Āris Jansons: Meža sektors ir vienīgais, kas pēc būtības nodrošina siltumnīcas efekta gāzu piesaisti 20
Āris Jansons, Dr. silv., LVMI “Silava” zinātnieks, žurnāls “Baltijas Koks”
(diskusiju forumā Meža akadēmija)
Kāpēc vispār runāt par meža sektoru klimata pārmaiņu kontekstā? Mēs bieži aizmirstam, ka meža sektors ir vienīgais, kas de facto nodrošina siltumnīcas efekta gāzu piesaisti. Transporta, enerģētikas un citās jomās notiek emisiju mazināšana. Meža nozare rada piesaisti, un tā ir milzīga starpība.
Ja iznīcina mežsaimniecību, klimata pārmaiņu mazināšanas ilgtermiņa mērķus nevar sasniegt. Tas ir pamatpostulāts, kuru manā izpratnē ir ļoti svarīgi atcerēties. Latvijā veidus, kā valsts plāno virzīties uz klimata pārmaiņu mazināšanu, lielā mērā apkopo Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam.
Ko tajā redzam? Meža sektors iecerēts kā vilcējspēks, kas nodrošinās piesaistes palielinājumu. Vienlaikus dokumentā norādīts, ka mežā ir nozīmīga bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas funkcija, ilgtspējīga saimniekošana. Šādu nosacījumu nav attiecībā uz citiem sektoriem, piemēram, nav norādes, ka māju siltināšanai būtu jāizmanto tikai no atjaunojamiem resursiem ar ilgtspējīgām metodēm iegūti materiāli.
Tas vēlreiz parāda, ka mežs ir ļoti kompleksa ekosistēma un sabiedrībai ir dažādas intereses mežā. Ir nozīmīgi un vienlaikus arī sarežģīti šīs intereses jēdzīgi līdzsvarot. Kā zināms, labs kompromiss ir tāds, kurš īsti nepatīk nevienam, bet visi kaut kā ar to var sadzīvot. Svarīgi ir kompromisu panākt, un to izdarīt, nevis balstoties uz populismu, bet faktiem, datiem.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts (LVMI) Silava veic daudzus pētījumus jomās, kur izmaiņas, dažādu lēmumu sekas nevar acumirklīgi ieraudzīt: tās ir saistītas ar meža augšanu vismaz gadsimtu garā posmā, noturību pret dažādiem dabiskajiem traucējumiem, iespējām veicināt meža adaptāciju un, jā, arī kāpināt meža sektora kapacitāti klimata pārmaiņu mazināšanā.
Piemēram, iestādot ādu koku, kurš iedzimto īpašību dēļ vairāk piemērots nākotnes klimatam, un tādu, kas mazāk, nākamajos 10–20 gados nekādas atšķirības nebūs redzamas: tās parādīsies vēlāk, kad lēmumu par to, kādu koku tieši stādīt, vairs mainīt nevarēs un nepiemēroto audžu nomaiņa būs dārgs un ilgstošs process. Jāsaprot, ka noturīga, vitāla kokaudze kā meža ekosistēmas pamatelements ir būtiska visu meža ekosistēmas pakalpojumu kontekstā – veicam pētījumus arī par šiem dažādajiem meža ekosistēmas pakalpojumiem.
Starptautiskajā zinātnes novērtējumā mums piecu ballu sistēmā ielikts četrinieks, ar ko varam pamatoti lepoties, – Latvijā nav pārāk daudz zinātnisko iestāžu, kas līdz tādam vērtējumam tikušas. Tas apliecina institūta zinātnisko un infrastruktūras kapacitāti īstenot, arī vadīt Eiropas Savienības līmeņa projektus.
Protams, pati nozīmīgākā laboratorija mums ir mežs, kur daudzi institūta darbinieki pavada lielāko gada daļu un tiek ierīkoti daudzi pētnieciskie objekti. Piemēram, tikai viena zinātniskā virziena – meža selekcijas – stādījumu platības pārsniedz 800 hektāru. Nozīmīgākais datu avots par meža stāvokli Latvijā ir Nacionālais meža monitorings, kuru īsteno LVMI Silava un kura ietvaros reizi piecos gados pētnieki pārmēra katru no aptuveni 16 000 parauglaukumu, kas izvietoti visā valsts teritorijā.
No šā kopuma mēs iegūstam objektīvu priekšstatu par to, kas notiek mūsu zemē. Nekas labāks nav izgudrots. Arī citās Eiropas valstīs tiek strādāts pēc līdzīgas metodes, lai iegūtu nacionālā līmeņa precīzākos datus. Šie dati kopā ar dažādu pētījumu rezultātiem veido informācijas bāzi par oglekļa uzkrājumu un piesaistes dinamiku, rada pamatu izmaiņu prognozēm.
Kur tad mežā dzīvo ogleklis? Viena liela daļa oglekļa, protams, uzkrājas augošajos kokos. Jāsaprot, ka klimata pārmaiņas ar šo oglekļa krātuvi mēs varam mazināt tikai tik daudz, cik radām papildu (lielāku) uzkrājumu, tātad – veicinām koku augšanu.
Proti, ja konkrētā zemes platībā, piemēram, hektārā, cilvēkam neko nedarot, 70 gados ir izveidojusies audze ar krāju 140 m3 un šajā pašā platībā nākamajā apritē – nākamajos 70 gados, mērķtiecīgi strādājot (stādot, kopjot, meliorējot), – panākam krāju 320m3, tad tā starpība (320-140=180m3) ir ieguvums klimatam: tajos koks ir ogleklis, kurš pirms tam bija atmosfērā, nevis mežā. Tas ir šis konkrētais rezultāts: daļa oglekļa, kas nonācis atmosfērā, cilvēcei izmantojot dinozauru laikmeta veģetācijas atliekas, ir piesaistīts atpakaļ mūsdienu meža ekosistēmā.
Tomēr meža sektors var nodrošināt oglekļa piesaisti ne tikai augošos kokos, bet arī koksnes produktos. Šāda piesaiste nodrošina dubultu efektu. Pirmkārt produktā, piemēram, mājas sijā, ir ogleklis – tātad tas nav atmosfērā, un pa to laiku šā paša koka vietā aug jauns un piesaista vēl oglekli. Otrkārt, izmantojot koka siju, nevis betona pārsedzi, nav radītas papildu jaunas ar fosilo materiālu saistītas emisijas. Un papildu pluss ir patīkama dzīves vide tādā ēkā.
Aizstāšanas efekts ir arī koksnes produktiem ar relatīvi īsu dzīves ciklu. Kā varam veicināt oglekļa uzkrājumu mežā? Sākumā raksturojot situāciju vienas audzes mērogā tās dzīves ciklā no atjaunošanas brīža neatkarīgi no tā, vai atvērums izveidojies vētras, ugunsgrēka, mežizstrādes vai kāda cita iemesla dēļ.
Izvēloties platību atstāt pašsējai, nevarēsim iegūt maksimālo rezultātu oglekļa piesaistē kā augošā mežā, tā produktos. Tātad stādām. Un te jau pirmais diskutablais jautājums – augsni pirms stādīšanas sagatavot, vai ne? Sagatavojot augsni, tiek veicināta organiskās vielas mineralizācija. Tas ir viens no augsnes sagatavošanas iemesliem: radīt jaunajam kociņam labāku augšanas vidi, tostarp barības vielas, zināmu aizsardzību pret atsevišķām dendrofāgu sugām. Ir skaidrs, ka mineralizācijas procesā gaisā nonāk ogļskābā gāze.
Taču nevaram skatīties uz augsnes sagatavošanas ietekmi īstermiņā, jo atšķirībā no lauksaimniecības mežā šo darbu veicam tikai reizi 50–100 gados. Pētījumu rezultāti liecina, ka sagatavotā augsnē stādītie koki spējuši ātrāk augt un paši ražo lielāku biomasu, tiem ir lielākas saknes, vairāk nobiru un jau jaunaudzes vecumā papildu īslaicīgās emisijas no augsnes sagatavošanas ir piesaistītas atpakaļ meža ekosistēmā.
Līdzīgi pozitīva ietekme ir arī citiem pasākumiem, kas veicina koku augšanu: jaunaudžu kopšanai, hidrotehniskās meliorācijas sistēmu ierīkošanai un uzturēšanai. Ar šo nemēģinot radīt maldīgu priekšstatu, ka viss izpētīts un zināms, bet atsaucoties uz datiem, kuri iegūti konkrētos pētījumos Latvijā, audzēs noteiktos meža tipos, ar noteiktām valdošajām koku sugām un citiem parametriem, kur skaitliski konstatēta statistiski būtiska, pozitīva ietekme.
Šāda izteikta, pozitīva koku atbildes reakcija uz mežsaimnieku veikto darbu lielākoties konstatēta jaunā, vidējā vecumā. Bet kas notiek vecās audzēs? Ņemot vērā, ka gan Latvijā, gan Eiropā kopumā šādu audžu kļūst arvien vairāk, nozīmīgi saprast arī to lomu klimata pārmaiņu mazināšanā.
Ierīkojot parauglaukumus šādās audzēs visā Latvijā, esam konstatējuši, ka atkarībā no valdošās koku sugas mainās oglekļa uzkrājums (īpatsvars un apjoms), kas atrodas koku virszemes un pazemes biomasā, nedzīvajā koksnē, zemsegā, augsnē.
Augsne mežā ir heterogēna, taču mūsu analīze liecina, ka oglekļa uzkrājums tajā nav nozīmīgi atšķirīgs pieaugušās un vecās audzēs: tā ilgākā laika periodā ir relatīvi inerta oglekļa krātuve. Tātad mums ir jāfokusējas uz to, kas notiek ar oglekļa uzkrājumu tajā daļā, kas saistīta ar koku, visvairāk – koku biomasu un atmirušo koksni.
Oglekļa uzkrājums šajās komponentēs vecajās (pāraugušajās) audzēs ir par 20–40% lielāks nekā pieaugušajās. Tomēr jāatceras, ka šo audžu grupu (vecās un pieaugušās) vecuma atšķirība ir ievērojami lielāka – aptuveni divas reizes.
Nozīmīgi ir salīdzināt oglekļa uzkrājumu gadā. Tādā salīdzinājumā konstatējam, ka pieaugušās audzes ir ievērojami pārākas, tas ir, tajās katrā laika vienībā (gadā) ir lielāks oglekļa uzkrājums. Ir svarīgi, lai uzkrāšana notiktu efektīvi!
Klimatneitralitāte ir situācija, kurā emisiju kompensē uzkrājums. Vismaz pārskatāmā nākotnē kaut kādu emisiju mēs kā sabiedrība radīsim visu laiku – tātad ir svarīgi, lai tā tiktu līdzsvarota ar piesaistēm, tas ir, svarīgi, lai mežā būtu augsts oglekļa uzkrājums laika vienībā, kas panākams ar mērķtiecīgu mežsaimniecību.
Bez šādas mežsaimniecības nav iespējams efektīvi pielāgoties klimata pārmaiņām, mazināt to ietekmi. Līdz šim stāstā ietvērām ideālo situāciju: atnācām, iestādījām, izauga. Tomēr ne visos gadījumos tā izdodas. Ir dabiskie traucējumi, nozīmīgākie no tiem mūsu reģionā – vējš, dendrofāgie kukaiņi –, kas audzes nozīmīgi posta vai nobeidz ātrāk, nekā mēs vēlētos.To redzam kaut vai pēc sanitāro ciršu statistikas.
Sliktā ziņa ir tā, ka nevaram cerēt, ka postījumu nākotnē kļūs mazāk, gluži pretēji – klimata pārmaiņu ietekmē tie kļūs biežāki un nozīmīgāki, palielinot adaptācijas pasākumu lomu. Jo ilgāk audze dzīvo, jo lielāka varbūtība, ka tā patrāpīsies ceļā kādai vētrai vai ugunsgrēkam, vecie koki ies bojā un notiks atjaunošanās pat tad, ja cilvēks tur nepavisam neiejauksies. Tādēļ nevaram jaukt jēdzienus vecs mežs un veca audze – vecs mežs var sastāvēt arī no jaunām audzēm, un oglekļa uzkrājums mežā, kurā mēs neko nedarām, nav nemainīgi pieaugošs.
Domājot par klimata pārmaiņu mazināšanu, jāatceras, ka mēs nekādi neesam vientuļa sala. Nozīmīgi saprasta savu vietu, lomu Eiropas kontekstā. No meža nozares viedokļa būtisks ir jautājums, kur Eiropā nodrošinās koksnes produktus un uzkrās oglekli 2100. gadā? Eiropas dienvidos jau tagad ir reģioni, kur ir karsts un sauss. 2100. gadā tur būs vēl karstāks un sausāks.
Mežsaimniecība kā saimnieciskās darbības nozare šajās teritorijās vairs nebūs iespējama. Tas nenozīmē, ka tur vispār vairs nebūs neviena koka, bet meža nozare tātad arī neradīs oglekļa uzkrājumu koksnes produktos un aizstāšanas efektu.
Mežsaimniecībai joprojām piemērots būs reģions, kurā ietilpst Baltijas valstis, Skandināvija, Ziemeļeiropas teritorijas kopums. Tātad mēs esam atbildīgi par oglekļa uzkrājumu un Eiropas spēju sekmīgi de facto realizēt klimatneitralitāti tādā pat mērā, kā par noteiktu bioloģiskās daudzveidības komponentu uzturēšanu. Atšķirība tikai tāda, ka mazo ērgli var parādīt videotiešraidē un katram ir skaidrs, kas ir tas, par ko mēs kā sabiedrība uzņemamies rūpes, bet oglekļa uzkrājumu – daudz grūtāk.
Izpratne par koka izmantošanu būvniecībā un tās svarīgumu pakāpeniski palielinās. Daudz sarežģītāk ir ar izpratni, ka to koku, ko vēlamies izmantot, ir loģiski un lietderīgi izaudzēt un arī nozāģēt tepat, mūsu mežos: veikt mežsaimniecību. Jo kāda ir koksnes ieguves alternatīva?
Dabūt koksni kaut kur citur: ko tas īsti nozīmē? Vai tad, ja mēs koku atvedīsim no Brazīlijas, atstāsim mazāku ietekmi uz vidi? Patiesībā mēs atstāsim vēl lielāku ietekmi, jo tropu mežu ekosistēma ir citāda nekā mūsu zonas ekosistēma. Par to ir jādomā gan mūsu reģionā, gan Eiropā kopumā.
Ko mēs varam darīt, lai mazinātu klimata pārmaiņas saistībā ar mežsaimniecību? Atkarībā no katra lasītāja personiskās un profesionālās darbības jomas: realizēt un/vai veicināt un/vai nekavēt klimata pārmaiņām pielāgotu mežsaimniecību. Tāpat realizēt un/vai veicināt un/vai nekavēt koksnes resursu plašāku izmantošanu un padziļinātu pārstrādi. Balsoties uz pētījumu rezultātiem (datiem) lēmumu pieņemšanā un turpinot pētījumus attīstīt, mēs varam atrast risinājumus dažādu sabiedrības interešu līdzsvarošanai un augstākas vērtības iegūšanai, tai skaitā mazinot klimata pārmaiņas.
