Armands Puče: Birokrātijas mazinātāji mums visiem rāda vidējo pirkstu
0
Nu jau būs pagājušas vairākas nedēļas, kopš premjere nolēma, ka birokrātijas mazināšanas procesā ir jāizmanto… birokrātija. Pati ideja par valsts pārvaldes efektivizāciju ir no pērnā gada budžeta apspriedēm, kad finanšu ministrs teicās – 2025. gada pirmā puse būs smaga, jo – dziedi vai repo, bet kaut ko ierēdņu sakarā vajadzēs darīt. Īstenībā, mēs tagad piedzīvojam vienu no nožēlojamākajiem gadījumiem, kas beigsies ar čiku. Vēl var teikt – visā šajā mazināšanas vai optimizācijas, vai griešanas epopejā būs ne čiku, ne grabu…
Birokrātijas mazināšana un valsts pārvaldes izmaksu zondāža ir privātā sektora sūdainais miets – tieši lielie nodokļu maksātāji, darba devēji jau vairākus pavasarus mēģina aizklauvēties līdz politiskajiem otolaringalogiem, lai tie beidzot sadzirdētu to, kas patiesībā ir kārtīgas valsts pamats. Proti – saimnieciskais krietnums un atbildība par izmaksām. Ņemot vērā, ka vadošās partijas elektorāta smaguma centrs atrodas tieši pie ierēdņiem , nebija grūti paredzēt, ka šie izaicinājumi savā ceļā stastaps visa veida šķēršļus.
Šajā ziņā “Jaunā vienotība” ir no augstākās līgas – tēlo muļķus, imitē procesu, rāda ar pirkstiem uz citiem, tad eskalē koalīcijas iekšējās problēmas… Vārdu sakot, dara visu, lai birokrātijas mazināšana notiktu vārdos, bet darbos tas viss ir pie Zilbaloža kaķa astes gala.
Viņiem pārmest grūti, jo tā ir varas likme – ja JV šo cīņu zaudēs, tā viņi zaudēs arī rīcībspēju un visas no šī procesa izrietošās konsekvences. Tāpēc viņu izrādīšanās ar darba grupām, uzsaukumiem, piepūstiem vaigiem un kreisām ārišķībām, ir nevis partijas vājums, bet mērķtiecīga stratēģija. Tiek darīts tā, lai izskatās, ka tiek darīts.
Šajā nožēlojamajā farsā ir izpildītāji, jo kādam par to maksā. Piemēram, gadījumā ar premjera Kariņa lidojumiem atrada kancelejas vadītāju Citskovski, kam piešuva atbildību. Ievērojāt, ka Kariņa lieta joprojām nekādi netiek izkustināta tiesiskuma virzienā, kamēr bijušo kancelejas vadītāju jau gatavo pēršanai… Tagad kaut ko līdzīgu izpilda ar jauno kancelejas priekšnieku Kronbergu, kas birokrātijas mazināšanas procesu ir paņēmis rokās kā platoniski orientēts tāljūras kuģa kapteinis, kam nav piekļuve kuģa stūrei un ceļa kartēm. Nav arī paša kuģa. Vai atgādināt, ka Kronbergs parādīja dabisku impotenci, kad vajadzēja sakārtot ierēdņu attālinātā darba problēmu? Pilnīgs fiasko! Un, tagad šim cilvēkam saka, ka viņš varētu būt noderīgs idiots arī citos gadījumos. Kurš te kādu cenšas apmānīt?
Saprotama ir Kronberga pazemība un mugurkauls bez skriemeļiem, jo viņam jebkurā brīdī var piešūt pagātni – Zemkopības ministrijā savārīto putriņu, kur ne bez viņa ziņas tika izveidots un finansēts projekts par elektroautu uzlādes staciju tīklu. Valsts kontrole nu jau vairs pat nedod mājienus – tā kliedz, ka puika būtu saucams pie atbildības. Taču, tā kā Raivis K. saprot, kurš raksta notis un pasūta mūziku, viņš tēlo, ka dzird, bet – neklausās.
Tieši Kronbergam bija jāpasaka Siliņai, ka nekāda birokrātijas mazināšanas grupa nav vajadzīga, jo ar šo uzdevumu galā var tikt viens cilvēks. Tas, kurš vada valsts kanceleju – proti, viņš pats. Taču Siliņai un “Jaunajai vienotībai” jau nevajag rezultātu. Vajadzīga ir metode, kas aizietu garajā stāstā…
Nu, un te – Kronbergs ir kā radīts dzīvsudrabs. Pielaizīts, apņēmīgs, izpildīgs. Vispār jau parastā valstī tādi kā Kronbergs nevis vadītu kaut kādu valdības deleģētu darba grupu, bet meklētu sev advokātu – jo viņam nav variantu izkulties tā paša elektro auto tīkla skandālā… Ja vien viņš nepiekrīt kādu brīdi papūst JV stabules. Interesanti, ka Kronbergs it kā redz un saprot, ka viņu dienas beigās sagaidīs Citskovska liktenis, taču – cilvēks domā, ierēdnis mīž… (atvainojiet par barbarismu).
Atgriežamies pie slavenās darba grupas. Premjere tās sastāvu publiskoja 26. martā. Tur ir sešpadsmit seju, no tām vienpadsmit ir saistītas ar valsts pārvaldi vai publisko sektoru. Kā jums šķiet, kādu birokrātiju šie vienpadsmit varēs mazināt, ja viņi paši ir daļa no tās noteku caurules? Starp šiem vienpadsmit ir arī tā sauktais nevalstiskais sektors, kas savu vietu pie siles ir sakārtojis tā, ka viņus uztur valsts. Vēl vairāk – ir tāda valsts pārvaldes aklā zarna kā Memoranda padome, ko arī sedz nodokļu maksātāji, tā strādā Ministru kabineta paspārnē.
Citēšu tikai vienu mērķi, ko šiem parazītiem bija visus šos gadus jādara: sekmēt efektīvas un sabiedrības interesēm atbilstošas valsts pārvaldes darbību. Tas ir tas grupējums, kas pēdējos divdesmit gados sevi legalizēja ne tikai šajā mākslīgajā ietvarā, ko sauc par “Memoranda padomi”, bet viņi kādu brīdi pat sevi piedāvāja klasiskajā politikā – kā partija vai apvienība “Par”, vai citiem zināmi kā “lietussargi”. Visas tās delnas un providusi, ar smieklīgajiem pilsoniskajiem atvasinājumiem, līdz pat mammām, tētiem un onkuļiem, un tamlīdzīgām aliansēm. Tā ir tā vide, kas ir labi iekārtojusies pie sabiedriskā pasūtījuma galda, pie integrācijas fonda pieliekamajiem, bēgļu un cukurvates pētījumiem, pie sabiedrisko mediju mikrofoniem un satura formātiem – kā obligātie eksperti. Vai tiešām jums ir ilūzija, ka šie cilvēki birokrātijas mazināšanas darba grupā balsos pret sevi?
Tieši tādi kā šis memorands vai pilsoniskās alianses, ir pirmie, no kā valsts pārvaldei būtu jātiek vaļā. Šie grupējumi ir nekas vairāk kā primitīvi valsts kases zēģelētāji – pakojot sevi starp smieklīgiem “naratīviem” un pseido zinātniskiem “diskursiem”, uzstājīgi līmējot sev uz pieres pilsoniskās sabiedrības uzlīmes. Stāvot starp korupcijas uztveršanas un laimes indeksiem, šī alkatīgā kopa patiesībā valstiskuma vārdā būtu vienkārši jāpasūta…
Tur arī meklējamas saknes valsts pārvaldes nespējai, ko šie zīmuļi virpina ar tādiem vai līdzīgiem vārdiem kā iekļaujošs, tvērums, jēgpilns, ilgtspēja, integrācija… Un, tādā garā! Ja ir kāds brīdis, atrodiet Ministru kabineta mājas lapā “Memoranda padomes” sēžu atskaņojumus – tur seklums un dīkdienība ir vairāk kā vienā prāta sēklī. Bet, premjere un koalīcija tēlo, ka tas ir normāli. Ka tā, lūk, ir īsta demokrātija. Ja tur patiešām ir kaut kas īsts, tad tas sākas un beidzas ar vārdu – perversija.
Bet, tagad padomājiet – kurš šo darba grupu izveidoja? Kas salika kopā šos figurantus tādā proporcijā, kur gala rezultātu jau tagad var pateikt? Brīnos par darba devējiem, ārvalstu investoriem, tirdzniecības un rūpniecības kameru – kā viņi šajā smieklīgajā izrādē vispār sevi atrod par lietojamiem? Lemt par birokrātijas mazināšanu, par izmaksu optimizāciju kopā ar tiem, kas ne centu nav nopelnījuši ar savu darbu vai pievienoto vērtību – kam nav ne mazākā priekšstata par uzņēmējdarbības lomu valsts asinsritē, par tādiem sīkumiem kā darba spēka nodokļi vai konkurētspēja, pat nerunāsim.
Viņiem ir nulle interese kaut ko mazināt vai uzlabot, jo tas ir pret viņu koncepcijām, tas ir pret viņu pašu izveidoto sistēmu, pret viņu ietekmes karteli. LTRK prezidents Rostovskis draudēja, ka pēc mēneša viņš visu izstāstīs – ja šī birokrātijas mazināšanas grupa nesasniegs kaut kādus mērķus. Aigar, negaidi mēnesi! Tu un vēl daži – jūs atrodaties rūdītā kompānijā, un šie personāži zina, kā jūs pagatavot.
Starp citu, šajā dienās kāds pačukstēja, ka birokrātijas mazināšana ir skārusi bruņotos spēkus – tur kaujas grupu atbalstošās vienības tiekot samazinātas, jo valstī tagad darba spēka optimizācija. Lūk, jums viens skaidrs piemērs, kā šie trenētie nelieši – šie valsts sektora birokrāti un viņu mazinātāji – redz pārmaiņas.
Vai tiešām nav skaidrs, ka mūs visus tin ap vidējo pirkstu?
