Māris Zanders: Ne mazāk svarīga par sankciju noteikšanu ir to reāla īstenošana. Un te sākas negribēti pustoņi 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Nevarētu teikt, ka sekoju līdzi diskusijām sociālajos tīklos par un ap karu Ukrainā, tomēr esmu pamanījis viedokli, ka Krievijas uzbrukums ir radījis situāciju, kurā ir “vai nu – vai nu”, mēģinot formulēt savu attieksmi pret notiekošo. Citiem vārdiem sakot, šāda mēroga un dziļuma katastrofa nepieļauj pustoņus.
Sliecos šim viedoklim piekrist, tomēr jāatzīmē arī, ka varbūt paradoksālā kārtā paralēli šim, tēlaini izsakoties, patiesības brīdim, notiek situāciju un lēmumu samudžināšanās.
Domas ilustrēšanai izmantošu labi zināmo tēzi vai, pareizāk sakot, tās variantus. “Mana drauga ienaidnieka draugs ir arī mans ienaidnieks.” Diezgan loģiski, vai ne? Vienīgi tad jāpārdomā, kā Rietumiem veidot attiecības ar, piemēram, Indiju, kura faktiski ir nostājusies Krievijas pusē.
Mazliet vulgarizējot – ja aktīvi ļaudis aicina (pamatoti!) boikotēt preces no Krievijas, vai tas nozīmē, ka būtu pareizi līdzīgi izturēties pret precēm un pakalpojumiem no Indijas. Un Ķīnas.
“Mana drauga ienaidnieka drauga ienaidnieks ir arī mans draugs.” Izklausās saprātīgi. Tātad, ja Armēnija neslēpti ir Krievijas pusē, tad man pienāktos atplaukt simpātijās pret Azerbaidžānu.
Vai, ja mērķis ir mazināt Kremļa ienākumus no fosilā kurināmā eksporta, principā pareizi būtu pievērt acis uz to, kas notiek tādos importa no Krievijas potenciālos aizstājējos kā Venecuēla vai Irāna. Veidojas ellīgi daudz kompromisu un, atklāti sakot, arī liekulības.
Tomēr iepriekš rakstītā mērķis nav jaukt kādam galvu vai mēģināt pa kluso iemānīt šaubas par stingru sankciju pret Krieviju nepieciešamību.
Ja tas nepieciešams galvenā mērķa vārdā, šādi krupji, atvainojos, kompromisi būs jānorij. Mana tēze ir cita. Saprotamu iemeslu dēļ mūsu uzmanība ir ļoti fokusēta uz faktiski dažiem spēlētājiem – Ukrainu, Krieviju, ASV un kādu no Eiropas valstīm (Vāciju, Lielbritāniju, varbūt Poliju). Ik diena sākas ar bažīgu “kas jauns?” šajā trijstūrī vai četrstūrī.
Tomēr, manuprāt, fokusam jābūt plašākam un tajā arī jāpiecieš izplūdinātāki toņi. Mani sevišķi neinteresē, kādu iemeslu dēļ – tenges kursa krituma, graudu deficīta vai vēl citu – Kazahstāna nesteidzas piebalsot Kremlim. Tāpat skaidrs, ka Kazahstāna šajā karā nekad neieņems tik skaidru pozīciju kā, piemēram, Polija.
Tomēr, ja rezultāts ir kaut kas Kremlim nepatīkams (alternatīvas energoresursu piegādes vai sankciju apiešanas caur Kazahstānu nepieļaušana), tad, šķiet, ir vērts šo virzienu uzmanīgi analizēt un, kā saka, apčubināt. Vēl skaidrāks piemērs ir Turcija, kas gan piegādā ieročus Ukrainai, gan nepievienojas sankcijām pret Krieviju.
Protams, būtu labāk, ja Erdogana režīms ieņemtu skaidru nostāju, tomēr acīmredzot jāizsver, kas ir svarīgāk – ieroči Ukrainai vai Krievijas oligarhu jahtu nearestēšana.
Cits aspekts tēzei, ka arī melnbaltās fotogrāfijās ir toņu nianses, saistīts ar to, ka Krievijas agresija ir, ja tā var teikt, saspiedusi mūsu laika izjūtu. Tas ir saprotami – ik diena ir svarīga, jo tā nes postu mūsu draugiem. Tādēļ melnbaltā bilde prasa: visas iespējamās sankcijas un pēc divām stundām.
Viss pareizi, tomēr jāsaprot, ka šādai situācijai retais bija gatavs (iemesli negatavībai ir cita tēma), tādēļ ne mazāk svarīga par sankciju noteikšanu ir to reāla īstenošana. Un te sākas negribēti pustoņi.
Piemēram, diez vai kādam mute vērtos apšaubīt Polijas paveikto Ukrainas labā, tomēr izrādās (portāls “Vsquare”, 13.04.), ka pat poļi saskaras ar nepatīkamiem pārsteigumiem, saprotot, ka valstī aktīvi strādājošā koncerna “Strabag” līdzīpašnieks caur citu uzņēmumu ķēdīti ir Krievijas oligarhs Oļegs Deripaska. Un šis ir tikai viens no vairākiem gadījumiem.
Citiem vārdiem sakot, viena lieta ir pieprasīt sankcijas, cita – pēc tam saskarties ar ilgstošā periodā samudžinātām īpašuma attiecībām un biznesa kontaktiem, kas ir jāatmudžina, lai sankcijām vispār būtu jēga.
Tādēļ mūsu šodienas melnbaltā skatījumā balstītajās prasībās rīkoties izlēmīgi ir jānošķir tīša garumā vilkšana (un arī tāda notiek!) no objektīvas nepieciešamības strādāt pacietīgi un rūpīgi.
