Arī neveiksmē jāatrod pozitīvais. Saruna ar hokejistu Renāru Krastenbergu 12
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas hokeja izlase jau atgriezusies mājās no olimpiskā turnīra Pekinā, tā arī neizcīnot nevienu uzvaru četrās spēlēs. Noskaņojums visiem čābīgs, arī 23 gadus vecajam uzbrucējam jelgavniekam Renāram Krastenbergam, kurš ar pieciem punktiem (1+4) bija rezultatīvākais mūsējo rindās. Sarunā ar “Latvijas Avīzi” hokejists atzīst, ka galvā joprojām zib domas un jautājumi par to, kāpēc nesanāca.
R. Krastenbergs: Rūgtums un pārdomas joprojām ir iekšā. Domāju, arī pārējiem komandā līdzīgi, jo negribējām un nebijām plānojuši tik ātri braukt mājās. Tāds gan ir sports. Tajā pašā laikā jāskatās nākotnē, kā mēs varam uzlabot savu sniegumu un kļūt labāki, jo jau maijā pasaules čempionāts Somijā.
Paejam cauri visām spēlēm. Kura, tavuprāt, bija labākā?
Manuprāt, pirmais mačs ar zviedriem (2:3) bija saturīgākais. Sākums gan neizdevās, jo bija daudz emociju, pirmais mačs. Pēc tam jau iespēlējāmies, trešajā periodā arī uzspiedām.
Pēc zviedriem bija pārliecība, ka tālāk būs tikai labāk. Arī pret Somiju (1:3) lielāko tiesu nebija slikti, vien beigās dažas kļūdas un noraidījumi, ko somi uzreiz izmantoja.
Pret Slovākiju (2:5) noteikti bija mūsu sliktākais sniegums, jo nekas nesanāca un bijām tālu no tā, ko varam parādīt. Svarīgākais gan bija pēdējais mačs pret dāņiem (2:3). Mēs divus periodus dominējām, taču pēdējās 20 minūtes neaizgāja mūsu virzienā. Trešajā periodā nespējām savākties un atgūt inicatīvu.
Tas ir grūti saprotams, kā komanda tik ātri mainījās, jo atšķirība sniegumā bija milzīga. Varbūt kaut kas notika pārtraukumā ģērbtuvē?
Nē, viss bija kārtībā, sapratām, kas jāizdara, lai uzvarētu. Visi bija gatavi, pārliecināti, ka, rādot savu spēli, mēs uzvarēsim un iesim tālāk. Nebija nekādu problēmu.
Nepalīdzēja tas, ka uzreiz dabūjām divas minūtes un ielaidām golu. Tas mums noņēma iniciatīvu, kuru vairs nedabūjām atpakaļ. Dāņi vēl vairāk atkāpās, un tikt viņiem cauri vairs nebija viegli.
Treneris Vītoliņš kā izšķirošo nosauca nespēju izmantot savas iespējas otrajā periodā. Piekrīti?
Protams. Mums bija vairāki izgājieni viens, divi nullē, arī divi pret viens. Izmantotu vienu no tiem, viss būtu beidzies, dāņi neatspēlētos. Bet tas jau ir sports – mēs neiemetām, pretinieks savu izdarīja.
Kā tu vērtē savu sniegumu? Biji rezultatīvākais, punktus nopelnīji katrā mačā. Varēji kaut ko vairāk?
Ja zaudē visas spēles, tik tuvu esi mērķim, bet to nesasniedz, tad nav nekāda gandarījuma. Protams, centos katrā maiņā un darīju, cik varēju, lai palīdzētu komandai, bet beigās mums visiem pietrūka. Paldies treneriem par uzticību, ka deva spēlēt, laida vairākumā.
Ko treneri teica pēc spēles ar dāņiem?
Tādos brīžos jau daudz nav ko teikt, visi paši sapratām, kas notika. Pēc tādiem zaudējumiem sēdēt ģērbtuvē nekad nav patīkami. Tas noteikti nebija labākais brīdis, apzinoties, ka jābrauc mājās un viss ir beidzies.
Arī sekojošais vakars un nakts bija tāda pati, un noteikti vēl kādu laiku domas būs ap to zaudējumu. Tagad labot vairs neko nevar, tāpēc jācenšas paņemt no turnīra pozitīvo, jo bija arī labas lietas.
Bija nojauta, ka Dārziņš un Daugaviņš paziņos par karjeras beigšanu izlasē?
Kaut kādas runas bija dzirdētas, taču neviens jau par to nedomā, jo cerējām, ka uzvarēsim un tiksim tālāk. Man bija liels gods ar tāda kalibra hokejistiem uzspēlēt vienā komandā pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs. Izdevās nedaudz uzspēlēt ar Lauri arī vienā maiņā.
Man tas bija ļoti svarīgi, jo savulaik viņiem, arī Miķelim Rēdliham, sekoju līdzi televizorā un pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz sanāks spēlēt kopā un sēdēt vienā ģērbtuvē.
Tagad iniciatīva jāuzņemas jūsu paaudzei. Būsiet gatavi?
Tā sanāk. Vispirms jāsaka paldies par to darbu, ko Lauris un Kaspars ieguldījuši, un jācer, ka mūsu paaudzei izdosies tikpat ilgi un veiksmīgi nest Latvijas karogu tālāk pasaulē. Spēlētāji mums ir, arī pieredze tiek krāta.
Tev šis bija trešais lielais turnīrs – maijā pasaules čempionāts, augustā olimpiskā kvalifikācija un tagad olimpiskās spēles. Kā esi iejuties izlasē?
Jūtos kā savējais. Sākumā varbūt bija nedaudz grūtāk, bet tā noteikti ir visiem jaunajiem. Komanda ir draudzīga, tajā nav sadalījušies vecie un jaunie. Labs kolektīvs.
Protams, ir brīži, kad vairāk komunicē ar sava vecuma džekiem, jo viņus labāk pazīsti, esi ilgāk bijis kopā, bet noteikti nav tā, ka vecie uz jaunajiem skatītos greizi vai no augšas. Nekādu iedalījumu grupās izlasē nav, visi esam vienoti.
Kaut ko no olimpiskās gaisotnes sanāca izbaudīt?
Grūti salīdzināt, jo šīs bija pirmās olimpiskās spēles. Cik nu varēja, centos izbaudīt katru mirkli, lai gan ierobežojumu bija ļoti daudz un dažādi, bet tāda ir šī brīža situācija pasaulē. Viss bija labi noorganizēts un sūdzēties noteikti nevar.
Atklāšanas ceremonijā mazās skudriņas pār muguru noskrēja, jo tas bija sapņa piepildījums. Atcerējos, kā pats savulaik skatījos spēļu atklāšanas ceremonijas televizorā un tad gribējās pašam ko tādu piedzīvot.
Man spilgtākās atmiņas un lielākās emocijas no olimpiskajām spēlēm līdz šim bija par 2014. gada Sočiem, uzvara pār Šveici un, protams, mačs ar kanādiešiem. Tobrīd man bija 15 gadi un daudz emociju.
Sezona nebeidzas, tagad atpakaļ uz klubu “Villacher SV”. Kā tev Austrijā šosezon klājies?
Jā, šonedēļ jau atpakaļ. Sezona izdevusies gana laba (Renāram 30 spēlēs 27 (15+12) punkti. – G. N.). Kamēr biju prom, komanda uzvarējusi vairākas spēles pēc kārtas, šobrīd regulārajā čempionātā esam otrajā vietā. Svarīgākie mači vēl priekšā, jo gribam cīnīties par čempionu titulu. Komandā padaudz leģionāru, taču tieku spēlēt arī vairākumā.
Pērn līgumu uz šo sezonu pagarināji jau aprīlī pirms sev veiksmīgā pasaules čempionāta. Pēc tam nenožēloji, ka pasteidzies?
Pēc kara visi ir gudri, bet tajā brīdī tā man bija laba iespēja palikt jau zināmā komandā un turpināt attīstīties. Šī sezona man noteikti nākusi tikai par labu, arī pārliecībā par savām spējām. Noteikti nenožēloju, ka paliku Villahā, ar kuru līgums beidzas pēc šīs sezonas.
Pagaidām ar jauna darba meklēšanu nesteidzos. Jāpabeidz šī sezona, tad varēs domāt un skatīties, kas manai karjerai būs labāk. Skatos uz augšu, gribu redzēt, cik tālu varu tikt un progresēt kā spēlētājs.
Savulaik piecas sezonas pavadīji Ziemeļamerikā, ejot cauri jauniešu, junioru un arī profesionālajam hokejam Austrumkrasta hokeja līgā (ECHL). Vai Amerikas iekarošanas stāsts tev beidzies?
Noteikti tas stāsts nav beidzies, jo man ir tikai 23 gadi. Ja turpināšu smagi strādāt un progresēt, noteikti parādīsies iespēja, kuru centīšos izmantot vēl vienu reizi. Tas sapnis par Ziemeļamerikas hokeja augstāko virsotni jau ir visiem hokejistiem, es neesmu izņēmums.
Gribētos dabūt vēl vienu iespēju otrpus okeānam. Pirmā iespēja neizdevās, jo tur tā sistēma ir pamatīga gaļasmašīna, it īpaši tik jaunam hokejistam kā tobrīd man. Svarīgi ir īstajā brīdī būt īstajā vietā, arī veiksmes faktoram ir sava nozīme.
Man tā bija ļoti laba pieredze, kura noteikti ir palīdzējusi, tāpēc tagad es būtu daudz gatavāks tam visam. Otro reizi uz ECHL gan es nekādā gadījumā vairs nebrauktu.
Vizītkarte. Renārs Krastenbergs
* Dzimis 1998. gada 26. decembrī
* Profesionāls hokejists
* Augums – 1,83 m, svars 84 kg
* Pārstāv Austrijas klubu “Villacher SV”. Spēlējis arī Ošavas “Generals” (OHL), Vīlingas “Nailers” (ECHL), Rīgas “Dinamo” (KHL), “Mogo/LSPA” vienībās
* Spēlējis Latvijas U-18 un U-20 izlasēs. Latvijas valstsvienības rindās pasaules čempionātā debitēja 2021. gadā, tiekot atzīts par vienu no trim labākajiem spēlētājiem komandā
8 Pirmais Jelgavā augušais hokejists, kurš izlases rindās spēlējis pasaules čempionātā
