Pirmreizējo lēkmi ar saslimšanu nesaista 0
“Ja urīnskābe ir paaugstināta ilgu laiku, pacientu parasti piemeklē akūta podagras lēkme,” stāsta reimatoloģe. “Tā ir ļoti raksturīga podagriskajam artrītam, un podagra ir vienīgā slimība, kam ir straujas un izteiktas artrīta lēkmes.”
Cita veida iekaisuma artrītiem parasti ir lēni progresējošas sāpes, savukārt podagrai tās ir lēkmjveida. Slimība sākas ar akūtu lēkmi, kuras laikā pacientam kādā no locītavām (visbiežāk kājas īkšķī, bet tikpat labi var būt arī pēdā, potītē vai celī, retāk plaukstā, elkonī) negaidot parādās lokālas, grūti paciešamas sāpes, pietūkums, apsārtums un pat hipertermija, kad locītava kļūst karsta. Var būt arī paaugstināta ķermeņa temperatūra. Reizēm sāpes ir tik neizturamas, ka pat palaga pieskaršanās sagādā nepatīkamas sajūtas. Simptomi parasti izpaužas vakarā vai naktī, sak, cilvēks aizgāja gulēt vesels, bet pamodās slims.
Primārā lēkme ilgst vairākas dienas, bet ne ilgāk par nedēļu. Šajā laikā pacienti visbiežāk iedzer pretsāpju, pretiekaisuma līdzekļus vai arī lieto tos lokāli (uzziež uz sāpīgās vietas) un pie ārsta parasti nevēršas, jo šķiet, ka sāpīgā vieta ir sasista, saspiesta vai citādi traumēta. Taču podagra ar laiku var skart jebkuru locītavu.
Sāpes rodas vietās, kas atrodas tālāk no ķermeņa centra, jo tur urīnskābei ir visvieglāk kristalizēties. Kad lēkme pārgājusi, pacienti par to aizmirst, jo pēc pirmreizējām izpausmēm podagra par sevi var nelikt manīt vairākus mēnešus un reizēm pat pāris gadu. Lēkmes atkārtošanās lielākoties atkarīga no tā, cik augsts ir urīnskābes līmenis – jo tas zemāks, jo ilgāks ir bezsimptomu periods.
Laika gaitā lēkmes kļūst ilgākas, un, neraugoties uz ārstēšanu, periodi bez sāpēm ir arvien īsāki. Tas tāpēc, ka starplēkmju periodā urīnskābe no locītavām pilnībā neizzūd. Nedaudz urīnskābes kristālu gandrīz visu laiku atrodas locītavās un uztur iekaisumu, radot deformāciju. Šie izgulsnējumi saēd locītavu virsmas, radot padziļas bedrītes, un to sauc par eroziju. Urīnskābes kristāli gan locītavās, gan ap tām, kā arī reizumis mīkstajos audos veido kristālu depozītus, ko dēvē par tofiem un kas deformē gan locītavas, gan mīkstos audus. Virs tofiem āda ir diezgan plāna, tāpēc tā var plīst. Tad no šiem depozītiem izdalās urīnskābes kristāli, kas atgādina dzeltenīgi bālu biezpienveida masu.
Visbiežāk tofi veidojas tuvu locītavām, ko mocījušas atkārtotas podagras lēkmes, un tie lielākoties atgādina bumbuļus. Tofi kā mazi, balti zirnīši var būt redzami arī uz ausu ārējās maliņas. Sākumā tofi ir mīksti vai vidēji mīksti, bet ar laiku kļūst cietāki.
Pie ārsta pacients bieži vēršas tikai tad, kad lēkmes kļūst biežākas. Ja rodas aizdomas par hiperurikēmiju vai pat podag- ru, pacients tiek nosūtīts uz asinsanalīzēm, kurās nosaka urīnskābes līmeni.
Podagra biežāk piemeklē vīriešus, bet var tikt diagnosticēta arī sievietēm. Vecumam īsti nav nozīmes – slimība var sākties jau 20 gadu vecumā. Bieži vien tas saistīts ar trekna ēdiena un alkohola lietošanu. Savukārt, runājot par ģenētiku, kuru mainīt nevar, podagra nākamajās paaudzēs var parādīties ļoti retos gadījumos. Var iedzimt enzīmu defekti, kuru ietekmē pārmērīgi veidosies urīnskābe vai arī tā nenoārdīsies citos vielmaiņas produktos, taču arī tas negadās bieži. Drīzāk ir otrādi – pacienti podagru iegūst paši, piemēram, nepārdomāti ārstējot citas slimības vai arī izvēloties nepiemērotu ēdienu.
