Ārija Rudlapa: “Pret vakcīnām izturos nopietni!” 24
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sertifikācijas institūta “Vides kvalitāte” inspektore, agronome, bioloģiskās lauksaimniecības un biodinamiskās saimniekošanas metodes speciāliste Ārija Rudlapa ik gadu sastāda izdevniecības “Latvijas Mediji” žurnālu “Sēja un Raža”, kas šobrīd tematiskā žurnāla #padomsrokā izdevumu klāstā jau 26 gadus ir uzticams dārzkopja padomdevējs, iesakot labākās dienas un stundas sēšanai, ravēšanai, ražas novākšanai un citiem darbiem.
Ārija ir autoritāte zaļi domājošo cilvēku lokam, kuri novērtē dabu kā vienotu dzīvu organismu un pieskaņo darbus tās ritmam. “Ne vienmēr uzticos zinātnei, bet pret vakcīnām izturos nopietni,” viņa iesāk sarunu par savu pieredzi.
Darba specifika nosaka nepieciešamību tikties ar cilvēkiem. Jau vairāk nekā divdesmit gadus mana profesionālā darbība ir saistīta ar zemkopības virzienu, ko sauc par bioloģisko lauksaimniecību. Šāds saimniekošanas veids ir saudzīgāks pret apkārtējo vidi un tuvāks dabai. Tomēr tas nebūt nav viegli un vienkārši. Jāmācās saprast gan zemi, gan augus un dzīvniekus. Jāprot saskatīt cēloņus veiksmēm un neveiksmēm.
Tālajos 90. gados, kad sāka runāt par šo virzienu, biju liela skeptiķe un semināros klausījos biodinamiskā virziena ārzemju lektorus ar smīnu, kā nu tas būs, ka viss augs bez minerālmēsliem ar ragos noturētu mēslu šķīdumu apšpricēts.
Tomēr sanāca tā, ka kāds no lektoriem un tie cilvēki, kas šeit Latvijā bija pietiekami drosmīgi, lai jauno virzienu mēģinātu iedzīvināt pie mums, mani pārliecināja. Tā nu esmu nonākusi tik tālu, ka vairs ne tikai cenšos saprast un izskaidrot citiem M. Tūnas biodinamiskā sējas kalendāra principus, bet sastādu tos pati.
Augkopības sezonas laikā dodos uz saimniecībām, kurās lieto bioloģiskās lauksaimniecības metodes, pārbaudu dokumentus, vērtēju, vai arī praksē darbs rit atbilstoši prasībām. Attālināti nevaru strādāt un, klātienē esot, nebūtu pieņemami nejauši inficētai aplipināt ar kovidu citus.
Tā gadījās dēlam darbā: kāds klients bija atbraucis, kā vēlāk izrādījās, kovidpozitīva persona – izstaigājās pa iestādi un pēc tam viss darba kolektīvs sēdēja karantīnā.
Ziemas mēnešos darba režīms mainās, varu strādāt no mājām un aizvadītajā ziemā tas bija ļoti ērts risinājums arī pandēmijas lokdauna apstākļos.
Tāpēc nolēmāt vakcinēties? Darba dēļ?
Ar poti jūtos drošāk. Kamēr tādas iespējas nebija, devos ārpus savas saimniecības tikai neatliekamos gadījumos, valkāju masku, mazgāju rokas, bet bez vajadzības – nekur. Un, kad vakcinācija kļuva pieejama, pieteicos pie ģimenes ārstes. Sapotējos ar “Modernas” vakcīnu pašās aprīļa beigās, apmēram pēc mēneša – maijā – bija otrā pote.
Liriska atkāpe masku sakarā: 2019. gada nogalē ekskursijā Pēterburgā skatījos un smīkņāju par Āzijas valstu ekskursantiem, kuri staigāja maskās, dažiem tās bija pat pūkainas, citiem krāsainas. Nepagāja ne trīs mēneši, kad tādas sākām valkāt paši.
Pirms potes bija vesela problēma veikt elementāras darbības, piemēram, aptiekā nopirkt medikamentus vai pastā nosvērt un nosūtīt vēstuli. Stāvi un gaidi uzgaidāmajā telpā, kur, starp citu, jau veidojas drūzma, kamēr pasta darbiniece apkalpos vienu vienīgo zālē atļauto klienti, kura izvēlas pirkt žurnālus. Izceļas vārdu apmaiņa, kundzei žurnālu izvēle sabojāta un man arī noskaņojums pagalam. Kaut citādi varētu samaksāt un iet savās gaitās. Un, kad redzu, kādas tās maskas tiek vilktas ārā no cilvēku kabatām, tiešām paliek neomulīgi. Tādas nepasargās.
Tajā laikā jau bija paklīdušas runas par potēm un to iedarbību. Vai nebija bail?
Ne vienmēr uzticos zinātnei, bet pret vakcīnām izturos nopietni un pret tām man nav aizspriedumu. Mājās, sēžot pie datora, salasījos dažādas ziņas, bet neuztvēru tajās pausto kā draudus. Jo man no sākta gala likās, ka kovids tomēr ir bīstamāks. Piederu pie tās paaudzes, kas ir pieredzējusi, ko nozīmē slimot ar poliomielītu. Redzēju, kas var notikt ar cilvēku, saslimstot ar šo, kā tautā sauc, bērnu trieku, tāpēc vakcinēšanos atbalstu.
Kā jutāties pēc potes?
Pēc dažām dienām es tiešām paslimoju. Ne uzreiz, bet pamazām uzkāpa temperatūra. Daktere mierināja, ka tas esot labi, jo nozīmē, ka imūnsistēma ir reaģējusi. Pēc otrās potes arī bija paaugstināta ķermeņa temperatūra – tā sakāpa ļoti strauji uzreiz nākamajā dienā. Un tikpat ātri tā arī pārgāja.
Vai jūsu bērni nebija no tiem, kuri saka – mamma, ej potēties?
Mēs visi esam potējušies, varam satikties, doties uz sarīkojumiem. Meitas draugs vēl neiet vakcinēties, bet redzu, kā tas šobrīd viņiem apgrūtina dzīvi. Man jāapmeklē koncerts viņa vietā un diez vai tas jaunajiem ir tas plānotais rezultāts. Protams, ka patīkami kopā ar meitu aiziet uz ģitārista Kaspara Zemīša koncertu Kalnamuižā pie Kandavas. Pat biļetes nepārbaudīja, tikai sertifikātus izvicinājām. Koncerts notika brīvā dabā, sēdējām, ievērojot distanci.
Tomēr gribas iziet sabiedrībā, neesmu ļoti sabiedrisks cilvēks, bet tā, ka nekur neiet – tā arī gluži nevar. Esmu dzimusi un izaugusi laukos. Zinu, kā aug labība un kā no tās top maize, kur rodas piens un gaļa. Kā visi manas paaudzes lauku bērni esmu ravējusi bietes, grābusi sienu, kapājusi rukšiem lapas un kartupeļus. Neteikšu, ka toreiz man visi šie darbi būtu ļoti patikuši.
Taču tie bija pienākumi, kas jāpilda, lai ģimenei būtu ko likt uz galda un tolaik varētu dzīvot mazliet labāk, nekā tikai iztiekot ar kolhoznieku algām. Laikam jau arī tik ļoti lielu nepatiku pret lauku dzīvi manī tie neiedvesa, ka izvēlējos apgūt agronoma profesiju. Savu izvēli nenožēloju. Lai gan jau pirms krietna laika esmu pagājusi malā no lielās lauksaimniecības, saikni ar zemi, lauku darbiem un ļaudīm, kas tos dara, neesmu zaudējusi.
Vairs neesmu ierauta tajā virpulī, ko sauc par sējas, siena laiku, ražas vākšanu, kur darbs dzen darbu un tajos paskrien laiks no pavasara līdz rudenim. Jāatzīst, ka nedaudz tomēr pēc visa tā skumstu. Mierinājumam kopju dārzu savās dzimtajās mājās “Vilciņos” Zemītē.
Šajā dzīves posmā mācos skatīties uz citu saimniekošanu no malas un vērtēt objektīvi, kā to prasa mans pamatdarbs. Bet, kopš mana profesionālā darbība saistās ar bioloģisko lauksaimniecību, esmu atteikusies no minerālmēslu lietošanas arī savā dārzā. Cenšos izmantot augu maiņu un zaļmēslojumu.
Diezin vai mani uzskati par zemkopību un dārzkopību būtu tādi, ja nebūtu iepazinusies ar agronomēm Ilzi Žolu un Intu Serģi, kā arī ar dārznieci Līviju Sproģi. Padomos un ieteikumos ir arī daļa no viņu pieredzes un zināšanām. Rendas zemniece Māra Bergmane mani savulaik ievilka šajā pulciņā, Imants Heinackis kā agronoms un lauksaimniecības zinātnieks nostiprināja pārliecību, ka klasiskā agronomija un bioloģiskā lauksaimniecība nav divas dažādas pasaules.
Vai par kovida jautājumiem runājat arī ar saviem klientiem zemniekiem? Dārzkopība un veselība arī nav divas gluži dažādas pasaules.
Klientu vidū ir dažādi cilvēki. Kādi nogaida, vēl kādi uzskata, ka Dievs viņus pasargās, kādi steidzās vakcinēties, tikko tas bija iespējams plašākam sabiedrības lokam, ne vairs tikai mērķa grupām.
Kad saku, ka esmu vakcinējusies, pa pieri neviens nesit. Ja pretī arī vakcinējies cilvēks, priecīgi sasveicināmies. Ja ne, tad saruna aizgriežas citā virzienā.
Jūs esat autoritāte savā jomā: vai cilvēki ieklausās jūsu teiktajā arī šajos… citos jautājumos?
Par autoritāti grūti spriest, bet esmu pārsteigta par to, cik maz cilvēki lasa ārpus tā, ko jāzina profesionālajā jomā. Lasa ne tikai maz, bet arī pavirši uztver informāciju. Esam pārāk kūtri lasīt un galvenais – analizēt informāciju, pārdomāt to un izvērtēt faktus. Paķer ziņu un, kā tautā saka, nefiltrē. Internetā bija rakstīts tā un šitā, bet cik patiesa ir tā informācija, kas pieejama internetā!
Informācijas sociālajā vidē ir pārpārēm daudz. Galvenais atrast sev vajadzīgo.
Man ir nācies uzklausīt “audzināšanu”, ka esmu uzdrošinājusies darīt kaut ko tik apšaubāmu kā potēties pret kovidu. Uzskatu, jā, Dievs sargā, bet Viņš dod arī iespēju: vakcinējies un nesaslimsti vai slimo vieglā formā.
To, ka ir kaitīgi pārmēru daudz lietot alkoholu, zina visi. Ar ko tas var beigties – arī zina. Un dzer vienalga. Bet no vakcīnām pēkšņi ir bail!
Cilvēki turpina dzīvot Covid-19 apstākļos. Vīrusa dēļ ierobežotas daudzas no modernās dzīves ērtībām.
Kāds zobgalis par šo situāciju teicis, ka pienākuši laiki, kad pašam jāgatavo ēst un jāmāca savi bērni. Attiecinot to uz dārza kopšanu, jāsaka, ka beidzot pienākuši laiki, kad jāatgriežas pie zemes un jāmācās saprasties ar dabu.
Strādājot ar dabiskām metodēm, lai tiktu pie labas ražas, jāvēro dabā notiekošais un jāpieskaņojas tās ritmiem. Arī bioloģiski saimniekojot, jāveido tehnoloģijas, lai visu varētu ātri un racionāli paveikt. Par tām pēdējā laikā daudz raksta un to izmantošanu popularizē lauku dienās, kur pieredzē dalās gan zinātnieki, gan praktiķi. Tā ir laba iespēja mācīties no citiem un smelties ierosmi savējo veidošanai.
Daudz un dikti tiek spriests un diskutēts par Eiropas Zaļo kursu un mehānismiem, kā to ieviest dzīvē, uzskatu dēļ sadalot sabiedrību dažādos grupējumos. Vieni cenšas saglābt vēl esošās dabas saliņas ar dažādajiem augiem un tās iemītniekiem, atgādinot par savvaļas apputeksnētājiem un to nozīmi.
Citi atkal, balstoties uz ekonomiskiem aprēķiniem un cēliem mērķiem pasaules bada apkarošanā, gatavi apsēt katru zemes pēdu, kur vien tas iespējams. Kas tad īsti ir labklājības un ilgtspējības rādītājs, bezgalīgi labības lauki vai mozaīkveida ainava ar pļavām, ganībām, dažādu kultūraugu tīrumiem un cilvēku mājvietām? To rādīs laiks.
Uzskati nosaka izvēli arī mūsu veselības jautājumos. Piemēram, potēties vai tomēr nogaidīt. Latvijā gados vecie cilvēki esot kūtri uz potēšanos.
Nevaru spriest. Mani astoņdesmit gadus vecie kaimiņi ir sapotējušies un visiem stāsta, ka jāpotējas! Audzina savu jauno paaudzi, ka neļaus braukt strādāt, ja neies vakcinēties. Tāda karojoša pozīcija ir kaimiņos abpus manas saimniecības.
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu
