Arī tīmeklī – tīru un skaidru valodu 0
“Tiem cilvēkiem, kuri pieraduši jau no rīta ieskatīties sociālajos tīklos – feisbukā, instagramā u. c. –, saturs tīmeklī veido ievērojamu ikdienā “patērētās” – lasītās, klausītās – valodas daļu,” teic Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Vija Požarnova.
Ceturtdien, 21. februārī, atzīmējam Starptautisko dzimtās valodas dienu, tāpēc runājām par tematu – kas ar valodu un nacionālo identitāti notiek tīmeklī.
Vija raksta promocijas darbu par identitāti, valodu un valodas pārliecību. Nesen Daugavpils Universitātes konferencē viņa stāstīja par secinājumiem, iegūtiem divās aptaujās. Viena bija domāta satura patērētājam (tiem, kas lasa un klausās) tīmeklī un otra – satura veidotājam. “Aptaujā daļa cilvēku atzina, ka viņiem ir svarīgi lasīt latviski un viņi gribētu, lai tīmeklī ir vairāk satura latviski. Bet tajā pašā laikā daļa teica, ka lasīt ziņas, blogus vai emuārus citās valodās viņiem nesagādā problēmas.”
Vija min piemēru – ja platformā “Instagram” izvēlas tēmturi “Rīga” (ar garo “ī”, tātad latviski), tiek atvērtas mazāk par 200 000 ziņām, bet, izraugoties “Riga”, tiek atvērts vairāk par diviem miljoniem ziņu.
Globāla, kolektīva identitāte?
No 28 aptaujātajiem tīmekļa satura “patērētājiem” 21 cilvēka dzimtā valoda ir latviešu, triju – krievu, divu – latviešu un krievu, viena – poļu valoda. Uz jautājumu “Kas, jūsuprāt, notiek ar identitāti tīmeklī?” valodniece saņēma dažādas atbildes.
“Identitātes sajaucas, saplūst. Mēs visi pieņemam sava veida jaunu, globālu, kolektīvu identitāti. Kaut kas arī zūd, tiek pazaudēts,” uzskata trīsdesmitgadniece.
“Personas identitāte šķiet izplūdusi un mainīga, jo ir jāpielāgojas. Rakstītājam – jāraksta tā, lai saprot daudzi. Lasītājam jāpielāgojas, jo, ja kas interesē, var nākties lasīt svešvalodā,” spriež cita aptaujātā.
Vīrietis no divdesmitgadnieku paaudzes teic: “Mūs visus ietekmē apkārtējās pieredzes. Ja ir kāds blogeris, ko cilvēks regulāri klausās, tad arī klausītāja un blogera viedokļi laika gaitā var nolīdzināties.” Līdzīgs viedoklis ir arī viņa vienaudzei: “Mēs ietekmējamies viens no otra, domāju, ka tas veido arī identitāti.”
Otrā aptaujā attieksmi un secinājumus pauda tīmekļa satura veidotāji, kopā 110 respondentu. 88 no viņiem dzimtā valoda ir latviešu, deviņiem – krievu, četri dzimuši jauktās ģimenēs, tāpēc par dzimto atzīst kā latviešu, tā krievu valodu.
72 veido blogus kādā sociālo tīklu platformā vai vairākās (feisbukā, tviterī, instagramā u. tml.), 31 ir blogs atsevišķā tīmekļa vietnē, 28 – informatīvā tīmekļa vietnē. 17 darbojas vietnēs, kurās tiek piedāvātas preces vai pakalpojumi, 10 veido vlogus (video materiālus). Lielākajai daļai – 30 cilvēkiem – satura veidošana tīmeklī ir gan darbs, gan hobijs, 26 – tikai hobijs, 24 – saistīts ar darbu, un 15 – tikai darbs.
Valodniece jautāja, kādā valodā respondenti veido saturu tīmeklī. Trešā daļa – 38 – veido saturu tikai latviešu valodā, gandrīz tikpat daudz – 35 – latviešu un angļu valodā, bet divi to dara latviešu un krievu valodā.
Katrs desmitais izmanto trīs valodas – raksta latviešu, krievu un angļu valodā.
“Atkarībā no situācijas,” atbildot uz šo jautājumu, teica astoņi, un tikpat daudzi izvēlējās atbildi “tikai angļu valodā” un viens – “krievu un angļu valodā”.
“Ja cilvēks raksta visās trijās valodās, tas ir apbrīnojami, jo aizņem trīsreiz vairāk laika,” teic Vija. “Mans galvenais secinājums: būdami multilingvāli, mēs esam ieguvēji. Jo varam gan iegūt ļoti daudz informācijas, gan uzrunāt plašu auditoriju. Pat tad, ja raksta tikai divās valodās – latviski un angliski –, satura veidotājs, izmantojot tēmturus, sasniedz plašu auditoriju. Citā pasaules malā dzīvojošs cilvēks, izlasot ziņu, uzzinās par Latviju, redzēs, ka tur blakus angļu tekstam ir rakstīts vēl kādā valodā, kurā lieto garumzīmes, mīkstinājuma zīmes.”
73 aptaujāto uzskata, ka valoda, kurā veido saturu, ietekmē viņu lasītājus un klausītājus, un 11 atbild: “Iespējams, ietekmē.”
Vija Požarnova spriež, ka, uzdodot jautājumus par identitāti vai nacionālo identitāti, jārēķinās, ka cilvēkiem ir atšķirīga izpratne par šo jēdzienu: “Daugavpils Universitātes konferencē tika lasīti vairāki referāti par identitāti. Tika pieminēts arī tas, ka mūsdienās daudzi identitātes jēdzienu un kopumu, ko tas nes līdzi, uztver vairāk ar mīnuszīmi. Jo uzskata, ka tas ir nevis īpašību kopums, bet kaut kas, ar ko esi pārāks par kādu citu, tāpēc tas nav labi. 21. gadsimtā pasaulē ir izplatīta vienlīdzības ideja, un mēs cenšamies sekot šai modei.”
Vija respondentiem jautāja: “Vai jums ir svarīgi, lai jūsu auditorija zina jūsu piederību noteiktam etnosam, nacionalitātei, valstij vai valodas runātājiem? Ja tas ir svarīgi, kā jūs veidojat savu identitāti tīmeklī?” 51 aptaujātais teica, ka viņam tas nav svarīgi. Pretējs viedoklis – “ir svarīgi” bija 22 cilvēkiem.
Attieksmes jautājums
Vija Požarnova neslēpj, ka viņai sākotnēji šķitis – satura veidošana tīmeklī ir saistīta ar nacionālās identitātes zaudēšanu. Viņa četrus mēnešus ir dzīvojusi Indijā, mācoties sanskritu un veidojot latviešu–hindi sarunvalodas vārdnīcu. Vija stāsta: “Toreiz pati aktīvi veidoju “Instagram” dienasgrāmatu. Man bija plašs lasītāju loks no Eiropas, Amerikas, Krievijas, un līdz ar to bija vieglāk rakstīt angliski.”
Bet, kad aizstāvējusi maģistra darbu par valodas politiku, nolēmusi, ka sociālajos tīklos jāturpina rakstīt latviski. Par spīti tam, ka daļa viņas sekotāju to nesaprot, izvēlējusies vairāk komunicēt ar to daļu, kam izjūt piederību. Vija secinājusi: “Tie, kuri vairāk reaģēja uz manu saturu latviski, nebija cilvēki, kuri nezinātu angliski. Tas nebija zināšanu, bet attieksmes jautājums. Varēja just, ka viņiem mani labāk patīk lasīt latviski.”
Jautāju, kā valodniece vērtē globalizācijas ietekmi arī ārpus tīmekļa, piemēram, ka tagad dažs vairs nevēlas pateikt latviski “vēstule”, bet lieto tikai anglisko vārdu “meils” un saīsinājumu “īč er” vārda “cilvēkresursi” vietā (angliski HR – Human Resource).
“Jā, piekrītu, ienāk tādi vārdiņi un saīsinājumi, un, iespējams, cilvēkiem radies iespaids, ka tos lietot ir moderni, stilīgi,” teic Vija. “Bet es ticu, ka, tāpat kā atgriežas pie senajām latviešu zīmēm, atgriezīsies arī pie vārda “cilvēkresursi”.
Iespējams, ka šādu vārdu vai saīsinājumu lietojums atkarīgs no jomas un informācijas aprites attiecīgajā jomā.
Piemēram, ja lielākā daļa resursu par attiecīgo tēmu ir angliski, cilvēki arvien vairāk pierod arī pie šādiem saīsinājumiem. Daudz atkarīgs arī no izglītības iestādes, kurā jauniešus māca. Ir tādas iestādes vai programmas, kurās nepievērš daudz uzmanības, lai visus terminus iemācītu latviski.” Turklāt tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka terminrade atpaliek, piemēram, IT jomā vispirms parādījās “aplikācija”, un tikai pēc tam valodnieki piedāvāja vārdus “lietojumprogramma” un “lietotne”.
V. Požarnova novērojusi, ka daudzu jauniešu valodu ietekmē seriāli un filmas, no kurām aizgūst teicienus angliski: “Jaunā paaudze bieži izvēlas izteikt kaut ko ekspresīvi emocionālu ar šādiem teicieniem. Tā viņi jūtas piederīgi cilvēku lokam, kas skatās, piemēram, seriālu “Troņu spēles”, un secina – ā, tas ir manējais, viņš to zina!”.
Ieliec komatu pats!
Tā kā sociālajos tīklos saturu veido ļoti daudzi cilvēki, publiskajā telpā nonāk pulka nerediģētu tekstu. V. Požarnova aptaujā jautāja, vai rakstītāji pārbauda vārdu pareizību, un, ja to dara, kādus rīkus tam izmanto. Daži tomēr pārbauda, lielākoties – gan angļu vārdu rakstību, bet latviešu valodā biežāk paļaujas uz savām zināšanām.
Vija min piemēru par kādu latviešu zīmolu, kas ražo traukus ar latviešu tekstiem. Uz traukiem rakstītajos teikumos nav pieturzīmju. To radītāja uzskata – lai katrs liek pieturzīmi tur, kur tā šķiet vajadzīga. “Kad es pirmoreiz ieraudzīju šos tekstus, man kā valodniecei pieturzīmju trūkums traucēja,” stāsta Vija.
“Jā, tā ir māksla un jaunrade, taču, godīgi sakot, latviešu valodā tādu teikumu, kuros pieturzīmju lietojumu var variēt, nav daudz. Un teikumā, kurā ir acīmredzams palīgteikums vai divdabja teiciens, nav šaubu par vietu, kurā jābūt komatam. No vienas puses, šī zīmola veidotie trauki ir brīnišķīgs piemērs, kā varam popularizēt savu valodu, no otras puses, jautājums par komatiem ir diskutabls, ja atceramies, ka valoda ietekmē tās “patērētāju”.”
Vēl viens vērojums – jaunieši, vairākkārt redzot tīmeklī nepareizi uzrakstītus vārdus, nodomā, ka tieši tā jābūt, un paši sāk rakstīt, piemēram, nevis “aizkari”, bet “aizskari”. “Jā, protams, ka jaunās paaudzes valodu tīmeklis ietekmē arī šādi. Taču es esmu ideāliste, uzskatu, ka dabā pastāv līdzsvars un cilvēki joprojām lasa arī kvalitatīvu literatūru. Piemēram, bērniem skolā taču ir jālasa arī grāmatas. Līdz ar to mēs mācāmies “filtrēt”, citādi mūsdienu informācijas apjomā nav iespējams, ir jāfiltrē gan saturs, gan kvalitāte,” uzskata Vija. Viņa ir gandarīta, ka respondenti teikuši paldies, jo aptauja likusi domāt par valodas kvalitāti.
“Nelieciet mani kastītēs”
Dažas respondentu izvērstās atbildes uz jautājumu “Vai jums ir svarīgi, lai jūsu auditorija zina jūsu piederību noteiktam etnosam, nacionalitātei, valstij vai valodas runātājiem?”
- “Drīzāk vēlos, lai auditorija saprot, ka var komunicēt ar mani divās valodās.”
- “Nē, lūdzu, nelieciet mani šādās kategoriskās kastītēs, pirmām kārtām es esmu Latvijā dzimusi latviešu valodas lietotāja.”
- “Domāju, ka LV valodas izmantošana parāda manu piederību valstij/valodā runājošajiem.”
- “Nedomāju, ka man ir svarīgi pierādīt savu identitāti. Bet tīra un skaidra latviešu valoda par to noteikti liecina.”
- “Nav sevišķi svarīgi, bet es noteikti to neslēpju. Tas ir norādīts manā profila aprakstā un priecājos, ja mans darbs kaut mazliet palīdz arī Latvijas atpazīstamībai/sekmē tās tēla veidošanu.”
- “Sevi uzskatu par pasaules, ne konkrētas valsts iedzīvotāju, taču apzinos, ka veidot saturu valodā, kas saprotama valsts iedzīvotājiem, kurā dzīvo, ir svarīgi un prātīgi.”
