– Cik ilga dzīve tiek prognozēta tagad dzimušajiem bērniem? 0
– 2013. gadā dzimušajiem ir izredzes sasniegt vidēji 74,4 gadus, puisīšiem – 69,5 gadus, meitenēm – 79 gadus. Diemžēl vīriešiem visās vecuma grupās mirstība ir augstāka nekā sievietēm. Mūža ilguma atšķirības – tā ir viena no pašām pirmajām demogrāfu atklātajām sakarībām. Tikpat stabila kā cita – ka arvien puiku piedzimst vairāk nekā meiteņu. Uz 100 meitenēm ir 105 – 107 puikas. Bet Ķīnā, kur ir viena bērna politika, zēnu skaits dažos gados sasniedz pat 120.
– Demogrāfi min terminu – “sviestmaizes paaudze”. Kas ar to domāts?
– Tas tulkots no angļu valodas (sandwich generation), un ar “sendviču” saprotam sviestmaizi, kas sastāv no divām apziestām un kopā saliktām maizes šķēlēm ar uzgriežamajiem starp tām. Demogrāfijā ar to saprot paaudzi, kas rūpējas par saviem bērniem un vienlaicīgi sniedz dažādu atbalstu saviem novecojošiem vecākiem.
Kādā karikatūrā precīzi atainots, ka vidējā paaudze, kas vidū starp “rikām”, atrodas gluži kā skrūvspīlēs un viņus no abām pusēm spiež apgādājamie, aprūpējamie un atbalstāmie: no vienas – vecāki, no otras puses – bērni, kam varbūt jau pašiem ir ģimene un bērni. Termins “sviestmaizes paaudze” ir diezgan jauns, oficiāli skaidrojums lielajās prestižajās angļu vārdnīcās ieviests tikai 2006. gadā. Taču latviskais tulkojums diemžēl īsti nav saprotams, jo mums sviestmaize ir citāda nekā sendvičs.
Vidējā paaudze statistikā parasti izskatās ļoti labi – tai ir darbs, ir izglītība, ģimene, mašīna, varbūt arī māja. Taču viņiem ir problēmas tāpēc, ka abās pusēs ir paaudzes, par kurām jūtas atbildīgi un kuru labā jātērē laiks, nervi, nauda. Latvijā arī šī “sviestmaizes paaudze” kļūst arvien vecāka. Pirms gadiem desmit tā bija tipiskā piecdesmitgadnieku paaudze, bet tagad tai ir tuvu sešdesmit un viņu vecākiem – pāri astoņdesmit.
Ārzemju žurnālos publicē ieteikumus, kā šai paaudzei padomāt arī par savu labsajūtu: palūkoties uz dzīvi filozofiskāk, lieki nestresot, nekautrēties piesaistīt palīgus gan no saviem radiniekiem, gan no sabiedrības oficiālajām struktūrām un savās aktivitātēs atļauties spontānus pārtraukumus, lai nepienāktu izdegšanas sindroms.
