Kā gan tas nācās, ka Benjamiņai pietuvinātie cilvēki kļuva par viņas nodevējiem un Latvijas kapračiem? Saruna ar Gintu Grūbi 29
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vakar Rīgā kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvoja daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Studijas “Mistrus Media” producents Gints Grūbe intervijā “Latvijas Avīzei” atklāj, kā radusies ideja filmai par “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu. “Skatoties britu seriālu “Kronis” – par karalisko ģimeni –, urdīja jautājums, kāpēc Latvijā nevar uzņemt tāda mēroga un kvalitātes daudzsēriju filmas?” saka Gints. Tādā garā studijā runājot, atcerējušies, ka arī mums reiz bijusi karaliene. Preses karaliene Emīlija Benjamiņa.
G. Grūbe: Strādājot pie liela vēsturiska kinodarba, ir nepieciešams stāsts, ko izstāstīt. Latviešu filmās tie lielākoties ir 20. gadsimta stāsti, kam jābūt balstītiem dokumentālos faktos un materiālam jāietver sevī dramaturģija, lai pietiktu vairākām sērijām. Seriālam ir arī konkrēti stāstīšanas nosacījumi. Ka centrā ir viena ģimene, karaliskais nams, vai mūsu gadījumā – redakcija.
Tas ļauj caur “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” redakcijas prizmu izspēlēt tālaika politiskos pavērsienus un Benjamiņu ģimenes privāto dzīvi. Filmas notikumi sākas 1924. gadā ar žurnāla “Atpūta” pirmā numura atvēršanu un noslēdzas 1941. gadā, kad galvenā varone iet bojā izsūtījumā. Tas ir kā mazais Latvijas vēstures modelis ar veiksmes brīžiem un traģēdijām un nodevībām. Tur ir viss, kas nepieciešams kā operas, tā seriāla sižetā.
Darbā iesaistīti trīs režisori, četri scenāristi…
Modeli aizguvām no skandināvu izslavēto seriālu paņēmienu arsenāla, kur izpēte un rakstīšana notiek grupā – kā kopdarbs. Šāds radošums vajadzīgs, lai aptvertu seriāla apjomu koncentrētā veidā. Bija arī paralēlais aspekts – emocionālais, jo gadus desmit cīnījāmies pret žanra degradāciju.
Lai seriāli nebūtu mazbudžeta draņķīgi ražojumi, ko TV rāda sliktā kvalitātē, ar nepietiekamu vēsturiskās rekonstrukcijas darbu un paviršu scenāriju.
Kad mājsēdes ierobežojumu laikā Rīgas teātri sarosījās veidot seriālus, arī mēs, kinoļaudis, uzdevām jautājumu – kādēļ mūsu nozare runā par kvalitatīvu seriālu veidošanu, bet nedara šajā virzienā? Pandēmijas apstākļos tas rezultējās par Kultūras ministrijas un Nacionālā kinocentra izsludinātu konkursu divu seriālu uzņemšanai. Bija sīva konkurence, ar 560 tūkstošiem eiro atbalstīja mūsu projektu un naudu saņēma arī filmēšanas grupa, kas strādā pie seriāla pēc Andra Kolberga romāna “Meklējiet sievieti” motīviem.
Kā jūsu kino būs ar vēsturiskās patiesības ievērošanu? Vai faktiem nebija jāpiekāpjas fantāzijas lidojuma priekšā?
Jebkura vēsturiska filma, monogrāfija, arī vēsturnieka sarakstīta grāmata ir atstāsts. Veicām detalizētu attiecīgā laikposma izpēti un filmai ir vēstures konsultante Ineta Lipša (interviju ar viņu “Latvijas Avīzē” varēsiet lasīt arī šonedēļ. – Red.), kura sagatavoja uzziņas par Benjamiņu izdevēju nama darbību un tajā strādājošiem cilvēkiem.
Tika izmantoti literāri un atmiņu avoti. Gandrīz katrs prominentais “Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieks, Anšlavs Eglītis, Jānis Kārkliņš, Benjamiņu ģimenes locekļi dalījušies atmiņās par darbu redakcijā. Lai akadēmiķi diskutē, cik lielā mērā memuārus un cilvēkatmiņu var uzskatīt par uzticamu vēstures avotu. Veidojot filmas stāstu, tos izmantojām scenārijā, rekonstruējot pagātni.
Kāds slovēņu režisors teicis, ka vēsture māca, ka vēsturniekiem nevar ticēt. Kino paģēr zināmas interpretācijas, bet būtiskās lietas, kas saistās ar konkrētām vēsturiskām personībām un notikumiem, filmā tiek respektētas un ievērotas. Piemēram, atainots fakts, ka pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma pēc Ulmaņa valdības ministra Alfrēda Bērziņa “silta” ieteikuma par “Jaunāko Ziņu” atbildīgo redaktoru ieceļ Pēteri Blauu.
Ko jaunu uzzinājāt par “Benjamiņas leģendu”? Viņa pati veidoja karjeru pa žurnālistikas kāpnītēm līdz augstākās sabiedrības dāmai, bagātniecei, ar kuras viedokli rēķinājās politiķi un sabiedrības “lauvas”.
“Jaunāko Ziņu” redaktors Jānis Kārkliņš atminas, ka “Atpūtā” publicējamos romānus Benjamiņa izvēlējās pati, neklausoties ne Kārlī Skalbē, ne Jānī Akurāterā. Otra lieta Emīlijas personiskas uzmanības lokā bija modes lapas.
Kas man bija pārsteigums jautājuma formā – kā tas bija, ka Emīlijai Benjamiņai pietuvinātie cilvēki kļuva par viņas nodevējiem un faktiski Latvijas kapračiem?
Kā tieši “Ziņu” darbinieki Vilis Lācis, Augusts Kirhenšteins, Jūlijs Lācis, Pēteris Blaus kļūst par okupācijas valdības locekļiem? Viena versija, ka tas pēc tā, kas notiek ar mediju vidi un žurnālistiem pēc apvērsuma. “Jaunākās Ziņas” bija veidojušās ļoti neatkarīgas žurnālistikas stilā.
Antons Benjamiņš līdz mūža beigām nesaistījās ne ar vienu politisko spēku un neieņēma politisku pozīciju. Atšķirībā no Kārļa Skalbes, kas bija Demokrātiskā centra biedrs. Demokrātiskās sistēmas maiņa, pieaugošais vadoņa kults acīmredzot iespaidoja žurnālistisko vidi, un 1940. gadā ārējie spēki izmantoja neapmierinātību.
Jo žurnālisti nav viegli pakļaujami, viņi ir spuraini, rūga protestā, ka piespiedu kārtā jābalsta Ulmaņa režīms, jārēķinās ar zināmu cenzūru.
Tad tika piedāvāts scenārijs, ka sabiedrībā pazīstami cilvēki no pāri 200 000 eksemplāru metienā lasītām “Jaunākajām Ziņām” piedalās “tautas” valdībā, lai izskatās, ka tā “savējo” veidota.
Starp četriem Benjamiņu līdzstrādniekiem gan ir atšķirība. Piemēram, Vilis Lācis jau sadarbojās ar komunistisko pagrīdi, bija PSRS aģents.
Pirms sākām filmēt, tikāmies ar literatūrzinātnieku, tagad nelaiķi Andreju Grāpi. Viņš izteica versijas, uzdeva jautājumus, par kuriem bija ko padomāt. Grāpis teica, ka Vili Lāci un citus kreisos 1937. gadā lūdza pārcelties dzīvot uz Rīgu, lai mobilizētu kādai x stundai – acīmredzot dienesti strādāja, notika aktīvs darbs PSRS draudzības biedrības ietvaros, turklāt mērķtiecīgi strādāja tieši ar redakcijas ļaudīm.
Tā ir paralēle, pamanāma arī šodienas medijos. Var just vai nojaust, ka darbojas dažādi ietekmes aģenti. Tas ir bīstami, ja redzam, ka pašu rokām tiek grauta valsts un kaitēts pastāvošai iekārtai.
Šī vēstures mācība, šķiet, nav līdz galam izrunāta un pierādīta, jo runājam par varoņiem, bet par nodevējiem ļoti maz.
Bet radās jautājums, kādēļ Emīlija Benjamiņa, viena no bagātākajām sievietēm Austrumeiropā, pēc krievu ienākšanas nemēģināja bēgt? Tekstila fabrikants Hiršs jau 1939. gadā slēdz rūpnīcas un pārceļas uz ārzemēm. Benjamiņai it kā zviedru vēstnieks esot piedāvājis ceļu uz Zviedriju, bet, tā kā vienai, bez adoptētā dēla Jura Benjamiņa, izdevēja nav pieņēmusi palīdzīgo roku.
Vai filmā darbojas Kārlis Ulmanis, Alfrēds Bērziņš, citi valstsvīri, kā fonā attēlota, piemēram, iekārtas maiņa 1934. gadā?
Pēteris Blaus bija aizsargs, un filmas 5. sērija rāda, kā apvērsumu uzņēma redakcijā. Kā Benjamiņš veido attiecības ar Ulmani, lai “Ziņas” neslēgtu, kā notika ar lielu daļu preses izdevumu. Šai sērijā rāda saspēli starp varu un mediju, pirmo pārstāv tāds personāžs kā sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš.
Ulmaņa filmā nav apzināti, jo balstījāmies Kārkliņa minētā faktā, ka Benjamiņu namā Kārlis Ulmanis tā arī nekad neparādījās. Pfābu namā izdevēji veidoja paralēlo karaļvalsti, rīkoja salona vakarus, pārbaudīja operdziedātājus, vai tie var kāpt uz skatuves, bet – bez Ulmaņa.
Par Benjamiņu klīst izdomājumi pamīšus ar patiesi notikušo. Vai filmā attēlosiet zināmāko, piemēram, skandālu ar dziedātāju Marisu Vētru, kurš, konfliktējot ar “Jaunākajam Ziņām”, bijis spiests aizvadīt vairākus gadus uz ārzemju opernamu skatuvēm? Un vai tiešām Benjamiņas kundzei bija tuvākas attiecības ar jauno rakstnieku Vili Lāci? Kā atainots viņas dzīves noslēgums?
Vētras epizode ir filmā. Ir versija, ka viņš atteicies dziedāt salonvakaros un ar dziedātāja tālāko likteni iepazīsieties aktiera Ginta Andžāna izpildījumā. Viena no konsultantēm bija arī Māra Zālīte, lugas “Lācis” autore. Seriālā atspoguļojam Lāča–Benjamiņas līniju, jo bija svarīgi saprast nodevības apmēru un kontekstu.
Par 1941. gada deportāciju bija zvani no cilvēkiem, kuriem tuvinieki it kā bijuši vienā vagonā ar Emīliju, vienā izsūtījuma nometnē.
Jautājums, vai atmiņas ir īstas, vai atstāstījumā uzklausītas vai visai rēgainas.
Man liekas, tā ir mūsu nācijas trauma, kur atmiņa tiek nodota tālāk. Bet, kā pamācījis kāds zviedru žurnālists – labus stāstus pārbaudīt nevajag. Tie jāpieraksta un jāpublicē. Filmai ir dokumentālā, septītā sērija, kurā izmantoti stāsti no cilvēkiem, kas, ļoti ticami, bijuši kopā ar izdevēju viņas nāves stundā.
Seriāls ir plašam skatītāju lokam, bet vai jaunieši, kuri zina Kimu Kardašjanu, pazīst ievērojamākās mūsdienu latviešu influenceres, vispār interesējas par 20.–30. gadu Latviju un vai viņiem nebūs svešs Benjamiņas vārds?
Stāstu izvēlējāmies stāstīt no Emīlijas Benjamiņas redzespunkta, tas iezīmē centrālo fokusu, ka mūsu sociālo tīklu kontā lielākais sekotāju pulks ir sievietes. Pieļauju, tā ir auditorija, kurai ir būtisks stiprās sievietes, spēcīgās uzņēmējas kods.
Vai jaunatne šo sapratīs? Jebkurš skolasbērns, kuram ir daudzmaz interese par valsts vēsturi, var paskatīties seriālu. Šī nav pirmā vēsturiskā kinolente, kuru veidoju. Pieredze no “Melānijas hronikas”, “Tēvs nakts” par Žani Lipki, “Spiegs – mans tēvs” par auksto karu un Imantu Lešinski liecina, ka filmas tomēr sasniedz jauniešus, jo dažkārt mākslinieciski atveidots stāsts ieinteresē vairāk nekā vēstures mācību grāmatās lasāmais.
Ar nostalģiju un sāpi var noskatīties, kā mutuļoja preses dzīve pirmskara Latvijā. Gada notikums bija Preses balle, bija neskaitāmi drukātie izdevumi. “Jaunākās Ziņas” kā flagmanis, blakus partiju laikraksti “Brīvā Zeme”, “Domas”, izklaidējošās “Aizkulises” un “Pēdējā Brīdī”. Diemžēl pašlaik atlikušas divas lielas dienas avīzes latviešu valodā…
Man liekas, mūsdienās drukātā prese ir kultūras procesa daļa. Kādam jāuzņemas atbildība, ka avīzes pastāv un pastāv kvalitatīvā līmenī.
Vēl nesen Latvijā bija tikpat ietekmīgi preses karaļi un karalienes kā Benjamiņa kundze pirms gadsimta. Vai ņēmāt vērā arī mūsdienu situāciju un preses darbinieku rakstura šķautnes?
Nav jēgas rekonstruēt 20.–30. gadu situācijas bez atsauces uz mūsdienām. Tās ir ar cenzūru un žurnālistu brīvību saistītas tēmas, kas caurvij visas sērijas. Tāpat kā izdevēju attiecības ar politisko varu. Tie tiešākajā veidā ir šodienas mediju darba kārtības jautājumi.
Sociālo tīklu ietekmē auditorija gan ir ļoti fragmentējusies, izņemot sabiedriskos medijus, kam ar daudziem kanāliem jāmēģina aptvert un izteikt visu sabiedrības slāņojumu domas. Vai tas tā notiek, ir cits jautājums. Baņuta Rubess, viena no scenāristēm, meklējot salīdzinājumu ar mūsu laikiem, teica, ka, viņasprāt “Jaunākās Ziņas” ir feisbuks, “Atpūta” – instagrams, bet Emīlija šodien būtu influencere.
Uzņemt kostīmfilmas neapšaubāmi ir dārgs prieks. Ar nepieciešamajiem tālaika rekvizītiem, ar ārskatu dekorācijām un, galvenais, cik maksāja galvenās varones kleitas, jo tās bija pēc jaunākās modes, vēl siltas no Parīzes drēbnieka adatas!
Veidot daudzsēriju filmu par Latvijas bagātāko sievieti bija pietiekams izaicinājums ierobežota budžeta apstākļos.
Glāba kostīmu mākslinieces, kuras konsekventi pastāvēja, ka “karalienes” tērpi šujami no jauna, nevis īrējami. Garderobe iespēju robežās tika rekonstruēta. Vēl palīdzēja pandēmijas apstākļi, ka varējām bez ierobežojumiem filmēt īstajos Benjamiņu apartamentos Pfābu namā, jo tur iekārtotā viesnīca bija slēgta. Oriģinālās vitrāžas, Venēcijas lustra, autentiskās mēbeles bija mūsu rīcībā. Redakciju atjaunojām pēc dažām Viļa Rīdzenieka bildēm un saglabājušās trīs minūšu īsfilmas, kur varēja nojaust aptuveno vidi.
Sarežģīta problēma bija atrast tipogrāfijas mašīnas. Kā drukāja pirmskara avīzes, ir maz pētīts. Jūlija Lāča mazmeitai Mārai Ķimelei pārsteidzošā kārtā atradās daži “Atpūtas” maketi, kas kļuva par filmas rekvizītiem.
Kad sākām filmēt 2020. gada rudenī, nedrīkstējām ārskatos laist ielās Motormuzeja aizdotos retro auto, jo jau kaisīja sāli, kas bojāja riepas. Tāpēc filmēšanas vajadzībām izlīdzējāmies ar Ērenpreisa aizdoto vecā parauga divriteņa prototipu, kurš kalpo Emīlijai par pārvietošanās līdzekli pirmajās sērijās.
Interesanti, ka filmēšanas sākumā ziņoja par 70 ar vīrusu inficētajiem dienā, bet noslēgumā tas izvērtās par 1000 saslimušajiem. Tas bija nervus kutinošs pārdzīvojums. Atceros, toreiz literatūrzinātnieks Grāpis skandināja – ja gribat izprast Vili Lāci 30. gados, izlasiet romānu “Cilvēki maskās”, Tobrīd nezinājām, ka “lasīsim” romānu līdz galam.
Ko pašlaik dara Benjamiņu dzimtas piederīgie? Viņu vidū ir mediju cilvēki?
Tā ir ļoti kupla un plaša ģimene. Emīlija adoptēja savas māsas Annijas Simsones vecāko dēlu Juri. Viņš 30. gados bija jauns cilvēks, kuru interesēja fotografēšana un ķīmija. Dažus attēlus, tostarp pirmos krāsainos Latvijā, publicēja “Atpūtā”.
Emigrācijā Toronto Juris Benjamiņš atvēra “Kodak” laboratoriju – rūpnīcu. Viņam bija trīs bērni, no kuriem vidējais Pēteris dzimis 1943. gadā, mantojis Valdeķu muižu, ko Benjamiņi nopirka 1931. gadā un kurā Antons cēla savu ideālo Latviju.
Latvijā dzīvo arī Pēteris Aihers, jaunākā māsasdēla mazbērns, kurš saimnieko pa vairākiem Benjamiņu īpašumiem. Savukārt “Jaunāko Ziņu” redaktoram Jānim Benjamiņam, kurš pārņēma vadības grožus pēc tēva Antona pensionēšanās un kurš gāja bojā Sibīrijā, arī bija vairāki bērni. Divi Jāņa mazbērni dzīvo Latvijā.
Kāds ir valsts atbalsts šādu vērtīgu seriālu uzņemšanai?
Žanram jāattīstās ilgtermiņā, ne epizodiski. Nevar uz valsts simtgadi nofilmēt “Sarkano mežu”, tad gaidīt nākamo piešķīrumu. Kad kā aklai vistai grauds trāpās forsmažora situācija, kad atradām finansējumu seriālam.
Otrs būtisks apstāklis ir sabiedrisko mediju iesaiste, Latvijas TV partnerība. Jāpanāk, lai televīzija būtu liels spēlētājs ar attiecīgi piešķirtiem līdzekļiem tā saucamās televīzijas drāmas veidošanā, kā tas ir Skandināvijā, Igaunijā.
Gribu piebilst, ka, uzzinot par “Benjamiņu sāgas” filmēšanu, atsaucās daudzi cilvēki un uzņēmumi.
Antikvāra tirgotāji atļāva izmantot 20.–30. gadu interjera priekšmetus, gribēja piedalīties ziedu saloni, veļas mazgātavas un privātpersonas.
Šis vēstures periods ļaužu atmiņā palicis kā Latvijas zelta laiks. Cilvēki glabājuši lietas un pozitīvu piemiņu no ulmaņlaikiem. Radinieks Ansis mums nodeva “Jaunāko Ziņu” kriminālziņu nodaļā strādājušā Pētera Grūbes (nav mans rads) fotoarhīvu ar bildēm no redakcijas darba ikdienas un atpūtas brīžiem. Piepīpētas telpas, ka cirvi var pakārt, pa grīdu izmētātas, no rakstāmmašīnas izbirušas lapas – tas tagad iemūžināts filmā…
