Testamentu vēl neesmu uzrakstījis, saka kardināls Jānis Pujats 10
“Es pats izvēlējos šeit dzīvot,” atbild kardināls Jānis Pujats, kad bažīgi ieminos, vai viņa gados ir droši kāpt pa tik stāvām kāpnēm ik dienu augšup un lejup trešajā stāvā. Nesen 83. dzimšanas dienu nosvinējušais Jānis Pujats mundri nosaka, ka pa tiem pakāpieniem spēj skriešus uzskriet. Un šis baznīcai piederošais dzīvoklis viņam patīk tāpēc, ka pa vienas istabas logu paveras skats uz Daugavu, bet no otras loga redzama Vecrīga. To uzzināju, kad nolēmu painteresēties, kā dzīvo katoļu garīdzniecības veterāni, ar kādām domām vada savus pensijas gadus un uz kā praktisko palīdzību paļaujas tad, kad tā ir nepieciešama.
Gluži kā atbilde šīm pārdomām bija priestera Ilmāra Tolstova tviterī ierakstītā atziņa: “Ticīgs cilvēks nekad nav viens, vienmēr ar viņu ir Trīsvienīgais Dievs, Baznīcas kopiena, kurā un ar kuru vēlamies dalīties.” Jānis Pujats atzīst, ka viņa ģimene ir viņa draudze: “Mums, garīdzniekiem, ir rūpes un atbildība Dieva priekšā par mums uzticētajiem cilvēkiem. Cilvēka grēksūdzē mēs redzam viņa iekšējo garīgo dzīvi. Mēs viņam palīdzam garīgajā dzīvē, un tas ir priecīgs darbs.”
Draudze lūdza par veselību
Pērnruden 83. dzimšanas diena bija arī Varakļānu prāvestam Antonam Boldānam, kuru apciemoju kā “Latvijas Avīzes” draugu, uzticīgu abonentu. Viņš arvien laikrakstā izskata ziņas par jaunākajiem notikumiem, ar patiku izlasa ceļojumu aprakstus. Jo tad jūtas tā, it kā pats savām acīm šīs atainotās zemes būtu skatījis. Savulaik esot daudz ceļojis – bijis Spānijā, Itālijā, Portugālē, Ukrainā, Gruzijā, divas reizes Izraēlā – “visas svētās vietas esmu apmeklējis”.
Prāvests dzīvo Varakļānu draudzei piederošā namiņā. Otrajā stāvā ir viena istaba viņam, otra – vikāram, lejā ir virtuve, kur saimniece gatavo ēst, un ēdamistaba. Priesteris pats pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem šo namiņu ir remontējis un labiekārtojis. Pa viņa istabas logu redzama baznīca. Rudenī, kad tikāmies, redzēju lejā pie durvīm palīgierīci staigāšanai, istabā – divus kruķus. Antons Boldāns gaidīja gūžas locītavas endoprotezēšanas operāciju. Tie draudzes ļaudis, kam pašiem kādas kaites vai kuri pārdzīvojuši operācijas, dalījušies pieredzē ar savu priesteri, dzīvojuši līdzi domām par operāciju. “151 miljons pasaulē slimo ar locītavu artrītu – tā ir ļauna un viltīga slimība,” teica A. Boldāns. Veiksmīgās pēcoperācijas atveseļošanās laikā prāvests priecājas, ka tā ir liela Dieva dāvana – atkal spēt staigāt bez sāpēm. Tagad viņam ir vieglāk atkal katru rītu aiziet uz baznīcu. Pēc operācijas viņu aprūpēja saimniece un vikārs Vladislavs Lapelis.
Rudenī Antonam Boldānam būs liela jubileja – 60 gadi priesterībā. Vaicāju – tad jau svinēsit? Prāvests uzsvēra, ka lielāka jubileja – 160 gadi – būs baznīcai.
A. Boldāns atceras, ka jaunībā bijusi vēlēšanās darīt kaut ko vērtīgu. Nozīmīgu. Lai dzīve nepaietu šā tā. “Domāju – pats vērtīgākais, kas var būt, ir rūpēties par cilvēku dvēseles pestīšanu, palīdzēt tikt uz priekšu. Piemēram, nokristu bērnu – pirms tam bija nekristīts, bet tagad ir slieksnim pāri, pie ticīgiem ļaudīm, pievienots Dieva bērnu saimei. Vai arī – tik nepieciešams smagi slimam cilvēkam atvieglināt dvēseli – viņš izsūdz grēkus, saņem pastaro svaidīšanu, saņem Slimnieku sakramentu. Tas viss priekš cilvēka glābšanas, priekš viņa dvēseles pestīšanas, lai mūžībā nebūtu kādas ciešanas. Neko labāku par priestera darbu nevaru iedomāties. Tas, ka cilvēki lūdzas, iedvesmo un reizē arī priesteri stiprina. Paldies Dievam, ka ar godu nodzīvots un nokalpots mūžs.”
“Garlaikoties nekad nav laika”
Kad par veselību jautāju kardinālam Pujatam, viņš atsaka, ka dzīvē ticis daudz operēts, un stāsta, ka reiz, kad bijis jāizgriež apendicīts, “dakteri izvilka, kā saka, gandrīz no zārka, tāpēc man nav bailes no operācijām. Kad eju pie ārstiem, jūtu kaut kādu drošību – ja tik organisms daudzmaz turas, tad izārstēs.” Esot dzirdējis, ka bišu maize spēcina organismu, tāpēc to lieto.
Viņš tagad strādā par vikāru Sāpju Dievmātes draudzē. Rītos ceļas tūliņ pēc pulksten sešiem, jo septiņos sākas mise. Pēc tam ietur brokastis kopā ar draudzes prāvestu. Tad darbdienās līdz pat sešiem vakarā ir brīvs laiks, kad dara paša iecerētos darbus. Pērn novembrī beidzās pāvesta izsludinātais Ticības gads. Jānis Pujats tā laikā ir cītīgi strādājis, lai Vatikāna II koncila lielā katehisma tēmas izklāstītu īsos sprediķos, ko varbūt izdošot grāmatā. Viņš piemetina, ka ir prasīgs pret sevi, “jo dažādu rak-stu ir tik daudz, ka nevajag pavairot nelasāmas lietas”. Misē, kas sākas sešos vakarā, J. Pujats parasti uzklausa baznīcēnu grēksūdzi. Viņš var pieņemt grēksūdzi latviešu, poļu, krievu un lietuviešu valodā. Padomju laikā bez lietuviešu valodas zināšanām Rīgā nebūtu varējis strādāt, visās lielākajās baznīcās bija lietuviski jāsaka sprediķi.
Svētdiena J. Pujatam ir pienākumos noslogota diena, lielākā daļa laika paiet dievnamā, tikai pēcpusdienas stundas brīvas. “Tā tās dienas paiet – garlaikoties man nekad nav bijis laika.”
Ikdienas darbu, ja tas ir pozitīvs un godīgs, tāpat kā lūgšanas, vajag Dievam veltīt, viņš iesaka ikvienam. Un atgādina, ka visi labie veikumi Dieva priekšā paliek, jo Dievam ir mūžīgā tagadne, kamēr mums – tikai laika tecējums.
Vairākkārt esmu jautājusi kardinālam, kad sagaidīsim viņa memuārus. Taču to rakstīšanu viņš arvien atliek. Un piebilst, ka pēc noteikumiem jau 40 gadu vecumā būtu bijis jāuzraksta testaments, bet neesot to vēl izdarījis. Viņa galvenā bagātība ir grāmatas. Automašīnu pērn pārdevis. Uz Aglonu brauc kopā ar metropolītu, bet, ja tuvāk kur jābrauc, tad jāsalīgst kāds šoferis tepat no draudzes.
Pujatu dzimta ir devusi daudz priesteru, jau Jāņa Pujata tēvabrālis bija priesteris. Kardināls domās dzīvo līdzi un vēl veselību savam brālim priesterim Onufrijam, kurš dzīvo Vārkavā, taču tieši apciemot iznāk reti. “Ģimenē ir vēl divi priesteri – mums ir divas māsas, un katrai māsai dēls ir priesteris – viens strādā Rēzeknē, otrs – Ciskādos.”
Līdzība par diviem galdiem
Kad jautāju par sīkiem ikdienas darbiem, J. Pujats atbild, ka savu dzīvokli uzkopj pats – gan slauka putekļus, gan mazgā grīdu. Taču viņš iebilst, ka avīzei labāk vēlas izteikties par nopietnākām lietām, par to, kā darīt labāku mūsu sabiedrību: “Bez Dieva, kas var ieskatīties cilvēka sirdsapziņā, to morāli nepacels. Vienmēr atradīsies priekšroka sev, rīkojoties pēc principa “savs krekls tuvāks”. Visi domā, ka laicīgo likumu var apiet. Bet Dieva likumu nevar apiet.”
Kardināls atgādina līdzību par cilvēkiem, kuri sēž pie diviem bagātīgi klātiem galdiem. Taču pie viena sēž neapmierināti, izsalkuši cilvēki, pie otra – visi priecīgi, paēduši. Kas par lietu? Ir tikai viens vienkāršs noteikums – katrs ēd to, ko viņam pasniedz tuvākais, blakussēdētājs. Pie tā galda, kur visi mīl cits citu, katrs dod otram vislabāko ēdienu un visi ir paēduši. Bet pie otra galda – dusmīgi viens uz otru un labāk kaut pats gavēs, bet otram nedos. Un tā visi sēž. “Tas nozīmē – mīlestības likums, kas ir kristīgajā morālē visaug-stākais, visu atrisina. Ja šis Dieva un tuvākmīlestības likums ieietu sabiedrībā, tas uzlabotu ļoti daudz,” ir pārliecināts J. Pujats.
Un šis mīlestības likums kristiešu vidū darbojas, arī palīdzot priesteriem, kas mūža nogalē zaudē spēkus.
Kā ir citur?
“Polijā ir vairākas mājas, kurās mitinās pensionēti priesteri. Tur viņiem katram ir savs neliels dzīvoklītis, visbiežāk divistabu. Priesteri katru dienu ceļas agri no rīta un kapelā kopā svin Svēto misi,” par šo pieredzi zina stāstīt Katoļu informācijas centra vadītāja Ingrīda Puce, kura ir studējusi Polijā. Pensionētajiem garīdzniekiem, kas mitinās tādās mājās, ēdienreizes arī ir kopīgas, pārējo laiku katrs izmanto pēc savas vēlēšanās. Daži priesteri dzīvo noslēgtāku dzīvi, citi iespēju robežās turpina iesaistīties dažādās draudzes aktivitātēs. Mājā ir pieejama medicīniskā palīdzība, viss ir pielāgots cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Daudzviet šādās mājās priesteriem mūža nogalē kalpo klostermāsas.
“Latvijā šādas mājas pensionētiem priesteriem nav, jo pierasts, ka priesteri pensijā nedodas, kalpo līdz mūža nogalei,” turpina Ingrīda. “Kad veselības dēļ tas vairs nav iespējams, rūpes par viņiem uzņemas draudzes, kurās priesteris ir kalpojis.”
Kardināls piemin, ka draudzes parasti uzskata – ja jau mūžu kalpojis draudzē, tad neņem ļaunā, ka viņš dzīvo kā nespējnieks: “Arvien atrodas cilvēki, kuri gādā, un parasti to dara draudzes prāvests. Ja gadījumā kāds palicis bez pensijas, tad to piešķir kūrija.” Taču priesteris nekalpo vien tad, ja kādu iemeslu dēļ to vairs nespēj. J. Pujats atceras, kā Valmierā Jānis Voitiņš dzīvoja pāris gadus, kad vairs nevarēja aiziet uz baznīcu. Draudzes prāvests un prāvesta saimniece rūpējās arī par emeritēto vikāru. Jānis Pujats, Antons Boldāns un citi viņu paaudzes garīdznieki saņem valsts pensiju. Ne visai lielu – 170 vai 190 latus pēc vispārējiem noteikumiem.
Ko dara jaunākās paaudzes priesteri, lai nodrošinātu sev pensiju vecumdienās? Risinājumi ir dažādi. Ir priesteri, kas saņem algu, no kuras iemaksā valsts sociālās apdrošināšanas budžetā. Citi no ziedojumiem krāj tieši vecumdienām. Un ir arī tādi, kas ietaupījumus iegulda īpašumā, kas varētu būt atspaids vecumdienās vai slimības gadījumā.
Uzziņa
Kā savas dienas vada emeritētais pāvests
Emeritētais pāvests Benedikts XVI dzīvo bijušajā klosterī “Mater Ecclesiae”, kas atrodas Vatikāna dārzos. Pirms viņa ievākšanās klosterī tajā tika veikts kapitālais remonts, un tur ir telpas arī viņa viesiem. Kopā ar Benediktu XVI dzīvo četras sekulārinstitūta “Memores Domini” locekles un viņa sekretārs arhibīskaps Georgs Gensvains. Mediji ziņoja, ka Benedikta XVI pensija ir 2500 eiro.
Avots: Vatikāna radio un Katoļu informācijas centrs
