Armands Puče: Bet mēs Ļeņinu sargājām…
84
Latvieši ir spēlētāji, dancotāji un sargātāji. Laiki nāk un iet, bet mēs nepielāgojāmies – iestāstām sev, ka meitas un zēni ne tikai ziedēs un dejos, bet arī laimē dies’, iespējams, ka to visu pavadīs kaujas saucieni uz lūpām, bet – varbūt, ka būs tomēr jāsit ne tikai utainie … To visu caurvij vēl fanātiska apmātība, tāda kā saasināta taisnības sajūta vai misija, kas atrodas divos dažādos polos bez variantiem būt pa vidu. Tāds kā sakāpināts kategoriskums, izvēloties tikai divas krāsas. Melno vai balto. Citiem vārdiem sakot – vai nu esam dzejnieki vai čekisti. Un ik uz soļa tas nolasās vai sapin kājas…
Ar ideju par valsti viss mums ir kārtībā. Nav kārtībā, kad ar valsti sāk piesegties, to izmantot vai tās vārdā kaut ko iemainīt, izmānīt, izspēlēt, noslēpt.
Piemēram, bijusī Veselības ministre Līga Meņģelsone gribēja palikt krēslā un tāpēc piekrita uzrakstīt iesniegumu, lai iestātos partijā “Vienotība”. Tā viņai esot teikuši, ka jādara – jo tad viņu pašu atsāj pie ruļļiem un nauda nākamā gada budžetā attiecīgajai nozarei tiek iesvērta par skaistām acīm. Kad dažas stundas vēlāk Meņģelsone no šī nodoma atsakās, tā arī nepaliek skaidrs – kurš kuru uzmeta?
“Vienotība” izliekas, ka nesaprot, par ko tā brīža ministre runā, savukārt pati Līga stāv mikrofonu priekšā kā pie Jāņu ugunskura – varētu lekt pāri, bet brunči piedegs…
Tas viss it kā paliktu aizejošās koalīcijas pamperos, ja vien pirms pāris gadiem par līdzīgu tirgošanos ar ietekmi, KNAB neierosinātu kriminālprocesu.
Arhīvā atradīsiet Ralfa Nemiro un Dobeles pašvaldības gadījumu, kur pa vidu vēl maisījās vadošie ZZS poilitiķi. Viņi esot runājuši un vienojušies par politiskiem amatiem. Te nu jums galvlauzis: kurā brīdī kāds ar uzplečiem un kodeksu grāmatām pasaka, ka tas nav labi, bet, kurā brīdī izliekas, ka brilles palikušas otras žaketes kabatā. Šie cilvēki joprojām strādā minētajā birojā! Kāpēc viņi – šie knābisti – var tirgoties ar savu ietekmi, ar savu pilnvaru sauju, bet tie citi pie andeles, kas šajā gadījumā skar politiku – tikai izvēles kārtībā? Prasītos KNAB priekšnieka skaidrojums, bet viņš jau neko – viņš ļauj izmeklētājiem strādāt… Tas Latvijas tiesību sargu gadījumā tulkojas apmēram tā: daram, ko gribam, ja vien neesam aizņemti citos sarunātos darbos.
Kaut kas ir sarunāts arī “Rail Baltic” projekta sakarā. Vai atceraties kā pēdējos mēnešos publiskajā telpā dzina cauri vēstījumu, ka slavenais dzelzceļa projekts piedzīvo neatgriezenisku sadārdzinājumu. Tas izskatījās tieši tāpat kā savulaik sabiedriskais medijs gatavināja homoseksualitātes tematu. Tā lēnām un pamatīgi. Pa pilienam… Pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka celtnieku konkursā par tiesībām būvēt Latvijas teritorijā dārgās sliedes, uzvarēja franču, itāļu un poļu apvienotā brigāde. Tie otri no Turcijas, kas arī piedāvājās – palika jaņos…
Konkursa rezultātu noteica nevis celtnieku profesionālās spējas, bet gan… Valsts drošības dienests. Viņi esot sapratuši, ka turku pusē ir riski, jo kompānijai bijušas saites ar dažādiem celtniecības projektiem Krievijā. Tā viņiem vajag! Mūsu dienās – skaidrāk nevar pateikt, jo krievam ir jāatbild par saviem kara gājieniem Ukrainā, tāpat kā ir jāatbild kolaborantiem, liekuļiem. Tur vēl blakus vārdu “sankcijas” var locīt septiņos dažādos veidos. Tātad – turki varbūt zivi var apēst, bet uz mūsu locekļiem lai necer, ja sapratāt, kas ar to domāts.
Tiesa, kolēģi no “Forbes” ir atraduši, ka atbildēt tādā pašā manierē tad vajagot arī “Rail baltic” konkursa uzvarētājiem, jo itāļu celtniekiem, kas ir vienā pakā ar frančiem un poļiem, joprojām ir meitas vai māsīcas kā filiāles… Krievijā. Bet, kāpēc tas neskaitās? VDD jums pateiks, fiksējot plakstiņus – tāpēc, ka tas ir noslēpums. Klasificēta informācija. Okei – kā saka Latgalē – ja informācijai ir tāda krāsa, kāpēc cipari nemelo? Proti, sliktie turki solīja par 500 miljoniem lētāku tāmi.
Ja abās pusēs no drošības viedokļa var atrast blusas kažokā, bet tiem vieniem par 500 miljoniem ir labāks piedāvājums, varbūt tomēr izvēlēties ekonomiski pamatotāko, izdevīgāko, nevis politiski… klasificēto? Drošības vārdā – nav vērts?
Bet, ja mēs tos neiztērētos 500 miljonus novirzītu savai militārajai drošībai un liktu tam pašam VDD rūpīgi pieskatīt tās it kā bēdīgi slavenās turku pupas – kamēr rit dzelzceļa būve… Jo tagad ir tā: kaut kādi daži vīriņi, kas izdienas pensijas sagaida pirms saviem brašajiem piecdesmit, liekot priekšā saviem kaunuma vaigiem valsts noslēpumu sargājošās mapītes, valstij liek izvēlēties dārgāko tāmi no konkursa.
Ko mēs zinām par šiem džeimsiem un bondiem, vai mūsu versijā – jāņiem un bērziņiem? Cik mēs varam būt droši, ka daļa no šiem 500 miljoniem nav kukulis? Jo Latvija taču paņēma dārgāko piedāvājumu. Es arī saku, ka turkiem varbūt ticēt nevajag, taču – ar ko ticamāks ir itāļu (poļu, franču) variants? Kurš to iesaka, lobē, bīda – labā nozīmē. Dārgā nozīmē! Latvijas interesēs? Jo citādi atkal ir dīvainas pārdomas: sakars ar Krieviju nav labi, bet tie paši “Turkish Airlines” lido gan uz Rīgu, gan Maskavu… Tad kāpēc mēs vēl turkus šķirojam, ja jau tik principiāli sitam pa nagiem – sankciju un kara noziegumu vārdā?
Kad šādi gadījumi izlec priekšplānā, arvien vairāk paliek skaidrs – kāpēc tieši mēs, latvieši, Ļeņinu sargājām? Nevis igauņi vai leiši – bet mēs, latvieši.4
Kāpēc igauņiem un leišiem nav piemineklis sarkanajiem strēlniekiem, bet mums – pašā centrā… Mēs sakām, ka drošība pāri visam, bet tiltu pāri Salacai pie Salacgrīvas tā arī nespējam salabot – tik ļoti velkam to visu garumā, ka Igaunijas Satiksmes departaments jau raksta mums kauninājuma vēstules… Viņi baksta ar pirkstu acī!
Tieši tāpat kā no otras puses leiši pasaka, ko domā par mūsu stiprumu pie Austrumu robežas. Nevajag apvainoties. Ir jāpriecājas, ka esam ķēdē vieni no, nevis – vienīgie… Tas glābj stāstu! Mēs tik ļoti esam klasificēti savā svarīgumā un valsts pārvaldes mīzienā, ka 5.kolonnas peles Rīgā nevis vienkārši staigā pa galdiem, bet – jau sāk izvēlēties galdus, pa kuriem skraidīt – meklē gludākās galdu virsas ar ēdienu paliekām, pasūta drupačas uz alām…
Ja mēs paši nepieliksim punktu šai rafinētajai kārtībai, šai uzskatāmajai cūcībai, kas sakās – ir daļa no mūsu drošības, bet patiesībā kalpo kā drošība, ko izmanto kaut kādas vides un grupas pēc vajadzības, kā sarunājuši, kā paskatās, kā vajag kādam no malas – neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Himnas pirmā rinda nav ilgas un cerības – tā ir tikai fakta konstatācija, ka mums ir paveicies. Tad kāpēc pēc visas ziedēšanas, dziedāšanas un diešanas – mēs domājam, ka viss pārējais notiks pats no sevis?
