Arī šodien dzīvojam mitoloģiskā pasaulē, pierāda jauna izstāde 0
Mūkusalas mākslas salonā līdz 26. novembrim apskatāma mākslinieku grupas izstāde “Mītu koordinātas”.
Iedomājoties mītu, pirmajās asociācijās bieži uzpeld doma par pasakām, sengrieķu stāstiem, varoņiem un dižām cīņām, kuras, iespējams, norisinājās sensenos laikos. Tomēr, ja pakavējamies pie šīs domas vēl kādu laiku, tad neizbēgami jāsecina, ka mīti nav pielīdzināmi bērnu literatūrai, tie nerunā tikai par sengrieķu dieviem un varoņiem, un visbūtiskākais, ka mitoloģija skar ne tikai nesasniedzamas pagātnes norises, bet būtiski ietekmē mūsu dzīvi arī šodien. Mīti paliek pie visām varām un ideoloģijām. Apstākļi tos transformē, bet biežāk mitoloģiskā valoda pati kalpo kā materiāls jaunas realitātes konstruēšanai, kur cilvēkam būs iedotas skaidras atbildes par viņa izcelšanos, par viņa draugiem un ienaidniekiem un par to, kā pietuvināt nākotni nesasniedzama “zelta laikmeta” ideālam. Mīti ir tās ceļazīmes un koordinātas, kas dod skaidras atbildes un norādes katram no mums, veicot Hērakla vai Sīzifa pienākumus, bet vienlaikus ir arī tā universālā valoda, kas vieno cilvēkus no dažādām kultūrām un pat no dažādiem gadsimtiem. Par šīm ikdienā it kā neredzamajām mūsu dzīves satiksmes koordinātām stāsta dziļi aizkustinošā izstāde “Mītu koordinātas” Mūkusalas mākslas salonā.
Ekspozīcija veidota, balstoties ne tikai uz pašmāju, proti, Mūkusalas salona kolekcijas darbiem, bet nepieciešamajā proporcijā papildināta ar spožiem darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, kā arī ar darbiem, kas vēl atrodas pašu mākslinieku īpašumā. Mākslas veidu daudzveidība – no glezniecības līdz animācijai, kā arī rūpīgi atlasīti piemēri no 17. gadsimta līdz 2016. gadā tapušiem mākslas darbiem – dod iespēju baudīt šo izstādi krustām šķērsām un neskaitāmos līmeņos ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Svarīgi atzīmēt, ka izstāde turpina jau zināmu tradīciju, ar kuru Mūkusalas salona izstādes piesaista uzmanību, proti, ekspozīcijas tiek veidotas nevis pēc principa – jo vairāk mākslas šedevru vienā telpā jo labāk –, bet pēc zināmas analītiskās pieejas – paralēli kvalitatīvas mākslas izstādīšanai vienmēr piedāvājot interesantas interpretācijas, negaidītus skatupunktus un domu rosinošus jautājumus. Arī šī izstāde var kalpot kā vieta, kur baudu no mākslas var gūt gan tie, kurus interesē universālu mitoloģisku sižetu transformācijas laika gaitā, gan tie, kuri grib saprast, ko Latvijas gleznotāji meklēja mitoloģiskajās tēmās, un kāda vieta tika atvēlēta latviešu pagāniskajiem tēliem. Savukārt bērniem tā varētu būt pateicīga vieta iepazīties ar sengrieķu, kristietības vai senlatviešu dievu un varoņu tēliem un darbiem, ne tikai skatoties uz attēliem, kuri nezinātājam neko neizsaka, bet izmantojot uz vietas pieejamo mitoloģisku sižetu un simbolu interaktīvo enciklopēdiju, papildinot savas zināšanas un uzreiz citām acīm paskatoties uz attēlotajiem notikumiem.
Neskatoties uz mīta it kā arhaisko valodu, labirints, kur dzīvo nelaimīgais Mīnotaurs, ir saprotams jebkuram. Mīti operē ar tiem simboliem, kurus katrs no mums izmanto ikdienā, un, ja pat bieži tie šķiet saistīti ar tālu pagātni, mums šodien jāsecina, ka, paātrinoties dzīves ritmam, pat nesenie notikumi mūsu apziņā strauji pārklājas ar mitoloģisku plīvuru. Un šeit interesanti apskatīt, kā mākslinieki, izmantojot universālu mitoloģisko tēlu valodu, gan pauž savu viedokli par reāliem notikumiem, gan arī veido laikabiedru attieksmi pret tiem. No šī skatpunkta daudz pārdomu izraisa gan dievturiem veltītā izstādes sadaļa, kur Ernesta Brastiņa domām paralēli veidojas vizuāla interpretācija Jēkaba Bīnes, Anša Cīruļa, Hildas Vīkas un citu mākslinieku daiļradē, gan darbi, kas tapuši 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimtā un daudz ciešāk sasaucas ar mūsdienu pasaules uztveri. Izstāde interesantā veidā atgādina arī par to, cik nozīmīga loma mitoloģijai ir jebkādas ideoloģijas tapšanā. Vienalga, vai tā ir Ulmaņa diktatūras, padomju vai mūsdienu patērētāju sabiedrības ideoloģija, – daudzējādā ziņā tās visas var raksturot kā reliģiozi mitoloģiskas. Katrai būs savs priekšstats par “svēto pagātni”, tabu tēmu saraksts, savi tēvi un savi rituāli un kulti, lai veicinātu simbolisko sasaisti ar dižajiem senčiem. Un, protams, katras mitoloģijas svarīgākā vieta būs atvēlēta priekšstatiem par varu un vērtībām, kuras var piederēt tautai vai nonākt citu, nelabvēļu, rokās. Skaidrs, ka mītu par to, kā izskatās tie citi, mums aizvien biežāk veido televīzija, tāpēc mākslas izstāde “Mītu koordinātas”, atšķirībā no masu medijiem it kā atrodoties ārpus “reālās”, ar ziņām un reklāmām piesātinātās dzīves, dod iespēju skaidrāk ieraudzīt, cik mitoloģizēta ir mūsu tā saucamā reālā pasaule un cik cieši tā atkarīga no mākslinieka radošās iztēles.
Izstāde “Mītu koordinātes” sagādā intelektuālu piedzīvojumu, ne tikai stāstot par mākslas vēsturi un izklaidējot mūsu iztēli ar aizraujošiem stāstiem, kurus mākslinieki attēlojuši kopš seniem laikiem, bet arī sniedz iespēju ieraudzīt, kā mitoloģizējusies mūsu kolektīvā zemapziņa, tai skaitā 20. gadsimta garumā veidojot eklektisku rasolu no sengrieķu kultūras, viduslaiku kristīgās mistikas, senlatviešu pagāniskajām paražām, kas sajauktas kopā ar mūsdienu tehnoloģijām, kuras piešķir šim saturam tikai jaunu iesaiņojumu. Šo jauno tēlu, protams, veido mākslinieki, paši ar laiku bieži pārvēršoties par mītu.
