Franks Gordons: Integrācijas grūtības Francijā un Latvijā 38
Intervijā Parīzes laikraksta “Le Figaro” korespondentam franču vēsturnieks Žoržs Bensusans spiests konstatēt, ka pirmoreiz Francijas vēsturē šajā valstī notiek dezintegrācija, t. i., integrācijas pretpols: “Apdraudēta franču nācija, mūsu vērtības, mūsu valoda, mūsu literatūra un mūsu vēsture.” Precizējot teikto, Ž. Bensusans norāda, ka nu jau trešā paaudze Francijā dzimušo un uzaugušo Ziemeļāfrikas cilmes pilsoņu atsakās atzīt Franciju par savu dzimteni. Viņi uzstāj: “Mana dzimtene ir Alžīrija (Maroka, Tunisija). Viņi faktiski atsakās integrēties franču nācijā un sabiedrībā. Trešā Francijā dzimusī paaudze!”
Un te nu neviļus nāk prātā mūsu “vecā paziņas” Aleksandra Giļmana plašais raksts “Ko grib krievi?”, kas publicets portālā www.rus.delfi.lv. Giļmans prāto par Piedņestru, Karabahu, Ziemeļkipru u.tml., un tad nāk galvenais: “Mums saka, ka mēs dzīvojam Latvijā un mums kopīgiem spēkiem būs celt vienotu sabiedrību, kurā visiem būs ērti dzīvot. Problēma ir ne tikai tas, ka šī sabiedrība iecerēta tāda, lai tā būtu pirmām kārtām ērta latviešiem. Un pat ne tas, ka Latvija nebūt nav tūkstošgadīga lielvalsts, bet mūsu dzīves laikā atjaunota valsts – ej nu sazin, varbūt mēs to vēl pārdzīvosim” (“pereživjom”, t. i., piedzīvosim šīs valsts galu. – F. G.)
Te nu man jāiestarpina atgādinājums, ka Latvijā dzimusi un uzaugusi nu jau trešā Krievijas migrantu pēcteču paaudze, tostarp viena, kas uzaugusi atjaunotajā neatkarīgajā Latvijas Republikā.
Un te nāk Giļmana patētiskās politsimfonijas dārdošā izskaņa: “Atbilde uz mokpilno jautājumu, no kuras visvairāk baidās mūsu priekšnieki, skan: “Krievi – un reāli visa Latvijas krievvalodīgā kopiena (ieskaitot nekrievu Giļmanu. – F. G.) principā vēlas atkalapvienošanos ar Krieviju.”
Principā! Iznāk, ka nu jau trešā Latvija dzimusī “krievvalodīgo” paaudze integrēties nevēlas. Punkts.
