“Arī man ir bail, un šīs bailes nolēmē” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Es pēc dabas esmu panikotāja. Varu uztraukties par visu. Un jo vairāk uztraucos, jo briesmīgāka man šķiet uztraucošā lieta. Agrāk tā nebija, pieņemu, ka līdz ar gadiem sakrātais stress novājina izturību. Man dzīvē daudz kas ir bijis jāiztur un jāatstāj iespaids, ka es ar to tieku galā un parasti arī tiku. Cilvēki vienmēr ir skatījušies uz mani, ieklausījušies manos vārdos. Tāpēc tas bieži ir licis mobilizēties, lai vai kā nejustos pati.
Lauku māja meža vidū februāra vakaros nav tā labākā vieta sevis un citu uzmundrināšanai. Tāpēc kādu nedēļu darīju tikai tos darbus, ko noteikti nevar nedarīt un dzīvoju gultā zem segas. Teikt, ka nav iemesla tādai rīcībai, noteikti nevar neviens. Jo tāds iemesls mums līdz ar karu Ukrainā ir jau vairākus gadus un pašreizējā situācija tikai eskalē šo sajūtu.
Dažas dienas gulēju un skatījos ziņas televizorā uz maiņām ar ziņām portālos, sarunas sociālajos tīklos. Lasīju citu cilvēku viedokļus, meklēju vidusceļu starp informāciju un dezinformāciju. Sapratu, ka katrs nākamais izlasītais teksts dzen arvien dziļākā izmisumā.
Vistrakākais – nekur neatradu mūsu valsts vadības bezkaislīgus mierinājuma vārdus vienlaikus ar informāciju. Nekur to nebija.
Tas bija brīdis, kad sapratu, kā jūtas cilvēki, kas nav piedzīvojuši to, ko es un norūdījušies problēmās. Kas ir apjukuši un baidās. Es publiski atzinos, ka arī man ir bail un ka šīs bailes nolēmē. Izdarīju to, ko varēju no sava – vienkārša valsts iedzīvotāja – pozīcijām. Es sajutos atbildīga un uzrakstīju savas sajūtas, jo zinu, ka cilvēki izlasīs un sapratīs, ka vismaz vēl kāds jūtas tāpat. Ka mēs visi jūtamies tāpat.
Bailes tiešām nolēmē un panika nepalīdz. Ir jāsaglabā iespējami lielāks miers, jo tikai tā galva spējīga skaidri domāt. Jāatrod katram kāds uzticams informācijas avots, lai nenoslīktu ziņu un viltus ziņu jūrā. Ir jāatrod kāds, kam uzticēties – vienalga, kas tas ir – kaimiņš, draugs vai jebkurš cits cilvēks. Kāds, ar ko parunāt un kam paprasīt padomu. Tā darīju arī es. Ar lielu spēku piespiedu sevi nomierināties un sākt normāli elpot. Tas, ko mēs varam darīt – dzīvot. Nevis domāt par to, ka nekam nav jēgas, jo viss ir ļoti slikti.
Lai cik slikti nebūtu, mums ir mūsu viena dzīve un katra diena jānodzīvo tā, lai tai ir jēga.
Izdarīju arī kādu ļoti labu un noderīgu lietu sev un Viljamam. Jau kādu laiku zināju, ka ir tāds “Inteliģents suns”, kur apmāca suņus un saimniekus. Biju izlasījusi internetā un gatavojos pieteikties. Nu to izdarīju un iepazinos ar brīnišķīgu suņu pazinēju Lieni Zariņu.
Aizbraucām uz nodarbību un nav nevienas dienas, kad par to neesmu priecīga. Pietika ar stundu, lai ar dažiem vienkāršiem ieteikumiem es savu suni saprastu daudz labāk. Esam norunājuši nākamo nodarbību, bet jau tagad ikdienā pildām uzdevumus, kas Viljamam ļoti patīk, un viņš vairs nedara blēņas, kādas darīja, kad pats meklēja sev izklaides. Vienīgi uz viesu namiņu sabučot viesus gan viņš mēģinās skriet tāpat, jo draudzēšanās viņam ir svarīgāka par gardumiem.
Tikmēr mūsu adoptētais kaķis Fricis noskatījies, ka Viljams par to, ka sēž vai guļ un skatās man acīs, dabū gardumiņu, nekavējoties sāka darīt to pašu. Staigā pa mājām pakaļ, mēģina sēdēt, skatīties acīs un cer dabūt balvu. Tā ka arī kaķus var vienkārši iemācīt labi uzvesties, kā izrādās. Un – jā – abi šie mani draugi beidzot sāk atrast arī kopīgu valodu.
Lai gan Fricis ir pieņemts mūsu mājās, viņš uzvedas kā priekšnieks un ik pa laikam Viljamu mēģina pa savam regulēt, iepļaukājot ar ķepām. Tomēr pavasaris dara savu un dažreiz abi dodas garākās pastaigās. Viljams, kā jau ganu suns, gana Frici, un tas nemaz neiebilst.
Šodien ir marta pirmā diena, arī cerīgāks skats uz dzīvi. Februāris man vienmēr ir visgrūtākais mēnesis. Kad ziema it kā pārlaista, bet pavasaris vēl nav atnācis. Ir sniegs un tumšs joprojām. Ir bijuši vakari, kad gulēt dodos ap astoņiem ar plānu, ka ātrāk pienāks rīts un tas būs citādāks visādā ziņā.
Droši zinu – ja ne es pati izdomāšu, kā sevi izvilkt no panikas, tumsas un panīkuma, neviens cits to neizdarīs. Viss atkarīgs tikai no katra paša. Veicas, ja blakus ir kāds, uz ko paļauties, ja ir stiprais plecs. Man tāda nav. Tāpēc visu pati. Un nemaz nav tik slikti.
