“Arī “lāčplēši” bija tikai cilvēki.” Atklājas jaunas epizodes par Latvijai tik nozīmīgo Lāčplēša Kara ordeni 4
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atzīmējot Latvijas Neatkarības kara noslēguma un Lāčplēša Kara ordeņa izveidošanas simtgadi, apgādā “Latvijas Mediji” nule kā tapis Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) speciālistu sagatavots, bagātīgi ilustrēts izdevums “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena”.
Tas ir 392 lappušu biezs četru LNVM vēsturnieku – Andas Ozoliņas, Laimas Kostricas, Arņa Strazdiņa, Mārtiņa Vāvera, kā arī ievadesejas autores, filozofes Ilzes Fedosejevas kopdarbs.
“Latvijas Avīzes” 2021. gada abonentiem grāmatu būs iespējams iegādāties ar atlaidi.
Sarunā ar trim no autoru pulka – ar muzeja Numismātikas nodaļas vadītāju ANDU OZOLIŅU un viņas kolēģiem MĀRTIŅU VĀVERI un ARNI STRAZDIŅU – atkal un atkal atklājas, ka par Latvijai tik nozīmīgo Lāčplēša Kara ordeni stāstāms vēl daudz lietu un epizožu, kuras agrāk nav tikušas atspoguļotas vispār vai kurām vērība tikusi veltīta it kā garāmejot. Jaunā grāmata šo situāciju labo.
Ar ko jūsu kopdarbs atšķiras no iepriekšējām Lāčplēša Kara ordenim veltītajām grāmatām?
A. Strazdiņš: Pirmo reizi ir apkopota visa pieejamā informācija par šo tematu, skarot visdažādākos aspektus – sākot ar pašu ordeņa dibināšanas stāstu un kavalieriem, līdz pat brīdim, kad varam runāt par Lāčplēša dienas tradīciju veidošanos.
A. Ozoliņa: Grāmatā ir vairāk tieši par lietām, kas saistās ar ordeņa izveidošanu. Gan tehniski, gan par to, kā ordeņa nepieciešamība tika diskutēta sabiedrībā. Iepriekšējie darbi vairāk bija kā biogrāfiska uzziņu literatūra. Arī Lāčplēša dienas svinēšana, tuvāk papētot, izrādās ļoti interesanta, jo svinēšanas tradīcijas laika gaitā attīstījušās un ļoti mainījušās.
A. Strazdiņš: Sākot darbu pie ordeņa kavalieru nodaļas, mans nodoms arī bija atkāpties no īso biogrāfiju pieejas. Gribēju, lai parādās cilvēciskais, motivācijas, rīcības un domu aspekts. Viņi nebija tikai militārpersonas, bet tādi paši cilvēki kā mēs, ar savām vājībām.
M. Vāveris: Jā, svarīgi, lai lasot vari it kā saslēgties ar to cilvēku. Man sākotnēji bija priekšstats, ka tas, ko Lāčplēša dienā darām tagad, turpina to, ko darīja vēl pagājušā gadsimta 20.–30. gados. Taču tagadējās tradīcijas faktiski sākās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā.
No pirmskara laika ir saglabājušies tikai atsevišķi elementi. Sveces Lāčplēša dienā Daugavmalā pie Rīgas pils sāka iedegt relatīvi nesen – no 1988. gada.
Pirms kara sveces lika pie mājām un logos. Kaut 30. gadu beigās, spriežot pēc preses, parādījās tradīcija vakarā iedegt sveces Brāļu kapos. Ap 1937./1938. gadu to sāka darīt skauti un baznīcu draudzes.
Arī tas man bija pārsteigums, ka svecīšu likšana pie karavīru kapiem parādījusies tikai tad.
Tādu plašu, augstu amatpersonu un sabiedrības apmeklētu militāro parādi, kādu mūsdienās rīkojam 18. novembrī, agrāk rīkoja 11. novembrī. Tā bija ne tikai sabiedriski, bet arī politiski nozīmīga diena, kad simboliski svinēja uzvaru Neatkarības karā.
Bermonta patriekšanu no Rīgas uzskatīja par spilgtāko kara epizodi. Bet viena lieta no tā laika gan saglabājusies – 11. novembrī parādē piedalās tikai Rīgas garnizona vienības.
Grāmatā ir ļoti daudz vizuālā materiāla – vēsturiskas fotogrāfijas, dokumenti, pazīstamu latviešu mākslinieku piedāvāto ordeņa variantu skices.
A. Ozoliņa: Visas 70 skices gan tur nav. Tās glabājas mūsu muzejā sakopotas albumā. No katra autora, kas piedalījās sacensībā, grāmatā izmantojām tikai divas. Toreiz bija konkurss, bet ne gluži tādā izpratnē kā mūsdienās, jo uzrunāja konkrētus māksliniekus.
Priekšlikumus apkopoja mākslinieks autodidakts Jānis Aleksandrs Liberts. Uz šī apkopojuma pamata tad arī tapa skice, ko izmantoja ordeņa izgatavošanā. Ar visām savām ambīcijām, raksturu un nepārbaudāmo biogrāfiju Liberts nebija atradis sev vietu Latvijas militārajās struktūrās, bet darboties gribēja ļoti aktīvi.
Viņš bija pieaicināts speciālists ordeņa statūtu izstrādes komisijā. Liberta pozitīvā iezīme bija mākslinieka talants. Viņš nebija akadēmiski izglītots, taču šāda veida darbos viņam veicās. 1919. gada sākumā viņš zīmēja Latvijas rubļa papīra naudas zīmes.
Ordeņa gadījumā citi mākslinieki skicēs bija tam piegājuši ar savu skatu, bet Liberts kā militārai videi tuvs cilvēks labāk saprata, kādam jāizskatās militāram apbalvojumam. Viņš visas idejas ielika “rāmī”, pēc kura apbalvojums arī tapa. Pats viņš šo ordeni nedabūja, kaut ļoti gribēja. Tas būtu pretrunā ar ordeņa statūtiem.
Apbalvot ar Lāčplēša Kara ordeni varēja tikai par kaujas nopelniem. Viņam tādu nebija, un nevienā Latvijas armijas kaujas vienībā viņš nebija piedalījies. Liberts pēc tam 20. gados presē regulāri vērsās pie ordeņa domes, vai tad nevarētu “lāčplēsi” piešķirt arī par citiem nopelniem. Bet neviens viņam pretī nenāca. Viņa brālis Kārlis Jēkabs Liberts gan bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
A. Strazdiņš: Daudzas no grāmatas ilustrācijām publicētas pirmo reizi. Tās nākušas ne tikai no arhīva, muzejiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas, bet arī no ordeņa kavalieru pēcnācējiem un dzimtu pārstāvjiem. Ļoti daudzi laipni atvēlēja attēlus. Tāpēc tur būs fotogrāfijas, kas vēl nekad agrāk nav redzētas. Piemēram, brāļu Blauu un brāļu Ozolu gadījumā.
A. Ozoliņa: Tagadējos laikos plašās interneta iespējas un pieejas dažādām datubāzēm sniedz ļoti lielas iespējas papildināt ordeņa kavalieru biogrāfijas un ieraudzīt vaigā tos, kurus nekad nebijām redzējuši.
M. Vāveris: Te vajadzētu pateikt, ka pirmo reizi tiek publicēts attēls, kurā redzams viens no ordeņa kavalieriem japāņiem. Tas ir Japānas delegāts Sabiedroto komisijā Baltijas valstīs evakuēšanas kontrolei pulkvedis leitnants Gakuzo Takeda.
Un tajā pašā attēlā redzams arī viens no ordeņa kavalieriem Itālijā ģenerālis Džovanni Marieti. Attēlu nejauši atradām kādā no Vācijas fotoarhīviem. Plaši zināma droši vien nav arī tā fotogrāfija, kur Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics pasniedzis ordeni Francijas maršalam Ferdinandam Fošam.
Vai, analizējot Neatkarības kara dalībnieku – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru – biogrāfijas, tajās parādās kādas likumsakarības, kuru dēļ varētu teikt: jā, nav brīnums, ka viņš saņēma ordeni?
A. Strazdiņš: Tas nav tā vienkārši atbildams. Gadījumu daudzums liecina, ka situācijas bijušas ļoti neviennozīmīgas un dažkārt notikusi arī ļoti neviennozīmīga ordeņa statūtu interpretācija.
Vai var runāt par kādu pazīmju kopumu, kas ļāvis šai personai kvalificēties? Tad būtu jāskatās arī uz tiem, kurus virzīja, bet kuri ordeni nedabūja. Un tādu bija ļoti daudz.
Viņu skaits bija ļoti liels ne tikai tāpēc, ka ordenim pieteicās gan paši, gan pieteica radinieki, gan vienību komandieri, bet arī tāpēc, ka, ordeņa domei pārbaudot, izrādījās, ka, izņemot pieteikumā rakstīto, nekādus citus pierādījumus varoņdarbam atrast vairs nevar.
A. Ozoliņa: Ja nevarēja pierādīt varoņdarbu kaujas laukā, kaujas laikā, pastāvēja arī vēl citi apbalvojumi. Vairāki no tiem, kas nekvalificējās Lāčplēša Kara ordenim, pēc tam par nopelniem saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
Atbildot uz jautājumu – tur svarīgi bija atrasties pareizā laikā pareizā vietā. Pavērojot apbalvojuma piešķiršanas gaitu, reizēm var redzēt ļoti lielus centienus to varoņdarbu cilvēkam atrast un pievilkt ordeņa statūtu punktiem.
Un tajā pašā laikā ir zināmas reizes, kad šo pamatojumu varoņdarbam “neredz”. Subjektīvais faktors jebkurā gadījumā pastāvēja un pastāv visos laikos.
Demokrātiskās Latvijas prese bieži kritizēja ikgadējo dāsno Triju Zvaigžņu ordeņu birumu. Par Lāčplēša Kara ordeni tādas lietas nerakstīja?
Bija arī tāda kritika. Kliedzošākais gadījums ir 1922. gadā, kad vēlākais Valsts prezidents, tolaik apsardzības ministrs Gustavs Zemgals “Latvijas Kareivī” atļāvās pateikt, ka Latvijas armija skaitliski nemaz nav tik liela, lai tik daudz cilvēku varētu pretendēt uz tādu godu.
Tolaik ordeņa kavalieru skaits jau bija sasniedzis 1500. Zemgala teiktais militārpersonu sabiedrībā izraisīja ļoti lielu viļņošanos.
Kapteinis Kristaps Upelnieks šīs publikācijas dēļ aizsūtīja savu apbalvojumu atpakaļ ordeņa domei, lūdzot izskatīt vēlreiz, vai viņa veiktais kaujas laukā tiešām ir ordeņa cienīgs. Viņš bija ļoti nopietni apvainojies.
Sociāldemokrātu vide uzskatīja un savā presē arī sludināja, ka ordeņi vispār nav nekas labs un nav labi arī, ka tik daudz. Tajā pašā laikā no viņu pašu vidus neviens no ordeņa neatteicās. Gluži otrādi – pieteicās tam! Viens no sociāldemokrātu skaļākajiem runasvīriem Andrejs Veckalns ordeni saņēma 1927. gadā, neilgi pirms to pārstāja piešķirt.
Lāčplēša Kara ordeņa “ķēķa puses” neslēpšana grāmatu padara tikai interesantāku.
Jā, parasti, godinot varoņus, par tādām lietām nerunā. Arī par to, ka piešķirtos ordeņus vairākos gadījumos atņēma. Taču jāatceras, ka ordeņa kavalieri bija tikai cilvēki, kuru dzīve pēc apbalvošanas ritēja tālāk.
Bija gadījumi, kad ordeni pazaudēja vai sabojāja. Lai cik uzmanīgi pret apbalvojumu izturētos, statūtu punkts, kas ļāva to nēsāt ikdienā, daudziem kļuva liktenīgs. Tomēr bija iespēja dabūt dublikātu.
A. Strazdiņš: Bija gadījums, kad kāds no ordeņa kavalieriem strādāja gaterī un mašīnā ierāva viņa žaketes malu ar visu ordeni.
A. Ozoliņa: Tipiskākās pazaudēšanas vietas bija stacijas un dzelzceļa transports. Viens no kavalieriem, armijas virsnieks, ordeni pazaudēja mācību laikā, veicot topogrāfiskos uzmērījumus kādā purvā Cēsu pusē.
Dzejnieka, sociāldemokrāta Jāņa Tīsnera “lāčplēsi” nozaga kopā ar svārkiem, kurus viņš kopā ar apbalvojumu bija pakāris savā kurpnieka darbnīcā pie durvīm.
Bet es gribētu uzsvērt, ka mūsu grāmatā svarīga ir ne tikai šī “ķēķa” daļa, bet arī tas, ka pirmo reizi aprakstām ordeņa izgatavošanas praktisko pusi – šīs Parīzes firmas “Arthus Bertrand & Co” presformas, kuras izstādē LNVM parādījām jau pagājušajā gadā.
To uziešana arī izskaidro kolekcionāru vidē zināmos gadījumus, kad parādās abpusēji emaljētas ordeņa zīmes, kaut zināms, ka neviens apbalvotais tādas nav saņēmis.
Tagad kļuvis zināms, ka tie bija eksemplāri, kurus izgatavoja ar šīm presformām kā paraugus kolekciju vajadzībām. Juvelierfirma tos izmantoja naudas pelnīšanai. Tas nebija pārkāpums, jo formāli šādi ordeņi neatbilda statūtiem.
Vai zināms, kādēļ šie cilvēki – civilpersonas – savu ordeni nēsāja ikdienā? Vienkārši lepojās? Cerēja uz īpašu apkārtējo attieksmi?
M. Vāveris: Pieļauju, ka katram bija kādi subjektīvi motīvi. Gan jau kāds nēsāja, lai vēstītu: esmu ordeņa kavalieris, man pienākas! Citi ordeni piesprauda reizi gadā, kad devās uz goda mielastu vai tikties ar cīņu biedriem.
A. Ozoliņa: Skaidrs, ka ordenis piesaistīja apkārtējo uzmanību un raisīja cieņu. Ordeņa kavalieriem bija atvieglojumi sabiedriskā transporta izmantošanā. Kamēr nebija sakārtota apliecību sistēma, vienīgā iespēja pierādīt, ka esi to saņēmis, bija nēsāt apbalvojumu pie krūtīm. Viena daļa ordeni tiešām izmantoja savtīgi.
Alberts Stalbe, kas bija ordeņa statūtu autors, bet pēc atvaļināšanās no armijas kļuva par uzņēmēju, pēc visa spriežot, darbojās diezgan radniecīgi Ceplim. Viņu tiesāja.
Lai atstātu iespaidu, Stalbe kā atvaļināts virsnieks uz tiesu aizgāja parādes uniformā, piespraudis Lāčplēša Kara ordeni.
M. Vāveris: Pēc tam viņa dēļ laboja ordeņa statūtus, lai izslēgtu tādu rīcību nākotnē.
A. Ozoliņa: Literatūrā jau arī ir labs piemērs – Jāņa Jaunsudrabiņa “Jaunsaimnieks un velns”, kur jaunsaimnieks, ejot zemes lietas kārtot, sapošas un piesprauž ordeni.
M. Vāveris: Teiksim, ir ordeņa kavalieris X, kuram par kaut ko piespriests divu mēnešu cietumsods. Ja viņam atbalstu izteica ordeņa dome, šo sodu varēja samazināt vai pat pilnībā atcelt, pārsūdzot tiesas lēmumu augstākā instancē, balstoties uz to, ka viņš ir ordeņa kavalieris. Bet dome varēja arī atbalstu neizteikt.
Grāmatā pieminat gadījumus, kad ordeni “palūdz” atdot.
A. Ozoliņa: Ar šādām situācijām laika gaitā sastapās un nācās izstrādāt noteikumus, par kādiem pārkāpumiem aizliegt ordeni nēsāt uz zināmu laiku un par kādiem – pavisam. Ordeni nēsāt aizliedza tam pašam Stalbem, kuru notiesāja par ekonomiskiem noziegumiem.
Viņš 30. gados reizes trīs rakstīja iesniegumu, lūdzot atļaut, bet viņam neatļāva. Pulkvedim Jūlijam Jansonam pēc notiesāšanas par krimināliem pārkāpumiem nācās ordeni atdot, taču visas tiesības viņš nezaudēja, jo ordeņa dome viņam visādi palīdzēja. Bet ordeni nēsāt viņš nedrīkstēja.
A. Strazdiņš: Jānim Garbilim 20. gadu sākumā ordeni atņēma par spiegošanu Padomju Krievijas labā un izraidīja no valsts. Grāmatā ir stāsts par kapteini Jāni Osvaldu Zēbergu (Sebežu), kas cieta no posttraumatiskā stresa un ilgi nevarēja atgūties no kara radītajām fiziskajām un psihoemocionālajām traumām.
Viņš ārstējās dažādās slimnīcās, vairākus gadus par slepkavību pavadīja cietumā. Ordeni viņam atņēma, jo viņš diskreditēja tā tēlu – alkohola reibumā formastērpā ar piespraustu ordeni gulēja uz ielas Rīgas centrā. Apbalvojumu pēc nāves atdeva viņa mātei.
Rakstāt arī par “Lāčplēšu ģimenēm”.
Šķita svarīgi izcelt tās 22 ģimenes, kurās bija vairāk par vienu ordeņa kavalieri. Divdesmit ģimenēs tie bija divi brāļi, vienā – Ozolu ģimenē – apbalvojumu saņēma trīs brāļi, bet Blauu ģimenē ordeni saņēma četri brāļi.
Interesanti, ka abās ģimenēs dēlus bija audzinājusi tikai māte, jo tēva nebija jau kopš bērnības. Šīs mātes tāpēc pamatoti sauca par mātēm varonēm.
A. Ozoliņa: Lāčplēša Kara ordeņa meta autors Liberts bija arī publicists, un viņš novadu presē atkārtoti rosināja, ka ar īpaši izgatavotu zīmi tāpat būtu apbalvojamas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru mātes. Ozolu un Blauu mātes arī saņēma Triju Zvaigžņu ordeņus.
Cik visvairāk izplatītos III šķiras Lāčplēša Kara ordeņus kopumā izgatavoja?
Oficiāli izsniegtas ir 2074 ordeņa zīmes. Bet vēl bija sabojāto vietā izgatavoti dublikāti, ko apzīmēja ar burtu “d”. Otru eksemplāru tāpat drīkstēja pasūtīt, un īpaši tā rīkojās virsnieki, ja pirmais ordenis bija piestiprināts vienā krūšu plāksnītē līdz ar citiem apbalvojumiem, bet īpašnieks vēlējās to nēsāt arī atsevišķi, piemēram, Lāčplēša dienā. Tad atļāva izgatavot otru eksemplāru, kam otrā pusē redzams “2”.
Un cik bija augstākās – pirmās – šķiras ordeņu? Kur tie šobrīd atrodas?
Izgatavoja 11 eksemplārus. Kur tie visi atrodas, mēs nezinām. Pie mums glabājas ģenerāļa Jāņa Baloža ordenis. Zināms, ka Igaunijā ģenerāļa Johana Laidonera memoriālajā muzejā atrodas visu trīs viņam pasniegto šķiru Lāčplēša Kara ordeņi.
Tāpat zināms, ka Beļģijā glabājas karaļa Alberta I eksemplārs. Mums ir informācija, ka vismaz līdz 90. gadiem Itālijā ģimenē saglabājies diktatoram Benito Musolīni pasniegtais. Vienu brīdi nopietni vēlējāmies uzzināt tā likteni vai arī iegūt šo ordeni, taču mums nesekmējās.
Francijas armijas kājnieku karaspēka ģenerāļa Mārī Ežēna Debenē ordenis atrodas pie kolekcionāra Latvijā. Pārējie? Teorētiski visiem valstu vadītājiem reiz pasniegtajiem apbalvojumiem vajadzētu glabāties šajās valstīs vai muzejos.
Pazuduši ir tie ordeņi, kurus izgatavoja pulkvežu Frīdriha Brieža un Oskara Kalpaka pēcnāves apbalvošanai. Tie glabājās Kara muzejā. Ordeņu tālākais ceļš pēc tam, kad 1940. gada beigās padomju okupācijas vara muzeju likvidēja, ir nezināms.
Iespējams, tie glabājas kādā privātā kolekcijā, jo ļoti daudzas lietas, kas izgāja caur PSRS Valsts drošības komiteju, nonāca privātās rokās.
Apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeni noslēdzās 1928. gadā, bet grāmatā minēts, ka ordeņa statūtus 1940. gadā papildināja. Tātad kara gadījumā gatavojās to piešķirt atkal?
M. Vāveris: Tādas domas, ka ordeni nevajadzētu “slēgt”, 30. gados parādījās ik pa laikam. 1940. gada februārī statūtus atvēra un izdarīja labojumus, taču tos nepublicēja.
A. Ozoliņa: Īpaši aktuāli tas kļuva trimdā pēc Otrā pasaules kara, kad leģionāru cīņu varoņus sāka pielīdzināt Neatkarības kara cīņu varoņiem. Trimdas acīs viņi bija cienīgi saņemt šādu apbalvojumu.
Arī tepat Latvijas sabiedrībā jau pēc atmodas diskutēja, vai Lāčplēša Kara ordeni vajadzētu atjaunot. Taču tas ir apbalvojums par nopelniem kaujas laukā, un šobrīd laimīgā kārtā nav tādu kauju, kurās izšķirtos Latvijas liktenis.
Tāpēc ordeni izlēma neatjaunot, bet Latvijas karavīru nopelnus atzīmēt ar Viestura ordeni.
