Armands Puče apkopo absurdākos notikumus Latvijas politikā 2024.gadā. Vai jums tas “bērnudārzs” liekas normāls?
0
Daudzas lietas cilvēks ir izdomājis, lai ar tām cīnītos. Piemēram, noteicis darba laiku, darba dienu skaitu, atalgojumu – arī to, ka daži vienmēr būs tādi kā priekšnieki vai galvenie, kas izrīkos, bet – citi ies par viņiem balsot, un – aiz muguras aprunās. Tieši tāpat kā tas ir iekārtots, tieši tāpat to visu var pārkārtot, uzlabot, mainīt. Kas tam ir vajadzīgs? Cilvēki un audzināšana.
Paliksim uz mirkli vēl 2024. gadā un padomāsim, kas ar mums notika. Ģimenes liksim mierā – tās katram savas. Paķidāsim sabiedriski politisko skatuvi, dažus gadījumus. Vai jums tas liekas normāli, ka nopietns un pieaudzis Latvijas politiķis kā tāds memmes dēliņš nezina kā izlocīties, kad pieķerts melos? Tas nebija labi, kā Krišjānis darīja – par to māca jau bērnudārzā.
Novelt vainu uz citiem (Kariņa lidojumi)
Tā vietā lai uzņemtos atbildību, viņš rādīja ar pirkstu uz Jāni un – pierunāja arī citus tā darīt. Jāni ielika kaktā, viņam neļāva vairs spēlēties laukumiņā kopā ar citiem bērniem. Kad Jāņa mamma atnāca tajā dienā pakaļ puikam uz dārziņu, audzinātāja teica, ka Jānis nav labi uzvedies – ka viņš ir skatījies kā Krišjānis podā met papīrus, līdz pods bijis ciet. Skatījies un neko nav darījis. Jānis gribēja teikt, ka viņš neskatījās, ka viņš tajā brīdī bija ienācis tikai pasēdēt uz blakus podiņa, taču – audzinātāja bargi paskatījās uz puiku, un mammai vēl piekodināja, ka melot nav labi… “Es nemeloju!”, Jānis gribēja kliegt. Taču viņš nekliedza, jo bija nobijies, ka viņam neļaus vairs iet uz laukumiņu.
Izlikties, ka neko nesaprot (Rail Baltic)
Tad bija cits gadījums. Kaspars katru dienu gāja pie sava drauga uz mājām spēlēties ar vagoņiem, ar vilciena sliedēm. Katru reizi, kad viņš gāja prom no drauga mājām, Kaspars iebāza kabatā sev vienu – lai pašam arī būtu… Kad pagāja kāds mēnesis, izrādījās, ka draugam no visa lielā konstruktora, pāri plicis tikai viens sliežu posms un lielā iepakojuma kaste. Drauga vecāki nesaprata, kur viss dzelzceļa sastāvs varēja palikt, kur tas izčibēja? Kad nākamajā dienā Kaspars atkal atnāca spēlēties, drauga tētis pasauca viņu malā un paprasīja: “Vai tu nezini, kur palikuši mūsu vagoniņi?” Kaspars atbildēja, ka viņš nezina – viņš arī brīnās, kur tas garais vagonu sastāvs varēja izčibēt. Bet Kaspars teica, lai drauga tētis un mamma nebēdājot – ja draugs grib, lai nāk pie viņa ar vilcieniem spēlēties. Viņam esot laba kolekcija. Draugs nākamajā dienā arī aizgāja un atpazina, ka Kaspars ir pievācis gandrīz visu viņa dzelzceļu. “Es jau zinu, ka tas ir tavs, bet pie manis tam dzelzceļam nekas nenotiks. Te tas ir drošās rokās…” Kaspars vēl draugam pateica, ka viņš var arī nedraudzēties, ja jau draugam vilciens ir galvenais. Draugs atbildēja, ka viņš labāk grib palikt draugos… Un turpmāk gāja spēlēties pie Kaspara, kurš bija nospēris viņa mantas.
Melot ar sārtiem vaigiem (JV aploksnes)
Lielajā grupiņā bija pazudusi nauda. Normundam no rīta bija jaciņas kabatā divi eiro, bet, kad viņš vakarā tos gribēja atkal apskatīt, kabata bija tukša. Normunds prasīja citiem bērniem no grupas, vai tie nav redzējuši divus eiro. Visi teica, ka ir redzējuši, bet nevarēja atcerēties – kur tieši? Nākamajā dienā audzinātāja bērnus nolika rindā un prasīja – kā tad palika ar tiem Normunda diviem eiro? Kurš tos paņēma? Redzot, ka bērni ir mazliet sakautrējušies, viņa teica: “Es tagad iziešu kopā ar Normundu mazliet ārā pastaigāt, bet, kad atgriezīsimies – ceru, ka būsiet tos divus eiro atraduši un nolikuši te uz galdiņa, sarunāts?” Tad
Arvils pacēla roku un teica: “Audzinātāj, es patiešām zinu, kas notika ar tiem diviem eiro! Es izstāstīšu!” Audzinātāja sapriecājās. Arvils piegāja viņai klāt un iečukstēja plecā: “Es tos redzēju sapnī…” Kā? Nu, tā – Arvils teica un paskatījās cauri pieri uz Normundu. “Tas taču bija sapnī, pareizi?”, Arvils tagad tā kā draudēja Normundam. “Varbūt tas patiešām bija sapnis?”, audzinātāja arī skaļi domāja… “Nē, tie man bija kabatā! Zagļi!”. To Normundam nevajadzēja teikt, jo kopš tās dienas ar viņu nerunāja ne tikai Arvils un citi bērni, bet arī audzinātāja.
Muļķo, acīs skatīdamies (Air Baltic)
Izlaidumā bērnu vecākiem pateica, ka audzinātājai vajag nopirkt dāvanu. Viens tētis teica, ka vajag uzdāvināt lidmašīnas biļeti uz Romu – turp un atpakaļ. Tas, kurš ierosināja, sāka vākt naudu un paziņoja, ka rīt biļete būs uz galda – ar lentīti. Nākamajā dienā interneta grupā rosīgais tētis pateica, ka vajag samest vēl, jo biļete, izrādās, tik lēti, kā viņi bija jau sametuši, nemaksā. Pārējie pārskaitīja uz ašā tēta bankas kontu naudu, cik viņš prasīja. Tad vēl bija trīs vai četras reizes, kad visiem vajadzēja vēl mazliet samest, jo biļetei vajadzēja dažas ekstras piepirkt klāt. “Tā jau mūsu bērnu audzinātāja, saprotiet…”, aktīvais tētis turpināja slaukt citus vecākus. Kad vēl pēc divām nedēļām izrādījās, ka tētis, kas vācis naudu ir ne tikai bez bērniem, bet nevienam nepazīstams – kāds gribēja saukt policiju. Taču beigās visi vienojās, ka tik dārgu dāvanu nemaz nevajagot audzinātājai dot un jautājums pazuda pats no sevis. Tāpat kā tas tētis…
It kā jau naivas situācijas, kas kaut ko atgādina – bet, tieši tādas tās ir mums apkārt, lai gan sen jau vairs nestaigājam īsajās biksēs. Ko te var darīt? Audzināt. Tikai audzināt.
Vienojušies?
