Kas zog ūdeni un kur tas “pazūd”? Arvien izplatītāka kļūst rādījumu sagrozīšana, izmantojot magnētu un skrūvgriezi 11
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā dzeramā ūdens krājumi šķiet neizsmeļami. Taču pilnīgi iespējams, ka tā nemaz nav un ka var pienākt laiks, kad būs jāpievēršas krietni stingrākiem ūdens taupības pasākumiem, lai šķietami neizsmeļamie krājumi kādā brīdī neizsīktu pavisam.
Diemžēl sabiedrības attieksme pret ūdens taupības pasākumiem ir ļoti atšķirīga, jo krietnu laiku esam dzīvojuši apziņā, ka ūdens neko nemaksā. Liela iedzīvotāju daļa ir pārliecināta, ka ūdens zudumus, par kuriem viņi nepelnīti spiesti maksāt, rada ūdens apgādes un patēriņa uzskaites sistēma.
Toties ūdens piegādātāji uzskata, ka zudumus un liekus maksājumus rada iedzīvotāji, kuriem pašiem trūkst izpratnes par ūdens patēriņa uzskaiti un taupīgu izmantošanu.
Zudumu cēloņi ir vairāki
Uz jautājumu, vai cēloņi zudumiem slēpjas ūdens apgādes un patēriņa uzskaites sistēmā vai iedzīvotāju izpratnē un apziņas trūkumā, manis izjautātie eksperti atbild, ka to ir vairāki, tostarp nenoliedzami arī tādi, kurus rada paši iedzīvotāji.
Uzņēmuma “OROLS Laboratorija” valdes loceklis Māris Klīve stāsta, ka 1995. gadā, kad Latvijā uzstādīja pirmos ūdens patēriņa skaitītājus, ziņa par tiem izplatījās ļoti ātri. Bet, viņaprāt, uzstādot skaitītājus, par ūdens taupīšanu nedomāja toreiz un, kā šķiet, nedomā arī pašlaik. Tos uzstādīja un uzstāda tikai tāpēc, lai būtu mazāk jāmaksā.
Pašlaik Latvijā gan esot palikuši maz tādu mājokļu, kuros ūdens patēriņa skaitītāji vēl nav uzstādīti. Tas it kā liecinātu, ka iedzīvotāju izpratne un apziņa ir augusi.
Taču nelaime tā, ka iedzīvotāji, taupot naudu vai tirgotāju reklāmas ietekmē, iegādājušies un uzstādījuši pašus lētākos skaitītājus, kuri ražoti dažādās valstīs, tiem ir atšķirīga uzbūve, to jutība, patēriņa uzskaites precizitāte un kalpošanas mūžs krasi atšķiras.
Pēc noteikumiem ūdens skaitītāju izmantošanas laiks ir četri gadi, pēc tam tie būtu jānomaina. Taču, ja atkārtotā pārbaude jeb verifikācija apstiprina, ka skaitītājs derīgs izmantošanai, to var turpināt izmantot. Māris Klīve atklāj, ka dzīvokļos sastopami skaitītāji, kuri uzstādīti pirms divdesmit gadiem, kad vēl nebija apgūta māka sagrozīt to rādījumus.
Diemžēl gadu gaitā rādījumu sagrozīšana kļūst arvien izplatītāka, un tas ir viens no cēloņiem, kas rada ūdens zudumus un liekus maksājumus godprātīgiem iedzīvotājiem.
Magnēts, skrūvspīles, skrūvgriezis
Paņēmieni, kā apturēt vai sagrozīt skaitītāju, mēdz būt dažādi. Piemēram ar magnēta, rokas skrūvspīles vai parasta skrūvgrieža palīdzību.
Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības “Staburags” valdes priekšsēdētājs Gvido Bokša stāsta, ka kādā sabiedrības apsaimniekotā nama dzīvoklī īpašnieks bija pieslēdzies ūdens caurulei, apejot ūdens skaitītāju, par ko uzsākta tiesvedība.
Jautāts, vai ar šādām blēdībām var ietaupīt daudz, Māris Klīve atbild, ka atkarībā no apdzīvotās vietas par ūdens piegādi kopā ar notekūdeņu aizvadīšanu jāmaksā 2,50 līdz 3 eiro par kubikmetru.
Ja ar parasta skrūvgrieža palīdzību izdodas sagrozīt skaitītāja rādījumus un noblēdīt, piemēram, sešus kubikmetrus, tad var ietaupīt 18 eiro mēnesī jeb 220 eiro gadā.
Iznākumā no nama ievadā un dzīvokļos uzstādīto skaitītāju ūdens patēriņa rādījumu starpības, piemēram, 20% apmērā vislielākie cietēji ir godīgie nama iedzīvotāji, kuri par šo starpību spiesti samaksāt pilnā apmērā. Turpretī blēži šo starpības maksājumu nejūt, jo ūdeni zog.
Lielus ūdens zudumus var radīt bojāts izlietnes krāns vai tualetes pods, no kura var iztecēt aptuveni četri kubikmetri mēnesī. Ja vienā daudzstāvu namā ūdens šādi aiztek desmit dzīvokļos, tad zudumi jau ir desmit reižu lielāki.
Diemžēl par tiem spiesti maksāt pārējie šī nama iedzīvotāji, kuru dzīvokļos izlietņu krāni un tualetes podi ir kārtībā.
Pēc Māra Klīves domām, ja šo dzīvokļu īpašnieki ilgstoši neliekas par to zinis un nenovērš bojājumus, tad tas diemžēl liecina par viņu uzvedību un attieksmi pret ūdens taupību un pret pārējiem nama iedzīvotājiem.
Viens no cēloņiem ūdens patēriņa starpībai, kas daudzos dzīvojamos namos sasniedz pat pusi no iedzīvotāju patiesībā patērētā ūdens daudzuma, esot arī tas, ka skaitītāji dzīvokļos uzstādīti ar ciparnīcu nevis horizontāli, bet vertikāli.
Māris Klīve šaubās, vai ūdens patēriņa uzskaiti uzlabotu tas, par ko iestājas iedzīvotāji, proti, skaitītājus dzīvokļos turpmāk uzstāda, pārbauda un nomaina piegādātājs – līdzīgi kā to dara, piemēram, elektrības piegādātājs “Sadales tīkls” vai dabasgāzes piegādātājs “GASO”.
Viņaprāt, tehniski tas būtu iespējams. Bet, ja par ūdens apgādes sistēmas pārbūvi namos būs jāpiemaksā to iedzīvotājiem, diezin vai to gribētu tie ļaudis, kuriem jau pašlaik trūkst naudas maksājumiem par komunālajiem pakalpojumiem.
Vajadzīga vienota uzskaites sistēma
Pēc vairāku manis uzrunāto namu apsaimniekotāju atzinuma, plats solis ceļā uz ūdens patēriņa precīzu uzskaiti un zudumu samazināšanu būtu vienādas uzbūves skaitītāju uzstādīšana vienlaikus visos viena daudzstāvu nama dzīvokļos.
Vēl labāk, ja ar skaitītāja rādījumu attālināto nolasīšanu, kas nepieļautu nolasīt tos dažādos laikos vai novēloti, tāpat liegtu iespēju blēdīties.
Pašlaik dzīvokļos uzstādītie ūdens patēriņa skaitītāji pieder to īpašniekiem. Ja viņi izlemtu par vienotas ūdens uzskaites sistēmas un ierīču uzstādīšanu, tad ūdens skaitītāji jau būtu kopīpašumā, kuru rādījumus vairs nebūtu iespējams ietekmēt.
Ja kāds mēģinātu ietekmēt dzīvoklī uzstādīto skaitītāju vai ja kādā dzīvoklī tecētu izlietnes krāns vai tualetes pods, tad sistēma uzreiz brīdinātu par ūdens uzskaites traucējumiem tajā, kas ļautu apsaimniekotājam nekavējoties pārbaudīt, turklāt dzīvokļa īpašnieks patvaļīgi nevarētu noņemt vai apmainīt skaitītāju.
Labie piemēri jau ir
Rīgā jau ir vairāki desmiti daudzstāvu dzīvojamo namu, kur tas jau ir izdarīts. Piemēram, vienādas uzbūves skaitītāji uzstādīti Rīgā, Ķengaraga mikrorajonā, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības “Staburags” deviņos no vienpadsmit apsaimniekotajiem daudzstāvu namiem kopskaitā 881 dzīvoklī.
“Staburaga” valdes priekšsēdētājs Gvido Bokša saka, ka vienādu, paaugstinātas jutības, tā dēvētās C klases ūdens patēriņa skaitītāju priekšrocība ir tā, ka to rādījumus nav iespējams sagrozīt.
Arī, piemēram Zentenes ielas 5. daudzstāvu dzīvojamā nama vecākais, dzīvokļu īpašnieku biedrības “Celtnieks” valdes loceklis Pāvels Petrovs panācis, ka šādi skaitītāji uzstādīti visos 108 šī nama dzīvokļos.
Iznākumā namā ievērojami samazinājusies starpība starp nama ievadā un dzīvokļos uzstādītajiem skaitītājiem – aizvadītajos šī gada mēnešos šī starpība bijusi vidēji 4,9%. Toties citos biedrības “Celtnieks” apsaimniekotajos daudzstāvu dzīvojamos namos tā ik mēnesi bijusi 30% apmērā vai pat vēl lielāka.
Diemžēl no daudzstāvu dzīvojamo namu kopskaita (39 477) joprojām pārāk maz ir to namu, kuru iedzīvotāji spējuši vienoties par šādu skaitītāju uzstādīšanu.
Atrisinājums – attālināti nolasāmie skaitītāji
Pūloties samazināt ūdens zudumus daudzstāvu dzīvojamos namos, apsaimniekotāji jau piedāvā iedzīvotājiem uzstādīt dzīvokļos ūdens patēriņa skaitītājus, kuru rādījumus var nolasīt attālināti.
Manis uzrunātie iedzīvotāji piekrīt, ka ar jaunajiem attālināti nolasāmiem skaitītājiem varētu ieviest skaidrību uzskaitē un maksājumos par ūdeni. Bet viņus visvairāk uztrauc, cik būtu jāmaksā par šādu skaitītāju uzstādīšanu dzīvokļos.
Piemēram, Rīgā, Kurzemes prospektā, 100 deviņstāvu nama iedzīvotājiem “Rīgas namu pārvaldnieks” piedāvā šādu ūdens skaitītāju uzstādīšanu par teju 13 000 eiro, papildus vēl par abonēšanu 10 centus mēnesī vienam dzīvoklim.
Ja namā ir 100 dzīvokļi, tad iznāktu, ka vienā dzīvoklī par divu – aukstā un siltā – ūdens patēriņa skaitītāju nomaiņu īpašniekam būtu jāsamaksā ap 260 eiro, kas iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem diezin vai ir iespējams.
Namu apsaimniekotāji žēlojas, ka iedzīvotājus bieži esot grūti pārliecināt. Lai kādā namā uzstādītu attālināti nolasāmus ūdens patēriņa skaitītājus, par to jāizlemj dzīvokļu īpašnieku vairākumam.
Ja vairākums piekrīt, tad arī dzī vokļu īpašnieku mazākumam jāatver savu dzīvokļu durvis, lai apsaimniekotājs varētu tos nomainīt. Taču dzīvokļu īpašnieku vairākuma lēmums, līdzīgi kā ar namu siltināšanu, bieži ir vēl viens šķērslis citu ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanai.
Vainot iedzīvotājus vien nevarēs
Apsaimniekošanas uzņēmuma “Nekustamā īpašuma pārvalde” valdes loceklis Arnis Skudra spriež, ka, pat uzstādot dzīvokļos ūdens patēriņa skaitītājus ar attālināto nolasīšanu, iedzīvotāji joprojām maksās par ūdeni, kuru nebūs patērējuši. Viņaprāt, ūdens zudumus un kļūdas patēriņa uzskaitē rada ne tikai dzīvokļos, bet arī namu ievados uzstādītie ūdens skaitītāji.
Mainot ūdens pievadcaurules namiem, tajos iekļūst netīrumi, kas sagroza skaitītāja rādījumus. Bet šos skaitītājus nomaina tikai reizi četros gados, kaut arī piesārņojuma dēļ tie būtu jānomaina ik gadu.
Viņu teikto apstiprina nule Patērētāju tiesību aizsardzības centra paziņojums par ūdens apgādes uzņēmuma “Rīgas ūdens” namu ievados uzstādītajiem skaitītājiem. Ārpus kārtas pārbaudot 28 skaitītājus, atklājies, ka to lielākā daļa nemaz nav derīgi precīzai uzskaitei.
Tā kā pirms tiem nav uzstādīti ūdens filtri, tie bijuši piesārņoti ar netīrumiem. “Rīgas ūdens” pārstāvji apgalvo, ka tos pārbaudot vismaz vienu reizi četros gados.
Tāpēc, manuprāt, vietā ir jautājums – kurš kuru apzog vairāk? Vai iedzīvotāji, kuri sagroza dzīvokļos uzstādīto skaitītāju rādījumus, vai ūdens apgādes uzņēmumi, kuriem jau gadiem ilgi nerūp vienotas ūdens patēriņa uzskaites sistēmas izveidošana.
Kad nu īlens izlīdis no maisa, tad diezin vai vairs būtu godīgi novelt visas vainas tikai uz iedzīvotājiem un viņu apziņas trūkumu. Tās būtu jāmeklē arī ūdens apgādes saimniecībā, kas pieļauj šķietami neizsmeļamo ūdens krājumu izšķērdīgu tērēšanu.
Video:
Eksperta viedoklis
Kļūdas ūdens patēriņa uzskaitē var samazināt
Ģirts Beikmanis, Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas (LNPAA) valdes priekšsēdētājs:
“Pēdējā laikā apsaimniekotāji reti saskaras ar to, ka ūdens starpība rodas kaut kādu mājas iekšējo ūdens apgādes tīklu tehnisku problēmu vai avāriju dēļ. Parasti tās ir kļūdas un neprecizitātes uzskaitē.
To cēloņi ir dzīvokļos uzstādīto skaitītāju atšķirīgā jutība, skaitītāju rādījumu iesniegšanas kavējumi, iespējamā negodīgā rīcība un citi. Par tiem, protams, atbildība ir jāuzņemas pašiem šīs mājas iedzīvotājiem.
Bet atbildība būtu jāuzņemas arī ūdens apgādes uzņēmumam jeb pakalpojuma sniedzējam. Kļūdainās uzskaites cēlonis var būt ne tikai dzīvokļos, bet arī mājas ievadā uzstādītais skaitītājs. Ja tā, tad atbildība ir pakalpojuma sniedzējam. Jā, var gadīties tehniskas skaitītāju kļūmes.
Bet praksē biežāk būs sastopami gadījumi, kad mājas ievada skaitītājs ir bijis piesārņots, kas arī ir neprecīzās uzskaites izraisītājs. Diemžēl mājas apsaimniekotājam to ir ļoti grūti atklāt, jo ievada skaitītāju var noņemt un nodot pārbaudei tikai pats pakalpojuma sniedzējs.
Turklāt pirms nodošanas pārbaudei skaitītājus izmazgā, un tie atkal uzskaita patēriņu precīzi, kas vēl vairāk sarežģī cēloņu noskaidrošanu.
Ūdens zudumu cēloņi ir meklējami gan iedzīvotāju apziņas vājumā, gan pastāvošās sistēmas trūkumos. Ja ūdens apgādes uzņēmums pārdotu ūdeni patērētājam, tostarp organizētu šī pakalpojuma uzskaiti un sadali, tad, manuprāt, stāvoklis uzlabotos.
Protams, uzņēmumos uzreiz teiks, ka tie ir māju iekšējie tīkli, par kuriem mums nav jāatbild. Bet tas neliedz uzlabot uzskaites sistēmu, arī elektrības un gāzes iekšējie tīkli ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums.
Kāpēc mājsaimniecība daudzdzīvokļu namā ūdens piegādātājam būtu citāds klients nekā individuālā dzīvojamā mājā, kur ir ūdens patēriņa tiešā uzskaite un tiešais norēķins.
Pakalpojumu sniedzēji par tarifā iekļautiem izdevumiem daudzdzīvokļu namos izbūvētu precīzāku, ar attālinātas nolasīšanas iespējām aprīkotu uzskaiti gan māju ievados, gan dzīvokļos. Un kļūdas ievērojami samazinātos!”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
