Ārija Iklāva taisa demi plié* 0
“Latvijā diezin vai ir vēl cits ierēdnis, kurš būtu tik bieži intervēts un par kuru būtu krustām šķērsām aprakstīts kā par mani. Bet es neesmu kļuvusi iedomīga, šo popularitāti uzņemu ar humoru,” saka Ārija Iklāva, bijusī Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore, kurai šomēnes apritēja 80. dzīves gadskārta.
Ārijas kundze atklāj, ka savus gadus nemaz nejūtot, no darba Tieslietu ministrijā aizgājusi tikai pagājušā gada jūnijā. Pagaidām, kā viņa saka, par šo brīvlaišanu neskumstot, jo ikdienā joprojām esot daudz darāmā gan mājās, gan ārpus tās. Katru rītu ceļoties sešos un stundu vingrojot, bez grūtībām taisot desmit demi plié. Vienu reizi nedēļā apmeklējot kultūras pasākumu Māmuļā vai kādu teātra izrādi. “Mani nekad nav nomākusi garlaicība, es to vienkārši sev nelaižu klāt, atrodot vienalga kādu nodarbošanos.” Pašlaik meita viņas kopšanā atdevusi suni. “Man vēl vajadzētu piešķirt nopelniem bagātā suņu audzētāja nosaukumu, tie citi nopelni jau man ir,” viņa smejas.
“Latvijas Avīze” viņai esot vienīgā, ko pašlaik lasot, reizēm no pirmās lappuses līdz pēdējai. Agrāk, kad vēl strādājusi, avīzi pirkusi kioskā. Tagad izrēķinājusi, ka abonēt izdevīgāk nekā pirkt. “Tas pat nav kompliments, bet atziņa – visu man vajadzīgo informāciju smeļu tikai no jūsu laikraksta,” viņa saka.
Pirmkārt, patīkot tas, ka avīze klaji nevelkot ne pa kreisi, ne pa labi un ka uzrunā visus cilvēkus neatkarīgi no tā, kādus uzskatus katrs no viņiem paustu. Pievelkot arī tas, ka katrā avīzes numurā noteiktas lappuses veltītas kādai nozarei, piemēram, trešdienās mājai un videi vai piektdienās – ģimenei un veselībai. Pat TV programmu atsevišķi nepērkot, jo apmierina “Nedēļa Kabatā”. Avīzē publicētos romānus gan šķirojot pēc autoriem un satura ievirzes. Savulaik aizrāvusies ar Monikas Zīles romānu “Lakstīgalu asaras”, kura turpinājumu nākamās dienas numurā gaidījusi ar nepacietību.
Pašlaik arī pati rakstot grāmatu, kurā pastāstīšot par visiem padomju laiku vadītājiem, ar kuriem kopā strādājusi. Grāmata ar nosaukumu “Priekšnieki manā mūžā” iznākšot nākamgad uz valsts svētkiem.
“Es nerakstīšu ne par Viļa Lāča literāro, ne par Jāņa Peives zinātnisko darbību. Gribu uzrakstīt, kādi viņi bija ikdienā, kā izturējās pret cilvēkiem un kā ļaudis vērtēja viņus.” Ārijas kundze saka, ka strādājusi par pretrunīgi vērtētā Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča un citu padomjlaiku amatpersonu sekretāri, bet dzimtsarakstu vadītājas amatā nokļuvusi nejaušības dēļ. “Arī tās “pareizās” biogrāfijas man nebija, jo 1941. gadā manu nākamo dzīvesbiedru, desmitgadīgu puiku, kopā ar ģimeni represēja. Kad 1951. gadā sāku strādāt par sekretāri, pat nezināju, ka Lācis parakstījis izvešanas papīrus. Lācis pats bija ārkārtīgi noslēgts, ne ar vienu nekādās sarunās neielaidās, bet sabiedrībā baidījās runāt par šo baigo notikumu,” viņa atminas.
Grāmatā viņa gribot uzrakstīt arī par visiem trīspadsmit tieslietu ministriem, ar kuriem kopā strādājusi pēc neatkarības atgūšanas. Pašlaik esot jau tikusi līdz Marekam Segliņam. Ārijas kundze atzīst, ka par šo viņas nodomu daži jau esot ļoti satraukušies. Sak, ko Iklāva tur sarakstīs… “Mana māte savulaik teica, ka vadīt un kaut ko paveikt savas valsts labā var tikai tāds cilvēks, kurš spēj izturēt pārbaudi ar naudu, popularitāti un varu. Diemžēl daudziem mūsdienu vadītājiem tas nav bijis pa spēkam,” viņa spriež.
* no franču val., puspietupiens.
