Arī zāģis ir ļoti noderīgs instruments, taču bīstams bērna rokās. Kā nepazaudēt jaunatni ekrānos? 1
Dagnija Millere Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc “Centrs Dardedze” un AS “Latvijas valsts meži” kampaņas “Ārā no ekrāniem, kopā pa īstam” laikā veiktās aptaujas rezultātiem, ekrānierīces skatās lielākā daļa bērnu līdz trīs gadu vecumam, bet gandrīz katrs piektais jaunietis vecumā no 13 līdz 17 gadiem tās lieto vismaz piecas stundas dienā. Izklausās nopietni.
Turklāt tas bija pirms gadiem trim, kad vēl nebijām piedzīvojuši pandēmijas laika aktualizēto intensīvo mācīšanos/strādāšanu no mājām ar viedierīču palīdzību. Bail pat domāt – kādi būs pētījuma rezultāti, atskatoties uz 2020. gadu?
Sarunvalodā lietotais termins “datoratkarības” medicīniski nav īsti korekts, skaidro klīniskais psihologs, Pusaudžu resursu centra (PRC) programmu vadītājs Emīls Ūdris: “Atkarības, kas saistītas ar datora lietošanu, sauc par procesu atkarībām, un tās nav saistītas tikai ar datoru, bet arī ar dažādām ekrānierīcēm, tajā skaitā viedtelefoniem.
Turklāt atkarība bērnu un pusaudžu vidū nav bieža parādība. Biežāk tiek diagnosticēta pārmērīga lietošana, nevis atkarība.” Tas saistīts ar to, ka pusaudži vēl strauji aug, un, lai gan viņu limbiskā sistēma jau ir aktīva, smadzeņu pieres daiva, kas atbild par paškontroli, attīstās līdz pat 25–30 gadiem.
Tādējādi mainās arī viņu paradumi, līdz ar to neveidojas stabilas atkarības. Lai gan, protams, retos gadījumos tā var būt arī atkarība.
Atkarība no procesiem
Jaunākajā 11. Starptautiskajā slimību diagnostikas klasifikatorā (SSK-11) saistībā ar ekrānierīcēm ir iekļauti tikai datorspēļu traucējumi jeb “gaming disorder”. “Taču, lai bērns vai pusaudzis klasificētos šiem traucējumiem, viņam jābūt nopietni traucētai funkcionēšanai ģimenē un/vai skolā, un šīm problēmām jāturpinās vismaz 12 mēnešus no vietas. Tādi gadījumi būs retums.
Jāņem arī vērā, ka tehnoloģijas, ko lieto jaunākā paaudze, vienmēr izraisīs bažas tajā paaudzē, kas paši tās nav lietojuši. Līdzīgā veidā cilvēki kādreiz uztraucās par bērnu “radio atkarību”, “komiksu grāmatu atkarību” un “televīzijas atkarību”. Taču nevar noliegt, ka mūsdienās tehnoloģiju lietošana bieži vien tiešām sāk kļūt apgrūtinoša vai traucējoša citām lietām un aktivitātēm,” norāda Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs.
Ekrānierīces ir tikai instruments
Mēs nevaram pretoties vispasaules digitalizācijai, tehnoloģijas mums atvieglo dzīvi. Taču tās ir jālieto pareizi, atbilstoši uzdevumam un situācijai, atbilstoši to funkcijām, uzsver neiroloģe Dr. Sandra Vestermane: “Arī nazis, zāģis vai cirvis ir ļoti noderīgi instrumenti, taču tie ir bīstami instrumenti maza bērna rokās.”
Dr. Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs un PRC attīstības vadītājs, piekrītoši papildina, sakot, ka runāt par atkarību no paša datora vai telefona īsti nevar, jo tas ir tikai darbarīks, kas pats par sevi nav ne labs, ne slikts.
“Tā ir cilvēka smadzeņu unikālā īpatnība (atšķirībā no citām sugām) – spēt mērķtiecīgi lietot instrumentus. Un, kas ir zīmīgi, mēs darbarīkus neuztveram tikai kā priekšmetus. Kad tos lietojam, tie kļūst par daļu no mums. Piemēram, kad paņemam rokās āmuru, mūsu ķermenis paplašinās, visas kustības automātiski pielāgojas, tā vairs nav tikai roka, tā jau ir roka ar āmuru.” Tāpēc daudz būtiskāk ir likt uzsvaru uz to, kā šis darbarīks tiek izmantots, kādiem mērķiem un kāpēc kādā brīdī darbarīks sāk kontrolēt savu lietotāju, nevis otrādi.
Problemātiska tehnoloģiju lietošana vairāk skars bērnus un jauniešus, kuriem jau ir kādi papildu riska faktori, norāda Nils Konstantinovs: “Tās var būt mentālās veselības grūtības (depresija, trauksme), nervu sistēmas attīstības īpatnības (autiskā spektra traucējumi, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms), traumatiska pieredze (fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, mobings), neatbilstošas audzināšanas metodes ģimenē (pārāk liberālas, pārāk konservatīvas, bērna vajadzībām nepiemērotas). Arī bērni, kuri kādu iemeslu dēļ jūtas izstumti, parasti gribēs vairāk laika pavadīt virtuālajā vidē.”
Atšķirībā no vielu atkarības vai azartspēlēm tehnoloģijas nav iespējams izslēgt no dzīves. Psiholoģe, geštaltterapeite Dace Caica, biedrības “Esi brīvs!” valdes priekšsēdētāja, komentē: “Jebkurai problēmai ir savs cēlonis vai cēloņu virtene. Pārmērīga un nekontrolējama ekrānierīču lietošana ir tikai simptoms. Visbiežāk bērna emocionālo problēmu pamatā ir vecāku iekšējie konflikti, krīzes, nesaskaņas vai neveiksmīga audzināšanas pieredze. Nereti minētais kombinējas ar psihiska rakstura traucējumiem vienai vai abām iesaistītajām pusēm.”
Dr. Vestermane piebilst, atsaucoties uz profesora, psihiatra un neirobiologa Manfrēda Špicera teikto: “Ja nevaram saņemt to, kas patiešām nepieciešams (uzmanību, piederības sajūtu), mēs to kompensējam ar dažādām baudām – mantām, saldumiem, spēlēm, baudu/atkarību radošām vielām un darbībām. Kādas tam ir sekas? Negribēšana nekam piederēt, pasivitāte. Rezultātā kļūstam resnāki, šķībāki, līkāki. Nejūtam, ka/kad/kā mūsu ķermenis dod signālus par to, ka kaut kas nav kārtībā. Zaudējam spēju sajust sevi. Un tas, kurš nejūt sevi, nespēj sajust un saprast arī citus.”
Cik daudz ir “pārāk daudz”?
Pusaudžiem ekrānierīces ir neatņemama sociālās komunikācijas daļa, atzīmē Dr. Bezborodovs. Tu nevari īsti piederēt grupai, ja tev nav sava viedtālruņa. Turklāt pusaudžu vecumā pilnais aizliegums (atņemot ierīci pilnībā) ir pat kaitniecisks, jo liedz pusaudzim pildīt viņa attīstības uzdevumus: piedalīties, būt daļai no grupas, veidot identitāti u.tml.
“Tas, ka viņš ļoti daudz laika pavada pie ekrāna, uzreiz nenozīmē, ka pusaudzim ir atkarība. Tas var nozīmēt arī to, ka tā ir vienīgā opcija, kā viņš tobrīd savas dabiskās vajadzības un attīstības uzdevumus var risināt. Ja vecāki nespēj savam bērnam nodrošināt citas alternatīvas, sanāk, ka pārmērīga ekrānierīču lietošana ir situācijas noteikta.”
Arī par to, cik daudz datora būtu “pārāk daudz”, domas dalās, tāpēc ir vērts skatīties no otras puses: vai bērns pietiekami daudz laika pavada citās aktivitātēs, kas viņa vecumposmam ir svarīgas un attīstībai nepieciešamas. Mācībās, kopā ar draugiem, nodarbojoties ar fiziskajām aktivitātēm, pavadot laiku kopā ar ģimeni, aizraujoties ar kādu hobiju un vienkārši atpūšoties bez aktīvas stimulācijas.
“Ja šīs lietas ir nodrošinātas, tostarp kvalitatīvs miegs, tad atlikušo laiku var bez bažām veltīt citām izklaidēm, arī datorspēlēm, kas mūsdienās ir viens no populārākajiem relaksēšanās veidiem, sevišķi zēnu vidū,” norāda pusaudžu terapeits Nils Konstantinovs.
Savukārt meitenes vairāk laika pavada sociālajos tīklos, kas, pēc Dr. Bezborodova teiktā, tomēr vairs nav tikai darbarīks: “Sociālie tīkli tevi aktīvi sauc. Ar paziņojumiem, sirsniņu sistēmu utt. Tas ir mehānisms, ar kura palīdzību kāds izmanto tavu uzmanību savām interesēm. Par šo tēmu iesaku noskatīties dokumentālo filmu “The Social Dilemma” (“Sociālā dilemma”, no angļu val., 2020).”
Koronavīrusa pandēmija parādīja, ka mūsu priekšstati par to, kas ir vai nav problemātisks, arī var ļoti strauji mainīties, uzskata N. Konstantinovs. Iepriekš bērniem mēģināja samazināt pie datora pavadīto laiku, bet tagad tieši pretēji – mēģina piedabūt kārtīgi sēdēt pie datora un mācīties pēc iespējas ilgāk.
Jāiesaistās arī vecākiem
Ja bērnam, pārmērīgi lietojot ekrānierīces, vērojami funkcionēšanas traucējumi: viņš neiet uz skolu, nemitīgi sēž pie datora vai citām viedierīcēm, palīdzība jāmeklē veselības aprūpes sistēmā, arī pie ārsta narkologa vai psihiatra. Bet, kā saka bērnu psihiatrs Ņ. Bezborodovs, lielākā daļa gadījumu tādi nav.
“Palīdzības sistēmu var skatīt kā piramīdu, kur pirmais bāzes līmenis ir pašpalīdzība. Ļoti daudz ko var darīt jau ģimenē. Vecākiem jāmēģina saprast, kādas ir alternatīvas, kā vēl bērns var jēgpilni pavadīt laiku. Iedziļināšanās palīdzēs saprast iemeslus, jo tie var būt dažādi, arī mobings, bulings skolā, trauksme u.tml. Bet, ja vecāki neko nezina par savu bērnu – kā viņš jūtas un kas rada raizes, tad viņi nevar objektīvi viņu novērtēt.
Komunikācijas kultūra ar bērnu jāveido jau no agrīna vecuma, to nevar pēkšņi izdarīt pusaudžu vecumā.” Nils Konstantinovs papildina: “Pētījumi rāda, ka drošākie veidi, kas pasargā bērnus un pusaudžus no visu veidu problemātikas, ir: emocionāli tuvas attiecības ar vismaz vienu no vecākiem, kā arī pietiekami skaidras un drošas robežas (piemērotas audzināšanas stratēģijas, motivācijas un pārkāpumu sistēma).”
Oskars Fīrmanis, “Tele2” sabiedrisko attiecību vadītājs, informē, ka kampaņas “Digitālais detokss” aptaujas rāda: vecāki tik tiešām ļoti uztraucas par saviem bērniem, kuri pārāk daudz laika pavada viedierīcēs: “Taču ir jāuzsver, ka arī vecāki bieži vien mājās aktīvi lieto mobilos telefonus, un bērni ir tie, kuri cenšas pievērst viņu uzmanību. Respektīvi, bieži grēko arī vecāki, un bērni to ļoti labi redz.” Viņi mācās no piemēra.
Meklēt palīdzību un savas problēmas uzticēt var arī, zvanot pa Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni, bet, kā norāda Anda Sauļūna, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietniece, biežāk tiek saņemti zvani par drošību internetā. Atkarības kontekstā zvanu ir ievērojami mazāk.
“Turklāt zvanītāji bieži vien ir nevis paši bērni, bet gan viņu vecāki. Bērni nereti nejūt šo robežu, kad ikdienas viedierīču izmantošana kļūst problemātiska, tāpēc palīdzību nemeklē. Te es vēlētos aicināt vecākus censties jau laikus atpazīt bērna emocionālās un/vai fiziskās grūtības, jo problemātiska internetvides lietošana parasti ir jau kā sekas.”
Tāpat vecāki nereti paši neseko līdzi tam, ko bērni dara viedierīcēs. “Jāsaprot, ka bērniem un pusaudžiem nav pietiekamas izpratnes par riskiem internetvidē,” norāda Anda Sauļūna. Dr. Bezborodovs apstiprina: “Pieaugušo spējās ir pieņemt pārdomātus lēmumus. Bērniem un pusaudžiem šādas iespējas nav, jo tīri fizioloģiski viņiem šīs prasmes attīstās līdz pat gadiem 25–30.” Tāpēc izanalizēt potenciālās ilgtermiņa sekas, palīdzēt bērnam risināt dažādas problēmsituācijas un zināt, kur vērsties pēc palīdzības, ir vecāku uzdevums.
Laiks, kas zaudēts attīstībai
“Jāpiemin, ka bērniem un pusaudžiem arvien biežāk sastopamas arī hroniskas galvas un muguras sāpes, kas mēdz rasties no ilgstošas piespiedu vienveidīgās pozas, darbojoties ar ekrānierīcēm,” skaidro Dr. Vestermane. Hroniskas sāpes ilgtermiņā iet roku rokā arī ar depresiju, miega traucējumiem un sociālu izolēšanos.
Neiroloģe Dr. Līga Mekša norāda, ka Pasaules veselības organizācija 2019. gadā ir izstrādājusi vadlīnijas par fiziskām aktivitātēm, mazkustīgu dzīvesveidu un miegu bērniem līdz piecu gadu vecumam. “Tur teikts, ka bērniem vecumā no diviem līdz pieciem gadiem ekrāna priekšā jāpavada ne vairāk kā stunda dienā, bet bērniem līdz divu gadu vecumam vispār nevajadzētu atvēlēt ekrāna laiku. Uzvedība un ieradumi, kas veidojas agrā vecumā, var ietekmēt fiziskās aktivitātes līmeni un dzīves modeli visā turpmākajā dzīvē.”
Dr. Bezborodovs tam piekrīt: “Bērns līdz diviem gadiem vēl nespēj uztvert ekrāna saturu, nesaista to ar dzīvi un reālo pasauli. Tādējādi, ņemot vērā, ka pirmie divi trīs dzīves gadi ir kritiskais periods pieres daivas attīstībai, laiks, ko bērns šajā vecumā pavada pie ekrāna, ir laiks, kas zaudēts viņa attīstībai. Pat fonā ieslēgts televizors novērš bērna uzmanību no viņa vecumposmam atbilstošiem uzdevumiem. Ne velti mūsdienās pieaug uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma izplatība.”
Tāpat ekrānu noteikti nevajadzētu izmantot (jebkurā vecumā) kā emociju regulācijas mehānismu un nomierināšanas līdzekli, jo bērns tādā veidā pats neiemācīsies regulēt savas emocijas. Šo mehānismu var izmantot tikai ārkārtas gadījumos, piemēram, bērnam esot pie zobārsta.
“Savukārt no diviem gadiem, kad bērns sāk uztvert ekrāna saturu, tas var būt arī attīstošs, tomēr ir jāievēro vairāki nosacījumi: jo mazāks bērns, jo lēnākam jābūt saturam; tam jābūt izglītojošam, veidotam konkrētam vecumposmam; kā arī interaktīvam, respektīvi, ar mijiedarbošanos. Un pats galvenais – lai ekrāna saturs tiktu patērēts kopā ar pieaugušo.” Pieaugušajam ir jāpiedalās, jāiesaistās, jāskaidro un jābaksta ekrāns kopā ar bērnu.”
Mēs mobilo internetu un viedierīces lietojam salīdzinoši neilgu laiku, un mums vēl ir jāmācās ar tām sadzīvot, uzsver Oskars Fīrmanis: “Tas ir līdzīgi kā ar ceļu satiksmes noteikumiem. Parādoties automašīnām, tika radīti noteikumi, lai satiksme būtu droša. Tāpat ar modernajām tehnoloģijām: ir jārada noteikumi un apstākļi, lai to lietošana būtu jēgpilna un droša. Tas nozīmē, ka tām ir būtiska nozīme un loma mūsu ikdienā, bet tās nedrīkst pārņemt mūsu ikdienu.”
Pieredzes stāsts
Jānim (vārds mainīts) pirms vairākiem gadiem bija problēmas ar datorspēļu atkarību, tā bija pārņēmusi visu viņa laiku pamatskolā. Ņemot vērā to, ka īsti nesanāca izveidot kontaktu ar klases biedriem un bija arī citas dzīves problēmas, videospēles bija veids, kā viņš varēja aizbēgt no realitātes. “Tad, kad sāku aktīvi spēlēt, socializēties dzīvē kļuva vēl grūtāk. Nu jau pagājuši četri vai pieci gadi, tagad cenšos spēlēšanas ziņā sevi ierobežot, bet sekas jūtamas joprojām. Nemitīgās sēdēšanas dēļ pie datora man ir izteikta skolioze, es izskatos pēc tāda skaista “S” burta. Tas ietekmē arī manu pašcieņu, kas rada vēl papildu barjeras, teiksim, runājot ar cilvēkiem, jo visu laiku pārņem domas, ka esmu sliktāks par citiem.
Kāpēc izvēlējos spēlēt videospēles? Jo daudz vieglāk bija būt kādam tēlam videospēlē nekā reālajā dzīvē. Tur es varēju piepildīt savas vēlmes un kaut ko sasniegt. Tur es varēju būt, kas vien es vēlos. Man, protams, bija draugi videospēlē, bet iegūt tos šajā vidē ir daudz citādāk nekā īstajā dzīvē. Es vēl joprojām izjūtu to, ka nezinu, kā veidot kontaktu ar cilvēkiem, lai gan virtuālajā vidē man ar to nav nekādu problēmu. Turklāt tad, kad sāku spēlēt videospēles, arī sekmes skolā slīdēja uz leju.
Tas viss ir izraisījis paliekošas sekas. Gan socializēšanās, gan fiziskās formas ziņā. Es ļoti nožēloju, ka tā pavadīju dažus savas dzīves gadus. Sajūta, ka tas bijis izniekots laiks. Es varēju būt labāks. Darīt labāk. Justies tagad labāk. Bet te nu mēs esam.”
Uzziņa
Kas ir atkarība? Skaidro Dr. Bezborodovs
Cilvēka smadzenēs pastāv īpaša soda–atalgojuma sistēma, kas nodrošina ar labsajūtas vielu paaugstināšanos organismā. Viena no šīm vielām ir dopamīns, kas palīdz mums justies motivētākiem un pacilātākiem. Dopamīna augstākais punkts tiek sasniegts tad, kad līdz galam nav zināms, kāds būs darbības rezultāts (piem., spēlējot azartspēles). Arī ekrānierīces un datorspēles spēj aktīvi iesaistīt soda–atalgojuma sistēmu.
Soda–atalgojuma mehānisms ir cieši saistīts ar pieres daivu – smadzeņu daļu, kas atbild par impulsu bremzēšanu un uzmanības noturēšanu. Atkarība var rasties gan no ķīmiskām vielām, gan procesiem, praktiski no jebkā, kas spēcīgi stimulē smadzenēs esošo soda–atalgojuma sistēmu. Atkarība ir komplekss biopsihosociāls fenomens. Gēni paši par sevi neko nenosaka, tie ir svarīgi tikai vidē.
Medicīniski atkarība (gan no procesiem, gan vielām) ir uzvedības traucējums, kas tiek diagnosticēts, balstoties uz cilvēka uzvedības parametriem. Atkarības sindroma kritēriji ir:
* kompulsīva tieksme (nepārvarama vēlme lietot vai iesaistīties kādā aktivitātē atkal un atkal);
* kontroles zudums;
* tolerances pieaugums (kad vajag arvien vairāk, lai sasniegtu vēlamo efektu);
* abstinence (kad, pārtraucot to darīt, pasliktinās pašsajūta);
* negatīvas sociālās sekas.
Svarīgi!
Dace Caica norāda uz pazīmēm, ka ekrānierīču lietošana kļuvusi problemātiska
* Mācībām un mājas darbiem paredzēto laiku upurē, lai pēc iespējas ilgāk varētu darboties ar ekrānierīci izklaides nolūkos.
* Neveiksmīgi mēģinājumi kontrolēt laiku, ko pavada ekrānierīcē.
* Kļūst dusmīgs vai viegli aizkaitināms, ja to iztraucē vai atrauj no virtuālajām darbībām.
* Parasti ieņem aizsardzības pozīciju, ja kāds aizrāda, ka viņš pārāk daudz laika pavada ar ekrānierīci.
* Melo par laiku, ko pavada ekrānierīcē.
* Izjūt lielu apmierinājumu ikreiz, kad ir iespēja nodoties ekrānierīcei.
* Ekrānierīce tiek izmantota, lai uzlabotu garastāvokli, aizmirstu depresīvas domas, nomāktu stresu vai vientulības sajūtu.
* Norobežojas no ģimenes un draugiem, “aizejot” ekrānierīcē.
