Arī Latvija iesaistās cīņā par Eiropas Savienības budžetu 0
Eiropas Savienības dalībvalstu paziņojumi par gatavību bloķēt ES daudzgadu budžetu (2014 – 2020) atkal sapina Eiropu sarkano līniju mudžeklī. Baltijas valstu un kopumā Austrumeiropas valstu ieinteresētība budžeta kopapjomu saglabāt vai, kā ierosināja Eiropas Komisija, palielināt, šoreiz arī Latviju nostāda pret “cirpējiem”, tajā skaitā mūsu partneriem skandināviem.
Bet sarkano līniju vilkšanu jeb ierakumu rakšanu kā parasti ievadīja Londonas un Parīzes pozīciju karš. Deivids Kemerons paziņoja, ka nevar būt ne runas par ES budžeta palielināšanu laikā, kad briti savelk jostas, tāpēc tikpat drastiski jāsamazina iemaksas Eiropai – pirmām kārtām Kohēzijas politikas un Kopējās lauksaimniecības politikas finansējums. Tikmēr britu prese nopietni spriež par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Savukārt Francijas prezidents Fransuā Olands skarbi kritizēja politiķus, kuriem “Eiropas ideja” aprobežojas ar centieniem “dabūt atpakaļ tikpat, cik ir iemaksāts”, un ironizēja par dažām bagātām valstīm piešķirtajām “atlaidēm”. Respektīvi, ES budžeta maksājumu daļēju atmaksu, uz ko 1984. gadā (pateicoties Tečeres uzstājībai) ieguva tiesības briti, bet vēlāk mazākos apmēros arī Vācija, Nīderlande, Zviedrija un Austrija. Nupat “atlaides” pieprasīja Dānija… Kopējās lauksaimniecības politikas finansēšana, kas allaž rada nesaskaņas, vienmēr bijusi Parīzes treknākā “sarkanā līnija”. Protams, ne bez ieinteresētības – Francijā ir ES lielākās lauksaimniecībā izmantotās platības un franču zemnieki gadā saņem 10 miljardus eiro. Turpretī Berlīne neiebilstu pret lauksaimniecībai atvēlēto summu apcirpšanu.
Ņemot vērā faktu, ka Vācijas, Francijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes iemaksas veido aptuveni divas trešdaļas no ES budžeta, minēto valstu apsvērumi tad arī daudz ko izšķirs. Varbūt ne visu. Pirms 22. un 23. novembrī rīkotās ES galotņu sanāksmes dažādas diplomātiskās aktivitātes sita augstu vilni.
Droši vien ne jau aiz nejaušības viena no galvenajām figūrām tajās bija Polijas premjers Donalds Tusks, kurš devās vizītē uz Vāciju pie Merkeles un tad uzņēma pie sevis Varšavā Olandu. Ļoti iespējams, arī mūsu lauksaimnieku uz Eiropu dzītajam padomju laika traktoram šoreiz bija vērts ilgāk uzkavēties Berlīnē. Sacīsim, iepretī valdības kancelejai. Latvijas politiskie vadītāji deva priekšroku lobēšanai Briselē, kur viņi saņēma Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju kārtējos atbalsta apliecinājumus. Arī Hermana van Rompeja uzmanības apliecinājumus, kurš tūlīt pēc tam nāca klajā ar Latvijai pilnīgi nepieņemamiem priekšlikumiem…
Nenoliedzami, Eiropas Komisija un īpaši Eiroparlaments tomēr ir Latvijas, ja tā drīkst teikt, dabisko sabiedroto lomā budžeta lietās, kur svarīgāka par pašu naudas apjomu ir tās sadale. Sevišķi jau lauksaimniekiem paredzēto tiešo maksājumu izlīdzināta sadale, kas nodrošinātu puslīdz godīgu konkurenci vienotajā Eiropas tirgū. Briseles birokrātiju iemiesojošajai Eiropas Komisijai, kura gan nodarbina uz pusi mazāk ierēdņu nekā Parīzes pilsētas mērija, tomēr nevar pārmest īpašu neobjektivitāti attieksmē pret tām vai citām dalībvalstīm. Taču pagaidām mums atliek paļauties uz Latvijas augstāko amatpersonu diplomātiskajām spējām un politisko gribu…
