Armands Gūtmanis: Tramps vienādības zīme klimatam un LGBT 0
Armands Gūtmanis, konsultāciju uzņēmuma Amber advisory vadītājs
Jaunas ASV prezidents Donalds Tramps daudzās savās darbībās ir klaji paredzams. Saskaņā ar varas loģiku, stājoties amatā, viens no viņa pirmajiem darbiem ir izskaust politiskos pretiniekus no nozīmīgiem amatiem un viņus arī publiski piesmiet līdz pat ieslodzījumam. Tā ir daļa no skaidrojuma, kāpēc Tramps atcēlis genderisma regulējumus, uzbrūk klimata glābšanai, izraida nelegālos imigrantus, publiski atlaiž daudz ierēdņu. Šīs tēmas un cilvēki bija demokrātu partijas vaibsti.
Paraugprāvas pret imigrantiem
Pirms dažām dienām Kalifornijas štatā, četri Imigrācijas un muitas dienesta (ICE) aģenti, tērpušies kaujas ekipējumā un bruņoti ar M15 triecienšautenēm, daudzdzīvokļu mājā meklēja divus venecuēliešus. Viņi bija legāli rezidenti ar pagaidu aizsardzības statusu līdz brīdim, kad Tramps mainīja noteikumus un šie cilvēki kļuva nelegāli.
Līdzīgi ICE reidi notika Čikāgā, Bostonā. Kā ziņo CNN, personāls bijis ģērbts tērpos, kas paredzēti televīzijas sižetiem. Šāds triks apliecina šo akciju “performatīvo” aspektu. Tramps devis rīkojumu ICE palielināt reidu un deportāciju skaitu, rīkojot dienā no dažiem simtiem līdz 1500 pārbaudēm. Aritmētiski – vairāk nekā 400 000 gadā. Viņa priekšteča Džo Baidena administrācija 2024.gadā deportēja gandrīz 300 000 migrantu, taču iztika bez tādiem “atraktīva stila” trikiem.
ICE reidi dāvā Trampam svarīgu ieguvumu – tie pazemo demokrātu amatpersonas, kas solīja atbalstu šādiem imigrantiem, un samazina demokrātu partijas vēlētāju bāzi. Te var tikai piebilst, ka imigranti tāpat tiks ievesti, lai spiestu uz leju darba spēka izmaksas amerikāņu uzņēmumos – tā ir klasiskā šķiru cīņa, kas kā zināms saasinās.
ASV ilgtspējas stratēģija
Savukārt, lēmumiem pret klimata dienaskārtību ir pat trīs loģikas. Pirmkārt, klimata dienaskārtību virzīja Trampa politiskie pretinieki (un ne viņa sponsori). Otrkārt, šādu lēmumu diktē nepieciešamība attīstīt biznesu – milzīgos apjomos radīt enerģiju mākslīgā intelekta vajadzībām un palīdzēt saviem sponsoriem no fosilā sektora. Treškārt, saskaņā ar savas ārpolitikas pamatprincipu amerikāņi neiestājas starptautiskās organizācijās, kur viņiem nav veto tiesību un citi varētu lemt viņu vietā.
Bez lēmuma izstāties no Parīzes nolīguma Tramps atcēla miljardiem dolāru lielo ASV Starptautisko klimata pārmaiņu finansēšanas plānu. Tam vajadzēja palīdzēt citām valstīm reaģēt uz klimata pārmaiņu ietekmi. ASV valdībai tomēr ir traģiska situācija ar naudas trūkumu, parādu nastu, ar dedolarizācijas risku. Pie kam varas likumi liek apzināties, ka valsts nauda neiet nepareizajiem cilvēkiem un valstīm, kā tas ASV ir masveidā noticis.
Viņš izdeva rīkojumu valdības aģentūrām “nekavējoties apturēt” un pārskatīt naudas tērēšanu, izmantojot Inflācijas samazināšanas likumu un Infrastruktūras investīciju un darbvietu likumu – divus galvenos prezidenta Baidena ēras likumus. Administrācija precizēja, ka pārtraukums attiecas tikai uz enerģētiku, atjaunojamo enerģiju un elektromobiļiem.
Tramps pirmo reizi vēsturē izsludināja ārkārtas stāvokli enerģētikas jomā. Rīkojumā prioritāte ir piešķirta fosilajam kurināmajam, hidroenerģijai, biodegvielai un kodolenerģijai. Valdības institūcijas iegūst lielāku rīcības brīvību “neņemt vērā vai mazāk ņemt vērā videi nodarīto kaitējumu” konkrētu ar enerģētiku saistītu projektu vērtēšanas laikā.
ASV prezidents apturēja dažu vēja un saules enerģijas projektu apstiprināšanu, kā arī atļauju izsniegšanu jauniem jūras vēja parku projektiem. Viņš atcēla prezidenta Baidena aizliegumu izsniegt jaunas sašķidrinātās dabasgāzes eksporta licences un rīkojumus, kas paredzēja ievērot vides taisnīgumu. Viņš likvidēja Amerikāņu Klimata korpusu – valdības programmu, kas plānoja nodarbināt jauniešus pret klimata pārmaiņām vērstos darbos.
Visi šie jau atceltie “pasākumi” traucē amerikāņiem būt pasaules līderim enerģētikā. Prezidents Tramps savā 2017 gada decembra Nacionālajā drošības stratēģijā iekļāva mērķi par ASV “dominēšanu” enerģētikā. Valdīt pasaulē enerģētikā – amerikāņiem tā ir daļa no savas hegemonijas saglabāšanas. Tātad – daļa no ASV ilgtspējas stratēģijas.
Tramps un Latvijas ilgais ceļš kāpās
Kā katram uzņēmumam, arī katrai valstij ir savs “ceļš kāpās” – proti, pretim ilgtspējai. Trampam ir gara dienaskārtība šajā virzībā, varbūt Latvijai arī tāda ir, lai arī drošu ziņu nav. Tajā jāiekļauj gan emisiju samazināšana jeb dekarbonizācija, gan citas svarīgas tēmas.
Lieki piebilst, ka, ja Tramps ir spiests un var atļauties būvēt uz fosilā pamata, tad diez vai Latvijai tāda recepte der un diez vai tāda mums vispār ir pieejama. Tāpēc lozungi par energoneatkarību, vietējo atjaunojamo resursu ražošanu, mazāk emisijām tomēr izskatās diezgan atbilstoši un pareizi.
Latvijas ilgtspējīgā attīstība emisiju tēmas aspektā ir pretrunīga – atsevišķos sektoros ir panākumi, bet citos valsts būtiski atpaliek no kaimiņiem, tai skaitā arī no Eiropas Savienības (ES) klimata jeb emisiju mērķiem, kurus vismaz pagaidām neviens atcēlis nav. To eleganti pierādīja nupat notikušās sarunas rezultāts, kurā Eiropas Komisijas prezidente tikās ar auto ražotājiem. Vienošanā ir saglabāt emisiju mērķus, ražotājiem vēloties mazāk sodu sev un vairāk Eiropas fondu subsīdijas bezemisiju auto pircējiem un infrastruktūras iekārtošanai. Nekas tik ļoti nestiprina pārliecību par emisiju samazināšanu kā eiro skaits savā kontā.
Pretim energoneatkarībai un vietējiem resursiem
Dekarbonizācija nav ne pirmā, ne vienīgā jomā, kurā Latvija ir līderis lēnāko grupā. Tomēr pāris pēdējo gadu laikā pozitīva iešūpošanās ir gan Eiropas un daļas biznesa spiediena rezultātā, gan arī tāpēc, ka ir atsevišķa pārvaldes institūcija Klimata un enerģētikas ministrija.
Saules enerģētika ir viens no veiksmīgākajiem piemēriem. Valsts aktīvi izsniedz atļaujas saules parku attīstībai, un šis segments strauji aug.
Tikmēr vēja enerģijas jomā situācija ir pretēja – kamēr Lietuva un Igaunija ir sasniegušas ievērojamu progresu ar vēja parkiem, Latvija joprojām ir bez reāla ieguldījuma šajā nozarē.
Transporta nozare ir īpašs piemērs smagā pagātnes vecā autoparka mantojuma dēļ. Lai gan elektroauto skaits un uzlādes tīkls strauji aug, daļa sabiedrības dzīvo daudzīvokļu namos, kas apgrūtina pāreju uz elektrisko piedziņu, jo šo ēku tuvumā ir apgrūtinoši iekārtot uzlādes infrastruktūru sarežģīto zemes īpašuma tiesību dēļ.
Bezemisiju kravas mašīnu ienākšana tirgū rada vēl vienu izaicinājumu – vajag subsīdijas automobiļiem un uzlādes infrastruktūrai, kas nodrošinātu attīstību šādu auto kategorijā.
Elektrības nozarē ir progress ar desinhronizācijas projektu, kura mērķis ir atvienot Latvijas energosistēmu no Krievijas un Baltkrievijas. Šī iniciatīva ir nozīmīga enerģētiskās neatkarības stiprināšanai, tagad atliek gaidīt pievilcīgu cenu dinamiku patērētājam.
Latvijā ir izveidots tiesiskais regulējums attiecībā uz energokopienām, kas dod iespēju tām iesaistīties atjaunojamās enerģijas ražošanā, daloties ar resursiem un gūstot labumu no kolektīvās enerģijas izmantošanas. Šīs iniciatīvas praktiskā īstenošana gan ir agrīnā stadijā.
Latvijas ūdeņraža enerģijas potenciāla izmantošana ir plānošanas stadijā. ES finansē ūdeņraža tehnoloģiju attīstību, un Latvijai ir potenciāls kļūt par ūdeņraža eksportētāju, izmantojot ostas. Nepieciešama regulāra politiskā griba un skaidra biznesa stratēģija potenciāla realizēšanai.
Kāpēc jāsamazina emisijas?
Pēc Covid-19 pandēmijas radītā “sastinguma” emisiju apjoms uz vienu iedzīvotāju pieaug. Valsts dekarbonizācijas instrumenti ir salīdzinoši vāji, par ko liecina pagājušajā gadā Ministru kabinetā apstiprinātais Informatīvais ziņojums par emisiju inventarizāciju. Tajā valdība atzīst, ka Latvija nepietiekami samazina emisiju apjomus.
Bieži skan pārmetums, ka valdībai neesot plāna, tieši kuram biznesa sektoram un cik lielā mērā emisijas jāsamazina. Tomēr nevajadzētu pārspīlēt šādu pārmetumu nozīmi, jo šāda veida plānā būtu jāvadās pēc simtiem dažādu mainīgo parametru. Tie ietvertu, piemēram, ASV prezidenta Trampa rīcību, arābu valstu naftas politiku, Krievijas diktatora Vladimira Putina darbības, eiro valūtas vērtības svārstības un neskaitāmus citus faktorus. Bet protams šādu stratēģiju un plānu apspriešana ļauj kopbūšanā izbaudīt ilgbūtību gan smalkās Rīgas pilīs ar smalkām un lauku būdiņās ar ne tik ilgtspējīgām uzkodām.
Turklāt valdība jau ir pieņēmusi Nacionālo enerģētikas un klimata plānu, kas kalpo kā relatīvi detalizēts rīcības dokuments un ko arī Eiropas Komisija ir pozitīvi novērtējusi. To vajag pilnveidot, lai tas būtu piemērots gan tuvākai, gan vidējai nākotnei.
Pēdējo četru gadu reālpolitiskā pieredze rāda: valdība ne administratīvi, ne politiski nespēj deleģēt nozarēm konkrētus emisiju samazināšanas mērķus. Ja mēs atzīstam, ka dzīvojam Eiropas Savienības dalībvalstī – kas ir administratīvi birokrātiska, nevis ar kaut cik brīvā tirgus ekonomiku –, tad šādus mērķus, iespējams, var deleģēt “no augšas”, no valdības. Taču pat tad tomēr būtu jāņem vērā sektoru konkurētspēja – tieši ilgtspējas gaismā.
Klimata ministrs pareizi uzsver vietējo ražotāju ieguvumus no emisiju samazināšanas mērķiem. Ar to viņš mums visiem lieku reizi atgādina gudrākās tautas mūžseno jautājumu par to, ka «glābt klimatu ir forši, bet kur ir mans buljons?»
Ja Tramps risina savu uzdevumu – saglabāt ASV hegemoniju un atstrādāt ieguldījumus sponsoriem no fosilā sektora, tad Latvijas vadībai jāizvēlas tādus akmeņus, kuru celšana tai nepārstieps vēderu.
Latvijas bizness atkarīgs no “Evikas spama”
Enerģētikas un ilgtspējas fragmentu uzskaitījumu var turpināt, tomēr aiz šiem kokiem acu priekšā jāpatur viss mežs – kā saglabājam biznesa konkurētspēju. Ja mūsu uzņēmumu klienti citās valstīs sagaida tā sauktos “ilgtspējas apliecinājumus”, tad ir tikai viens jautājums: mēs tādus varam uzrādīt un klientus saglabāt – vai nevaram. Vai nu valsts savus lēmumus pietiekami ātri pieņem un tādējādi palīdz biznesa konkurētspējai – vai nepalīdz. Valsts vadības rīcības ja arī uzņem ātrumu, tad to vajag kāpināt. Mūsu bizness riskē izkrist no piegādes ķēdēm ārzemēs.
Šajā kontekstā attiecīgo politiķu un “ekspertu” viedoklim par emisiju samazināšanas nevajadzību un nespēju nebūtu pārāk lielas nozīmes.
Polijā, piemēram, nupat pirms-vēlēšanu karstumā Karols Navrockis, prezidenta amata kandidāts, apsolīja rīkot referendumu par Eiropas Zaļo kursu, ja viņš uzvarēs 18. maija vēlēšanās. Tomēr tas ir ne vairāk kā vēlētāju piesaistes triks.
Pagaidām daļa politiķu Latvijā pierāda sev to, ka mēs nevaram izpildīt klimata mērķus, un tā ir normāla politiskā pašapmierināšanās. Tomēr tas ir jau aizvakardienas strīds – mūzika sen beigusies, bet viņi turpina dejot.
Jau vismaz gadu ES vadība ir pacēlusi citu lozungu, centrā izvirzot biznesa konkurētspēju – atstājot klimata mērķus otrajā trešajā plānā un no pašmērķa tos pārdefinējot par instrumentu. Šī ir kaut cik saprotama loģika. Jaunā Eiropas Komisija runā par “tīrās industrijas paktu”, nevis vairs par zaļo kursu: prioritāte būs nofinansēt/subsidēt tautsaimniecības stiprāku konkurētspēju – tai skaitā lai biznesam būtu mazāk emisiju.
Iespējams, ka mūsu šarmantajai premjerei Evikai Siliņai atkal jāieskatās sava datora “spamā” – ko, kā zināms, viņa dara reti. Tur jābūt “īmeilam” no Briselē mītošas Urzulas tieši ar šādu saturu, un to nevajadzētu netīšām izdzēst, bet izlēmīgi likt lietā.
