Arī mazs var būt skaists! Par skaistu mazdārziņu 0
Nebēdājiet, ja jums pieder tikai mazs zemes gabaliņš dārzkopības kooperatīvā! Arī tādu var pārvērst par ziedošu paradīzes saliņu. Lai iedvesmotos, aicinām neklātienē paviesoties gleznainā daiļdārzā vasarnīcu ciematā Ķekavas pusē.
Labākā relaksācija
Vēlēdamies brīvajās dienās mierīgi atpūsties svaigā gaisā pie dabas, Inese un Uldis Luka-Indāni deviņdesmitajos gados nopirka 600 m2 zemes gabalu ar mājiņu dārzkopības kooperatīvajā sabiedrībā “Rožkalni” Ķekavas novada Dzērumos. Pirms tam šim dārzam bijušas divas saimnieces: pirmā audzējusi ābeles un rozes, bet otrai bijusi bagātīga sīpolpuķu kolekcija. Laikam jau šim zemes pleķītim bijis lemts kļūt par daiļdārzu, krāšņāku nekā parastie sakņu dārziņi – secina Inese.
Sākumā jaunie saimnieki atpūtušies un pļāvuši mauriņu, taču vēlāk modusies puķu mīlestība. Inese atzīst, ka tagad stādu pirkšana jau kļuvusi par atkarību, un, kaut gan dārzā augu diezgan, arvien gribas doties uz stādaudzētavām pameklēt kādu retumu.
Inese ir angļu valodas skolotāja Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, bet Uldis strādā par menedžeri Rīgas laku un krāsu rūpnīcā. Viedokļi par zemes izmantošanu ģimenē atšķiras. Inese uzskata, ka zemes uzdevums ir priecēt cilvēkus. Viņai puķu aprūpēšana ir atpūta – nav jāiet uz sporta zāli vai jāskrien kross, jo ar zāles pļāvēju, tāpat ar lāpstu vai kapli rokās sanāk gan relaksācija, gan aerobika. Toties pret sakņu dobēm saimniece iebilst, to ravēšana jau būtu nopietns darbs.
Ulda pārliecība – zeme ir barotāja! Drīz arī viņa ieceres varēs īstenot, jo šovasar ģimene nopirkusi kaimiņu zemes gabaliņu. Nolēmuši, ka jaunajā teritorijā būs sakņu dārziņš, kā arī vieta sportiskām aktivitātēm.
Krāsu spēles
Tagadējā veidolā dārzs ir kādus trīs, varbūt četrus vai piecus gadus. Tas ir košs, sievišķīgi mīļš un mājīgs. Var tikai apbrīnot ideālo sakoptību, perfekti izplānotās puķu dobes un augu daudzveidību tajā. Kā to var dabūt gatavu bez profesionālās izglītības?
– Četrpadsmit gadus stādīju un pārstādīju, nēsāju augus no vienas vietas uz otru, kamēr atradu labāko risinājumu, – saka saimniece.
Puķu dobēs dominē trīs krāsas – rozā, dzeltena un zilgani violeta. Agrāk saimniece neatzina baltas puķes (vai gan nepietiek ar sniega baltumu ziemā?), tagad parādās arī pa kādam baltam ziedam. Zilos toņos uzplaukst dažādās pulkstenītes. Inesei patīk augi ar graciozām ziedu vālītēm – vārpu veronikas, salvijas, vējmietiņi, lavandas, kas arī pārsvarā ir zilos un sārtos toņos. Viņu dārzā lavanda ziemo labi un neizsalst. Puķu dobēs skaisti izskatās arī kaķumētras nelielie ziediņi. Saimniece gribētu dārzā izveidot zilo augu stūrīti – zilais asociējas ar ūdeņiem, tomēr rozā krāsa vienmēr kaut kā gūst virsroku.
Pavasarī dobēs zied zilie krokusi, agrās Kaufmaņa un Greiga grupas tulpes, pildītās tulpes (piemēram, ‘Angelique’ un ‘Queen of Marvel’), kā arī prīmulas, kas vēlāk noslēpjas zem ziemciešu un krūmu lapām. Tukšās vietas dobēs aizpilda ar leduspuķītēm, ko stāda nelielās grupiņās, pa pieciem stādiņiem.
Vasaras sākumā spilgti zied peonijas, tās pilnbriedā uzplaukst astilbes, bet augustā viskrāšņākie ir flokši – balti, rozā, sārti dažādos toņos, gaiši un tumši violeti, veselas 14 šķirnes. Lielāko daļu flokšu kolekcijas Inese iegādājusies pirms daudziem gadiem, kad, likvidējot kādu no “Rīgas zieda” dārzniecībām, izpārdoti stādi.
Dārzs var būt gana krāšņs arī tad, kad tur nekas nezied. Košums rodas, spēlējoties ar lapu un skuju krāsām: dzeltens ar zilgano, tumši zaļš ar raiblapainu, dzeltens ar sarkanīgu… Šajā dārzā dzeltenā krāsa galvenokārt parādās lapotnē – dažādu šķirņu Japānas spireju, tūju, paciprešu lapās vai skujās.
Daudzie skujeņi gribētu plesties un kāpt cits citam uz galvas. Veidojot stādījumus, var būt vairākas pieejas. Jaunos stādiņus var stādīt reti, rēķinoties ar pieaugušu augu izmēriem un brīvās vietas aizpildot ar ziemcietēm, kuras vēlāk pakāpeniski izņems. Var stādīt grupās un vēlāk katru otro izrakt. Var arī veidot skujeņu kolekciju un priecāties par augu daudzveidību. Tad kokaugi regulāri jāapgriež, neļaujot tiem sasniegt dižus izmērus, bet noturot pusaudžu lielumā, citādi spēcīgāk augošie aizsegs pārējos. Saimniece teic: pašlaik dārzā īstenots trešais variants, un saviem kompozīcijas principiem viņa grāmatās atradusi piemērotu apzīmējumu – sabiezinātie stādījumi.
Puķu izvēlē Inese ievēro noteiktu atlasi. Dārzā nav dāliju, kā arī liliju, jo tās slimo ar miltrasu. Flokšiem šajā dārzā miltrasa nemetas, jo tie stādīti atsevišķās grupās un vējš tiek klāt. Konsekventi izturēta noteikta krāsu gamma, kurā nav oranžu ziedu, arī sarkano ir maz.
Galvenokārt ļauts izpausties ziemciešu krāšņumam, vasaras puķu ir pamaz. Arī hostas, ar kurām pašreiz daudzi aizraujas, kaut kā nav ieviesušās. Modernās liela auguma graudzāles pārstāv viens vienīgs miskantes cers. Šāda apzināta augu sortimenta ierobežošana dārzu padara viengabalaināku un piešķir tam individualitāti.
Praktiskas lietas
Dārzs konceptuāli veidots kā daiļdārzs, tam nav saimnieciskās zonas, ja par tādu neuzskata pāris komposta kastes. Zāliena vidū ir neliela ugunskura vieta, tur sadedzina sausos zarus. Un nezāles? Tās tikpat kā neaugot. Saimniece stāsta – pavasarī visām dobēm rūpīgi pāriets pāri, un, ja tās kārtīgi izravētas, vēlāk nezāles neparādās. Protams, ir jānogriež noziedējušie ziedi, jāpiefrizē krūmi. Taču Inese apgalvo – viņas dārzs esot pacietīgs un dzīvojot pats savu dzīvi. Šovasar divas nedēļas pavadījusi kopā ar mazmeitiņu, tad dārza darbi apstājušies, vien zāli nopļāvusi… Un nekādas vainas!
Inese uzsver, ka, kompostu gatavojot, noteikti jāliek klāt biokompostētājs. To var nopirkt safasētu 2,5 kg maisos. Kad kastes saturs sāk ost pēc trušu fermas, process ir sācies. Ēdiena atliekas kompostā neliek, lai nepievilinātu žurkas.
Dārzu gan bija iecienījušas ūdensžurkas, taču cīņā ar tām saimniece uzvarējusi – bāzusi ciet žurku alas, bērusi tajās indes granulas. Ar kurmjiem esot vieglāk tikt galā, jo vienā dārzā daudz racēju nemēdz būt, tiem katram sava teritorija.
Samtainajā zālienā, pa kuru tik patīkami staigāt basām kājām, aug arī baltais āboliņš. Tā mūžs ir četri gadi, tādēļ tam vai nu jāļauj ziedēt un nogatavināt sēklas, vai arī jāpiesēj. Inese gandrīz ik pavasari zālienā iekaisa baltā āboliņa sēkliņas. Tas veido skaistu paklāju un nomāc pienenes.
Daži plānošanas knifi
Mazdārziņa plānošanā ir viena problēma: grozies, kā gribi, allaž redzamas kaimiņu mājas. Arī fotoattēlos mūždien iesprauksies kādas svešas ēkas stūris vai telefona stabs. Taču dzīvē kaimiņi netraucē, tam, ka apkārt cilvēki, ir arī savas priekšrocības. Ja dārzs ir mazs, to var vizuāli padarīt plašāku. Viens no paņēmieniem – kaimiņu daļā augošos kokus iesaistīt sava dārza kompozīcijā. Piemēram, viņpus žoga slejas liela ābele, bet šajā pusē tās priekšā var veidot liela auguma dekoratīvo krūmu un skujeņu grupu. Rezultātā skatam paveras liels zaļš laukums: priekšplānā – dekoratīvie krūmi, aiz tiem – liela ābele. Žogs ir pazudis (augi to pilnībā nosedz) un šķiet, ka visi stādījumi atrodas jūsu dārzā!
Lai dārzs izskatītos plašāks, labāk māju celt gruntsgabala stūrī, nevis tā vidū. Luka-Indānu māja novietota pašā zemes gabala viducī. Tas nav labākais risinājums, jo pāršķeļ jau tā nelielo platību uz pusēm.
Pieņemot esošo situāciju, Inese abas dārza daļas veidoja atšķirīgas. Vienā mājas pusē atrodas puķu dārzs ar ugunskura vietu un atpūtas stūri – galdiņu, krēsliem un šūpuļdīvānu, otrā pusē – skujeņu un rododendru dārzs ar nelielu baseiniņu un karoga mastu, ko apvijis vīteņsauserdis, tautā saukts par saldo mīlu. Arī tur ir atpūtas mēbeles – galdiņš un daži krēsli.
Mājiņa pārbūvēta un ir apdzīvojama arī ziemā. Tomēr ik dienu braukāt 45 kilometrus uz darbu galvaspilsētā un atpakaļ, viņiem nešķiet īsti prātīgi. Ja tumsā dodies prom un tumsā atgriezies, dzīvošana ārpus Rīgas zaudē savas priekšrocības. Tāpēc pa ziemu ģimene pārceļas uz Rīgas dzīvokli, bet nedēļas nogalēs ierodas Ķekavā, lai izbaudītu mierīgu nedēļas nogali un paslēpotu pa mežu.
