Armands Puče: Citējam reperi ansi, bet tikmēr Kremļa pakalpiņi pie arēnas Rīgā izkar ķīniešu reklāmas
0
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu, tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju.” Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
Ministre Baiba Braže ir karjeras diplomāte un viņai to ļoti vajag. Tik ļoti, ka, acīmredzama ir diplomātes vēlme kādu dienu tikt atkal lielajās starptautiskajās organizācijās. NATO sakarā viņa tur kādu brīdi panēsāja papīrus, bez ironijas, taču, spriežot pēc minstres svaigi ceptā referāta, īstās štelles notiek ANO, vai vēl precīzāk – ANO Drošības padomē, kur mums ir svarīgi “būt klāt, nevis atstāt to Krievijas dezinformācijai un manipulācijām.”
Tāpēc viens no Latvijas ārpolitikas mērķiem ir tikt tur pie virpas jau 2026.-2027. gadā. Tad mēs būšot pie “pasaulē lielākā diplomātijas galda” un varēsim piedalīties “globālās dienaskārtības veidošanā”. To, ka šī klātbūtne it kā stiprinās mūsu neatkarību, Baibai nevajadzēja teikt, jo plikā vēsture rāda, ka tas tā nav.
Pirms ANO bija tāda Tautu Savienība, kas de facto izputēja līdz ar otrā pasaules kara sākšanos, jo lielajiem palika pie šī formāta garlaicīgi, bet mazie tikai mirkšķināja acis. Toreiz, trīsdesmitajos, par vienu no Latvijas ārpolitikas mērķiem arī tika nosprausts uzdevums – dabūt vietu Tautus Savienības padomē. Nu, dabūjām…
Tā laika ārlietu ministrs Vilhelms Munters bija uz to nofokusējies tieši tikpat azartiski, kā tagad to ar ANO dara Baiba Braže. Turklāt, Munters taču pat izpelnījās publiskas starptautiskās urravas, cik labi novadījis tur kādu sesiju…
Kad četrdesmitajā Latviju pazaudējām, izrādījās, ka nekāds labums mums no tās Muntera pļurināšanas Ženēvas koridoros nav. Un atļaušos prognozēt – nebūs arī tagad Ņujorkā, pat, ja Baibai noplauks.
Pirmkārt, tāpēc, ka šī lielā tautu līga ir lielo valstu izdomāts pasaules kārtības instruments, ko viņi pārsvarā lieto komplektā ar demagoģiju, meliem un manipulācijām, otrkārt – sk. pirmkārt. Protams, ka Bražei tur nebūs garlaicīgi, un, iespējams, viņa pat varēs piedalīties ANO reformēšanā, kā viņa pati to uzsver, taču – tā nebūs mūsu valsts iespēja. Tieši tāpat kā gadījumā ar Munteru – tas būs tikai un vienīgi administratīvs pakalpojums, piemēram, angļiem, amerikāņiem, krieviem, ķīniešiem.
Ironiskā kārtā, nedēļā, kad mūsu politiķi Saeimā debatēja par ārlietām, pie arēnas “Rīga” sienas tika pieskrūvēti Ķīnas telekomunikāciju uzņēmuma “Xiaomi” burti. Nenāk par ļaunu atgādināt, ka šī arēna ir ar Kremļa politbiznesu saistītā Jura Savicka nodarbošanās. It kā tiek teikts, ka VDK virsnieks Savickis vienpersoniski kontrolē uzņēmumu SIA “Glesum Investments”, kam pieder arēnas aktīvi, taču nebūsim naivi un romantiski – latviešu čekists ir tikai parasts zābaku pāris, kas ražots Krievijā. Tāds viņš ar dienesta uzdevumu bija arī laikos, kad atveda uz arēnu krievu “mīkstās varas” rotaļlietu Rīgas “Dinamo”, tāds viņš ir palicis joprojām.
Ja Baiba Braže no Saeimas tribīnes saka, ka “sankciju ieviešana ir nacionāla prioritāte”, tad Savickis šajā prioritātē būtu liekams pirmajā trijniekā, ar visu savu arēnu. Tomēr – nekā nebija, pigu redzējāt… Acīmredzot, citējot mūsu Ārlietu ministri, “ir skaidrs, ka pēc Kremļa rokasgrāmatas turpināsies centieni kooptēt valstu elites…” Jūs samulsāt pie vārda “kooptēt”? Nav svarīgi, domu sapratāt. Ja kāds patiešām mūsu valstī izmanto minēto rokasgrāmatu, tad tas ir Savickis. Tagad par ķīniešiem.
Čeksists ir vienojies, ka “Xiaomi” vārds uz arēnas būs nākamos piecus gadus un par to ķīnieši samaksās kaut kādu naudu. Saimniecībā noderēs, pareizi? Taču šī nav tāda veida sadarbība.
Ķīniešiem, tāpat kā krieviem, ir svarīga savas pasaules demonstrācija. “Xiaomi” ir globāls spēlētājs un Latvijas tirgus viņiem ir saulespuķu sēklu sauja. Tātad – ar šo aktivitāti pie arēnas viņi veido un nostiprina asociācijas, kas ir sava veida mārketings. Konkrēti šo varētu arī saukt par vidējā pirksta rādīšanu Rietumiem. Kad krievi sāka savu padumjo karu, Ukrainas valdība 2023. gadā iekļāva “Xiaomi” sarakstā, kas saucās – “Starptautiskie kara sponsori”. Galvenokārt, tas bija saistīts ar apstākļiem, kad vieni telefonu ražotāji atteicās strādāt okupantu tirgū, kas būtu kā sava veida protests, savukārt citi šo uzreiz ar abām rokām izmantoja. Neviens jau Ķīnai nevar liegt to darīt, bet tas tikai parāda, cik viennozīmīgi racionāli viņi spriež – izliekoties, ka Krievija var slepkavot, bet tas uz Pekinu neattiecas. Tikai bizness.
Somija, kurai arī vēsturiski viss ir skaidrs par lielo gorillu interesēm, arī iekļāva “Xiaomi” sankciju sarakstā – tieši kara sakarā. Turklāt, to izdarīja pat tāds telekomunikāciju tīkla spēlētājs kā zviedru “Telia” – kas somiem šos ķīniešu telefonus tirgoja. Tostarp, amerikāņi “Xiaomi” savās sankcijās iemeta vēl pirms 2022. gada. Trampa pirmās administrācijas laikā tika noformulēts pētījumos balstīts secinājums, ka konkrētais Ķīnas mobilo telefonu ražotājs patiesībā ar šo ierīci apdraud drošību…
Runa bija par lietotāju datiem un tamlīdzīgi, kas nonākot ražotāju rīcībā. Protams, kāds teiks, ka tas jau Tramps un, ka visi mobilie tālruņi modernajā laikmetā savā ziņā par “kaut ko stāsta” to ražotājiem, ka īstenībā te ir runa par tirdzniecības līgumiem un tamlīdzīgi, taču – šo rindu autors norāda tikai uz faktiem. Kas zīmīgi – kā Baidens nāca pie varas, tā “Xiaomi” no ASV sankciju sarakstiem tika izņemts ārā. Vai mums rodas šaubas, ko tagad darīs Tramps?
Un tagad atgriežamies pie arēnas Rīgā un Saeimas ārlietu debatēm. Citēju ministri Braži: “Mēs arī strādāsim ar valstīm visā pasaulē, lai novērstu to palīdzību Krievijai sankciju apiešanā.” Vai cits – “Mums ir svarīgi, lai Ķīna pārtrauc sniegt atbalstu un iespējo agresorvalsti Krieviju tās agresijā pret Ukrainu.” Redz, var jau palīdzēt Ļeņinam un visai citai pasaulei, tikai labi būtu, ja vispirms savās mājās mēs mazliet iespringtu.
Ja ministres oficiālajā ziņojumā Ķīna tiek pieminēta šādā kontekstā kā parādītajā piemērā, tad jādomā, ka katoļu mācītāju labākais draugs Savickis nav nekāds mūsu nacionālo īpatnību izņēmums. Vai arī Baibas Bražes teiktais, ka “mums ir jāstrādā globāli, lai apkarotu Krievijas aģentu tīklu un propogandas izplatīšanos”, ir zem Zilbaloža filmas galvenā varoņa astes? Jā, piekrītu, rupji – bet mūsu priekšā ir klasiska ietekmes aģentu ballīte, kur nevar neredzēt citu intereses, kam nav nekāda sakara ar Latvijas interesēm.
Tas, ka Savickis labi saprot, ko ēdis, pavisam klusi parādās kādā darījumā ar autobusa pārvadātāju “Nordeka”. Visas kompānijas akcijas, kas piederēja Jurim un Sandrai Savickiem, nu jau ir klusi atradušas citu īpašnieku – tās nopirka cilvēks, kas… strādāja “Nordeka” par valdes priekšēdētāju.
Shēma ļoti līdzīga tai, kā “Latvijas gāze” it kā atbrīvojās no čekista un citu krievu klātbūtnes. Vai tas nozīmē, ka Savickis zina, ka viņa aktīviem kādu dienu nāks pakaļ? Sankciju vārdā… Ietekmes aģentu viņam pilna Saeima – akmeni pat var mest uz dullo tajā barā, gan jau kādam podlaižam trāpīs. Varbūt kāds pačukstēja? Tajā pašā laikā Rīgas arēnas jaunais sadarbības partneris rāda – viņi, šie Kremļa pakalpiņi, visu zina, saprot un pielāgojas.
Jautājums ārlietu ministrei: ja balss ir pacelta, ko daram tālāk? Debatējam, sapņojam par Ņujorku, vai – neizliekamies, ka nesaprotama, par ko ir runa?
