Arī Lietuvā kultūrai nav labākie laiki 0
Šovakar Liepājas Latviešu biedrības nama zālē trešo festivālu “Liepājas vasara” atklās lietuviešu maestro Gintars Rinkevičs un Liepājas simfoniskais orķestris ar izcilu romantiskās mūzikas programmu.
Tajā iekļauta Sergeja Rahmaņinova jaunībā radītā Pirmā simfonija, lietuviešu ģēnija, vairāk gan kā gleznotāja zināmā Mikalojus Čurļoņa simfoniskā poēma “Mežā” un Edvarda Grīga “Klavierkoncerts”, kura solopartiju atskaņos mūsu izcilais pianists Vestards Šimkus. Rītvakar šī pati koncertprogramma tiks atskaņota Cēsu mākslas festivālā. Saruna ar Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Gintaru Rinkeviču .
– Rinkeviča kungs, pie mums Latvijā runā, ka jūs ar Vestardu Šimku esat tādi radošā gara radinieki. Vai jūs tam piekristu?
– Tādi savā ziņā ir visi profesionālie mūziķi. Esmu dzirdējis Vestardu Šimku spēlējam. Tas gan bija sen. Kad viņš muzicēja kopā ar Lietuvas simfonisko orķestri. Es tolaik gan nebiju pie diriģenta pults, bet zālē. Domāju, jaunais un talantīgais Vestards Šimkus tagad spēlē vēl labāk, interesantāk, profesionālāk.
– Vai arī Lietuvā ir savs Vestards Šimkus?
– Ja runājat par izcilību, Lietuvā no jaunākās paaudzes tāds ir Luks Geņušs. Viņa tēvs Petrs Geņušs arī savulaik bija pazīstams pianists. Pieredzējušākajā paaudzē mums ir izcili pianisti Mūza Rubackīte, Povils Travinskis. Tiesa, Mūza tagad dzīvo Parīzē vai kopā ar dzīvesbiedru Šveicē, Povils sen ir Amerikā.
Protams, vislielāko izcilību mazām tautām, kādi ir lietuvieši un latvieši, nav daudz. Taču ir vārdi, ar kuriem varam lepoties pasaulē. Lietuvas operas soliste Violeta Urmane iekarojusi slavenākās skatuves pasaulē.
Vienā no šodienas Lietuvas laikrakstiem pat skatos – Koventgārdenā vienā izrādē trāpījušies trīs solisti no Lietuvas – Edgars Montvīds, Kosts Smorigins un Justīna Gringite, kura jau iekarojusi pasaules skatuves, Lietuvā nemaz tik plaši pazīstama nebūdama.
– Gluži kā mūsu Marina Rebeka, kuru pat neuzņēma Mūzikas akadēmijā.
– To laiku ļoti labi atceros – kad viņa pirmoreiz dziedāja Latvijas Operā Violetu, man bija gods stāvēt pie diriģenta pults. Taču arī Verdi mūzikas akadēmijā iekļuva ne ar pirmo reizi. Katram māksliniekam savs liktenis.
– Runājot par valsts atbalstu kultūrai, Lietuvu min kā piemēru, jo pie jums ir nevis viens muzikālais teātris kā Latvijā Opera, bet trīs – Viļņā Lietuvas Nacionālā opera, muzikāls teātris, kur iestudē arī operas, – Kauņā un vēl šāda žanra skatuve Klaipēdā.
– Arī mums ir savas problēmas, piemēram, milzu atšķirība algā starp mūziķiem un citiem māksliniekiem Viļņas Nacionālajā operā un Kauņas teātrī. Atklāti sakot, par spīti krīzei, pēc manām domām, Lietuvas valdībai kultūru vajadzēja atbalstīt daudz jūtamāk. Labi, ka neslēdza nevienu teātri, nelikvidēja orķestrus. Taču arī Lietuvā kultūrai patlaban nav labākie laiki.
– Esat sadarbojies ar ļoti daudziem pasaules orķestriem. Kā vērtējat Liepājas simfonisko orķestri, kura priekšā stāsieties otro reizi?
– Ļoti interesants, profesionāls orķestris un, kas vēl būtiskāk, tajā spēlē mūziku mīloši un diriģenta vēlmes saprotoši mākslinieki.
– Kā jūs raksturotu šā vakara un arī rītdienas koncerta programmas izvēli?
– Čurļoņa 1901. gadā radītā poēma “Mežā” pievilcīga ar sevišķi gaišo kolorītu un stalto mieru. Kad tikko tika izveidots Lietuvas simfoniskais orķestris, tas bija pirmais mūsu atskaņotais skaņdarbs, ar kuru būtībā sākusies Lietuvas profesionālā simfoniskā mūzika. Šī poēma interesanta ar lietuvisku nacionālu kolorītu mūzikā, kuru klausoties manī rodas lepnums par piederību Lietuvai, savai nācijai.
Un gribas teikt – dod, Dievs, katrai mazai nācijai pašlepnumu pēc iespējas ilgāk saglabāt savu valodu un kultūru. Tieši nacionālais kolorīts ir ļoti būtisks orģinālmūzikā. Mūsdienīgajā mūzikā, kurai raksturīgs minimālisms, nacionālā kolorīta kļūst arvien mazāk.
– Klīst leģenda, ka Sergejam Rahmaņinovam viņa Pirmā simfonija izrādījusies teju liktenīga. Darba pirmatskaņojums 1897. gadā Aleksandra Glazunova vadībā izrādījies pilnīga katastrofa.
– Jauns maksimālists būdams, Rahmaņinovs šajā mūzikā ielika tik daudz, ka ar vienu skaņdarba daļu pietiktu veselai simfonijai. Pēc pirmatskaņojuma bijis tik satriekts, ka trīs gadus neko nerakstīja. Simfonijas partitūra tika uzskatīta par pazudušu, pats komponists nekādi nesekmēja atrašanos. Simfonija renesansi piedzīvoja tikai pēc Otrā pasaules kara. Katrā gadījumā tas ir ārkārtīgi interesants darbs, kura izpildījums man bija muzikāls pārbaudījums un tāds ir joprojām.
– Latvijā akadēmiskā mūzika arvien biežāk jūt vieglā žanra elpu pakausī un blakus. Kāds gars šajā ziņā valda Lietuvā?
– Par publiku jācīnās nemitīgi. Iespējams, šādas problēmas nav Maskavā, Berlīnē. Piemēram, “Vīnes filharmoniķi” gadiem var spēlēt vienu un to pašu Brāmsa vai Bēthovena simfoniju, bet biļetes uz koncertiem tik un tā izpirktas mēnešiem uz priekšu.
Uzticība iekarota ar augstu profesionālo līmeni un prestižu, tomēr uz lauriem gulēt tāpat nedrīkst. Toties pie mums uz akadēmiskās mūzikas koncertiem nāk jauneklīgāka publika nekā vecajās Eiropas valstīs, kur skatītāju zālē daudz pensionāru.
– Esat arī Novosibirskas simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Vai ir būtiskas atšķirības simfoniskās mūzikas tradīcijās šajā Krievijas ziemeļu pilsētā un Baltijā?
– Novosibirskā esmu astoņas nedēļas gadā un jūtos priecīgs par iespēju strādāt ar šo fantastisko orķestri, kuru vairāk nekā piecdesmit gadus veidojis un skolojis nu jau viņsaulē aizgājušais tā mākslinieciskais vadītājs, diriģents Arnolds Kacs. Krievija ir ļoti liela valsts. Ierodoties Lietuvā, īpaši pēdējos gados, apņem iekšējas ierobežotības, perifēras domāšanas sajūta. Neapgalvošu, ka Krievijā un citās lielvalstīs viss ir labi, bet pie mums slikti, taču Krieviju raksturo plašs lidojums, starp citu, ne vienmēr pareizā virzienā, bet ar milzu vērienu gan.
– Kuri no latviešu māksliniekiem visvairāk pazīstami Lietuvā?
– Mariss Jansons. Pie mums bijis arī diriģents Imants Resnis, nesen Nacionālajā operā Viļņā dziedāja Egils Siliņš.
Radošā vizītkarte Gintars Rinkevičs Beidzis gan Pēterburgas, gan Maskavas konservatorijas. Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas profesors, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra dibinātājs, mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Vairāku starptautisku konkursu un divkārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts. 1996. – 2003. gadā bijis Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents, 2007. – 2009. gadā – galvenais viesdiriģents. Kopš 2007. gada G. Rinkevičs ir Novosibirskas Akadēmiskā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. |
