiskās komunikācijas departaments. Kā saka bitenieks no Mālnieku dzimtas – tas būtu tas pats, ja stāstītu, ka ir medus un vēl ir bišu medus… Nu, labi – nekasīsimies.
Tātad, kancelejas direktors, kas savā postenī nezina vien, kā izdarīties, izrādīties un izpildīties, paziņo, ka divi departamenti tiks apvienoti vienā, tādējādi sekojot valdības kursam uz optimizāciju, debirokratizāciju utml. Tā turpmāk būšot maza, efektīva valsts pārvaldes iestāde – kā piemērs citiem. Ko kancelejas direktors vēl pasaka: abos departamentos darbu neviens nezaudēs… Pag, tad kur šajā podā ir medus? Apvienos, nevienu neatlaidīs, bet būs mazi un sprauni? Vai Pecolli ir atklājis Kronbergam kādu triku?
Nudien čurainās lupatas stāsti… Ja tos sāktu izspēlēt, raug – varētu būt labs kases gabals. Vienīgi, kā visās šādās revolūcijās – var pienākt diena, ka čurainā lupata pagriežas arī pret pašu idejas dramaturgu. Jo, ja esam atklāti un tieši – kad kādam ļoti vajadzēja, tad ar šo pašu lupatiņu apslaucīja gan kultūras šķīvīšus ar zelta maliņu, gan tāmītes ar sudraba karotītēm, gan dotācijas, kas tika iznēsētas mākslinieciski noformētos kurvīšos – kopā ar dimanta oliņām.
Tehniski, doma par lupatu un triekšanu ir ļoti laba, tikai – tur arī pašu domātāju pagaidām arī atstāsim. Ar ideju. Nevis darbiem. Jo neviens no tā sauktajiem garīguma tempļiem līdz šim valstij nav praktiski noderējis. Nevienā vēstures posmā, kad vajadzēja patiešām sisties… Vēl vairāk – pie tām lielajām skatuvēm, pirmizrādēm, vai mazajās un vidējās zālēs, izaugusi tā sabiedrības daļa, tā sabiedriski politiskē elite, kas čurainās lupatas triekšanas rindā būtu pelnījusi atrasties prioritārā kārtā. Tos būtu jātriec pa priekšu… Viņus trieks? Kurš tad ies uz teātra izrādēm?
Lai Hermanim neiznāk kā toreiz Smiļģim – kam arī šķita, ka viņš četrdesmitajā nāks ar lupatu un dzīs visus, vai palīdzēs triecējiem – līdz dienai, kad viņam iedeva naudu jaunajai sezonai un piešķīra Staļina prēmiju, iedeva Ļeņina ordeni…
Protams, Alvis Hermanis ir no cita laikmeta un atrodas citā iekārtā, bet – kā smejies, Smiļģa portretu var nocelt no brandmūra, bet pamēģiniet dabūt sarkano Smiļģi ārā no pamatšķiras galvaskausa…
Tas, ka Hermanis savu nosacīto Staļina prēmiju – JRT rekonstrukcijas kontekstā ar pārspīlētājām iksezonas piešpricēm – jau ir saņēmis, tādējādi apspēlējot vai izmantojot šobrīd paša nemīlēto politisko konjunktūru pēc pilnas un negausīgas programmas – jā, varbūt tieši tas ļaus režisoram beidzot pa īstam apliecināt sevi valsts labā, pa īstam atraisīties – ar īstu pievienoto vērtību, kam nav nekāda sakara ar viņa profesionālo ģenialitāti.
Varbūt. Ko arī novēlam.
