“Arī vārdi ir klasītes, kuras lec!” Elīnas Līces jaunākā dzeja 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniece un dziesminiece Elīna Līce (1979) ieguvusi bakalaura grādu RPIVA mūzikas skolotāja specialitātē un maģistra grādu mūzikas terapijā (LPA/LU). Dzeju raksta kopš 1998. gada, bijušas publikācijas dažādos izdevumos, tostarp “Karogā”, “LMM”, “Svētdienas Rītā”, “Kultūras Forumā”, “KDienā”, “Kultūrzīmēs”, “Domuzīmē”, “Kontekstā”, “Jaunajā Gaitā” un citur.
Dzejoļi ievietoti vairākos Literārās akadēmijas meistardarbnīcu krājumos, LPA studentu un absolventu dzejas un prozas krājumā “Manu lūpu bērns” (2008). 2009. gadā apgādā “Tapals” kopā ar Andu Līci iznāca kopkrājums “Tik tuvu pie…” un 2018. gadā – krājums “Redzu”, kas tika nominēts Dzejas dienu balvai. Ar mūziku un dzeju piedalās dažādos pasākumos, savulaik tos arī organizējusi.
Ar saviem un citu autoru vārdiem raksta dziesmas, taču visbiežāk klausītājus vedina muzikālos ceļojumos, kuros liela nozīme ir stabules balsij un dažādu tautu etniskajām noskaņām.
– Jūsu dzejas pamatmotīvi saistās ar sievišķi juteklisko, autentisko, arī folkloristiskā slāņa stilizācijām. Kādēļ jums ir tik svarīgi izcelt šīs trauslās substances šajā laikā, kad, šķiet, mūsu dzīves pamatvērtības šķobās gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē?
E. Līce: – Tajās ir saudzējamais un vienlaikus savrup augošais spēks, kam jūtos piederīga. Kaut kas lielāks par mani, ko jāturpina iemiesot tālāk. Jo vairāk apdraudēts tas ir, jo nepieciešamāks kļūst. Tā arī ir bauda – just šo piederību un vienreizību. Galu galā mēs visi esam vienreizīgi, mūsu laiktelpa un etnoss tādi ir, un viens no dzīves galvenajiem uzdevumiem ir paspēt to piedzīvot.
– Jūsu dzeja publikācijās sastopama jau kopš 1996. gada, tomēr līdz šim bijuši divi krājumi. Vai un kādēļ esat ilgrakstītāja?
– Jāsaka, ka rakstu diezgan daudz vai vismaz bieži, tomēr vairums no radītā drīzāk atspoguļo personisku dzīves pieredzi ar tās kolīzijām un atklāsmēm, nekā tādus literāro gatavību sasniegušus darbus, ko vēlos piedāvāt lasītājam. Jaunas grāmatas tapšana ir arī iespēju jautājums – kaut vai, runājot par laiku, līdzekļiem un spēju fokusēties uz radošo darbu. Laimīgā kārtā vairāku nedēļu garumā šāda iespēja – pievērsties tieši rakstīšanas procesam – nupat ir piešķirta.
– Jūsu dzeja šķiet pārlaicīga, tomēr arī tajā, kā šajā kopā, ieskanas aktuālie motīvi – kā rindās “Ļauni joki?/Tas ir, kad pienāk no mugurpuses/un iekampj.” Cik ļoti jūsu dzejas tapšanā ir līdzdalīgas aktuālās laika vēsmas, šobrīd sabiedrībā valdošā nedrošība?
– Gluži kā jebkurš no mums, reaģēju uz visu, kas patiesi skar. Vai tā būtu pandēmija, līdzās esošās cilvēcības krīzes vai personiskā telpa. Kādā grāmatā lasīju brīnišķīgi izskaidrojošu domu, ka dažkārt mēs cilvēkiem uzticamies vairāk, nekā viņi spēj uzticēties paši sev.
Līdz ar to nedrošības pieredze vairojas, tomēr iepretim tai vienmēr ir kaut kas stabils, kam ir sakars ar vērtību izjūtu un jau iepriekš minēto piederību. Kā arī pieņemtību, kuru iespējams piedzīvot autentiskās attiecībās ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem un Dievu. Dažreiz arī īsa brīža ceļabiedriem.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam iepazīties ar Elīnas Līces jaunākās dzejas kopu
*
Kad pie manis atnāks
izklīdušie viesi,
krakšķinādami saulesbrilles,
ko atstāju Rastrelli projektētajā dārzā,
kad pie manis pienāks
ziediem apvītie
no septiņpadsmitā un astoņpadsmitā
gadsimta gleznām,
kad iznāks no vinjetēm, kas vīnogulājīgi
ap augstdzimušo spulgajām sejām vijas,
vai es vēl pēc kā salkšu?
– Jā.
Rokām, kas nepārnāk
kā uzticamība.
Tātad – pēc tevis.
*
Arī vārdi ir klasītes, kuras lec.
Reizēm nepārlec.
Gumijas, kurās var sapīties –
pirmais stāvs, otrais un trešais…
Ceturtais – jau meistarklase.
Jāvar, nepieskaroties.
Vārdu nostieptās gumijas,
kādreiz starp biedreņu,
nu jau mīļota vīrieša kājām –
tāds spēles laukums.
Viņš uzskaita kļūdas.
*
Ļauni joki?
Tas ir, kad pienāk no mugurpuses
un iekampj.
Pagriezies –
pretī smejoša kucēna acis,
mazliet tur arī
sista suņa viltus.
Ļauni joki –
slepenā varaskāre.
Un sieviete vaicā:
vai man visu mūžu
sev jānēsā līdzi pārsējs?
*
Tu atkal neskaities,
un skaitos es pa pusei,
un svētki paiet
bērnu ķīviņos,
un atkal man ir jākļūst
neticami gudrai,
uz laipas stāvot,
kuru sašūpo,
un līdzsvars
īsu brīdi. Tikai.
*
Ak, Rīga, cik tu skaista –
kā vīrieša plecs, kam pāri
sievietes mantiļa ziedošā.
Lūk, greznās ieloces
kur visas manu māsu dziesmas,
ai, Rīga, daudzmēlīgā,
stīvināti staltā.
Pie tevis balstās mana acs,
Un papēdis strēgst bruģa iemutī,
es tevis atklāšanā taustos
un atgriežos pie Doma,
viducī.
Skats uz sienu
Avīzes izgriezumā tava sieva.
Ierāmēta.
Kā atriebe viņai un pārējām,
kas nāks
aiz viņas.
Viesu namā, kam daudzi vēl
ies cauri.
Daudzas.
Bet pats vēl neesi izgājis
sulojošas atmiņas lokus,
tie palo.
Katrai sievietei, kura te uzkavēsies,
maksa būs augsta –
nepiederība.
Aiz sienas
kaimiņiene kā esošā cita
cep pankūkas
tavas dzīves saimnieciskajā daļā.
Kas pāri paliek?
Gulta. Pagaidām vakantā izklaižu vieta.
Un tavu bērnu acis,
alkstošas saticības miera.
Un lūk. Te nu es stāvu,
kā sieviete, kura uzkavējas priekštelpā.
Kas mani gaida, kas negaida? –
Akvārijā klaunzivs.
Kuģa modelis aiz stikla.
Iekšpagalma bumbiere
un kaimiņienes veļas striķis.
Te nu es piestāju,
nereģistrēta.
Kaut kāda īpašuma
nenoteiksmes daļā.
*
Sveika, pieaugušo cilvēku dzīve, sveika, izvēļu burzmā,
sveika – vēlreiz no atvadu pozīcijas –
jauns mīļais no jauna prom aizrakstās
bērns manu roku no vaidziņa atstumj.
Ir manis par daudz, es arī … varu projām,
pie prombūtnes lielākas vēl.
Kāds tomēr roku padod – pīkst īsziņa somā.
Kāds tomēr? Sveika, pieaugušo dzīve ,
tev esmu par zaļu joprojām.
*
Esmu aizgājusi.
Notikumi aiz manis velkas kā aste.
Cik dīvaini – tagad mani pārstāsta
un iespējams, ar mani pat iepazīstas…
Viss iezīmīgais ar mani notiek vēlu,
dažreiz pat pārāk,
piemēram, nu tu atzīsties pieķērībā,
kad pats esi mazlietiņ jau miris.
Tava māsa nu runā par mani,
tantes un paziņas, daži draugi…
piepeši saredzu visus kā aiz stikla –
dīvains pulciņš ļaužu, un tu – pašā vidū.
Sprediķis
Iemest attiecību tīklu
Tavā Vārdā.
Gadiem ilgi esmu airējusi tukšā,
izvilktais loms
nesis brūci aiz brūces,
dažas joprojām sulo.
Iemest attiecību tīklu,
kaut tukšā vietā.
Vai varbūt pašai sevi
ielikt tīklā,
ko Tavā Vārdā iemet
kāds dzīves nepārredzamībā?
