Arī kultūras elitei vajadzīgs darbs 0
Valsts kultūras augstskolās pieteikušos reflektantu skaits liecina, ka interese par mākslu un mūzikas programmām joprojām liela. Taču topošo speciālistu nākotne īsti skaidra nav, jo trūkst nopietnu pētījumu par kultūras nozares darba tirgu un augstskolu beidzēju sekmēm tajā iekļauties.
Vienīgie dati, uz ko varētu bal-stīties reflektanti, ir Kultūras ministrijas pērn īstenots pētījums “Valsts kultūrizglītības iestāžu piedāvājuma atbilstība darba tirgum”, kurā gan aptaujāti tikai 53 darba devēji un nepilns tūkstotis kultūras augstskolu absolventu, kā arī starptautiskais projekts “Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai”. Diemžēl ne viena, ne otra rezultāti nav publiski pieejami.
Iespējams, tādēļ loģiski, ka patlaban mācību iestādes par to, vai piedāvātās specialitātes atbilst darba tirgus prasībām, galvenokārt pārliecinās tiešā kontaktā ar darba devējiem. Kā sevišķi uzsvēra Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rektors Jānis Siliņš, neviens pētījums nespēj dot tik labu izpratni par pieprasījumu un pārmaiņām kultūras un mākslas sfērā Latvijā un Eiropā kā tikšanās un sarunas ar darba devējiem un pašu iesaistīšanās šai jomā. Tieši uzklausot teātru, koncertzāļu, kultūras namu prasību, kultūras menedžerus ar specializāciju gaismas dizainā sākusi sagatavot LKA Latvijas Kultūras koledža (LKA LKK), – pastāstīja studiju darba direktore Sandra Plota. Savukārt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) pērn beidzot atvēra programmu skaņu režijā, ko līdz šim Latvijā profesionālā līmenī apgūt nebija iespējams. Līdzīgi LKA LKK arī slēgusi programmas, piemēram, kultūras atpūtas organizācijā, ko slēgt ieteikuši arī starptautiskie eksperti, veicot Latvijas augstskolu programmu auditu. Tā gan ir vienīgā slēgšanai lemtā programma Latvijas kultūras augstskolu vidū; pārējās izvērtētās programmas visās trīs kultūras augstskolās saņēmušas visaugstāko novērtējumu.
Sarunas ar augstskolu pārstāvjiem ļauj spriest, ka lielāko svaru, izvērtējot studiju programmu atbilstību darba tirgus prasībām, tās piešķir reflektantu interesei. JVLMA studiju programmu direktores vietnieks Ainars Šablovskis norāda:
“Ja reiz ir pieprasījums, tas taču nozīmē, ka konkrētā specialitāte cilvēkiem ir nepieciešama, lai viņi spētu veiksmīgi iekļauties darba tirgū.” Absolventu reģistru, kurā plānots iekļaut ziņas par absolventu nodarbinātību, lielākā daļa izglītības iestāžu sākušas veidot tikai šogad, stājoties spēkā Augstskolu likuma grozījumiem, kas šādu uzskaiti pieprasa.
Jājautā gan, vai arī reģistrs spēs parādīt patieso ainu, jo absolventi aicināti anketas izpildīt brīvprātīgi. Augstskolas nevar studentu sniegtās ziņas salīdzināt ar Nodarbinātības valsts dienesta datiem – un var arī jautāt, vai tas būtu augstskolu pienākums.
Visus nevar saskaitīt
Tomēr tieši ziņas par kultūrizglītības iestāžu beidzēju profesionālajām gaitām ir galvenais atskaites punkts, kas ļauj gūt priekšstatu par kultūras sektora darba tirgus apmēriem un to, vai skolā gūtās prasmes un iemaņas atbilst šābrīža prasībām, tā apgalvo Kultūras ministrijas (KM) Kultūrizglītības un radošās industrijas nodaļas vadītāja Jolanta Klišāne. Diemžēl šādi pētījumi KM pašlaik neesot pa kabatai, pietrūkstot arī cilvēkresursu, kas tajos varētu iesaistīties. Bet vislielākais mīnuss: valstij nav statistikas par darba tirgu kultūrā, un bez šādiem datiem nopietnu pētījumu nav iespējams īstenot.
“Tirgus ir strauji mainīgs, tajā grūti statistiski apzināt katru nodarbināto. KM var iegūt ziņas par pašvaldību un valsts kultūras iestāžu darbiniekiem, bet tiem, kas strādā individuāli pie projektiem un kā pašnodarbinātie, mēs šobrīd piekļūt nevaram,” situāciju ilustrē J. Klišāne,
kura cer, ka situāciju risināt izdosies, attīstot sadarbības mehānismu ar Ekonomikas ministriju un Finanšu ministriju, Valsts nodarbinātības dienestu, lai kopīgiem spēkiem noskaidrotu, cik no visiem nodokļu maksātājiem strādā tieši kultūras sfērā. Arī “Eurostat” dati par kultūras un radošās industrijas ekonomiskajiem rezultātiem tiek publicēti ar daudzām atrunām.
Līdz šim gan KM radies iespaids, ka kultūras augstskolu beidzēji veiksmīgi prot iekļauties darba tirgū. To, pēc J. Klišānes domām, apstiprinot arī KM pasūtītais un raksta sākumā pieminētais pētījums “Valsts kultūrizglītības iestāžu piedāvājuma atbilstība darba tirgum”. Tas, piemēram, rāda, ka ar kultūras sektoru saistītie darba devēji un uzņēmēji pārsvarā algo cilvēkus ar atbilstošu izglītību, kā arī to, ka lielākā daļa absolventu pēc studijām strādā. Neskatoties uz to, KM pārliecināta, ka nepieciešams veikt fundamentālas izmaiņas studiju saturā, lai vienlīdz liels uzsvars būtu likts kā uz teorētiskajām un tehniskajām zināšanām, tā arī uz praktiskajām iemaņām, sevišķi spējām piedāvāt un pārdot radīto produktu un sastrādāties ar darba devēju.
Mācību saturs – uzlabojams
Vaicāti par šo KM pētījumu, aptaujātie augstskolu pārstāvji atbildēja, ka esot informēti. Tomēr nevarēja īsti atbildēt, kā un vai pētījuma rezultāti varētu ietekmēt studiju plānošanu, kaut arī liela daļa pētījuma veltīta tieši mācību satura izvērtējumam, cita starpā sniedzot ziņas par to, cik apmierināti ar izglītības kvalitāti ir darba devēji, vai iegūtā izglītība absolventiem nodrošina iespējas atrast darbu.
Pētījums, piemēram, atklāj, ka galvenā problēma kultūras skolu beidzējiem, meklējot darbu, ir pieredzes un prakses, kā arī kvalifikācijas trūkums. Tāpat tas liecina: lai veiksmīgi iekļautos darba tirgū, lielai daļai absolventu nācies iegūt papildizglītību vai pat bijis jāpārkvalificējas.
Visbiežāk absolventi sūdzējušies par mācību satura kvalitāti, paužot neapmierinātību ar programmu un pasniedzēju līmeni.
Uzrunātie augstskolu pārstāvji atzīst, ka programmu saturs ir uzlabojams, un tas arī tiekot darīts, tiesa gan, galvenokārt pamatojoties uz pašu studentu ieteikumiem, nevis uz tirgus statistiku, plašākām aptaujām vai darba devēju konkrētiem ieteikumiem. Sistemātiskāku pieeju studiju kvalitātes celšanai pašlaik mēģina rast Latvijas Mākslas akadēmija, aizsākot izglītības izcilības veicināšanas programmu. LMA prorektors studiju un zinātniskajā darbā Andris Teikmanis stāsta, ka turpmāk aizvien mērķtiecīgāk īstenos principu – students centrā, kas nozīmējot, ka topošajiem speciālistiem tiks dotas aizvien lielākas iespējas piedalīties programmu satura izveidē un ka daudz lielāku lomu mācību gaitā piešķirs audzēkņu praktiskajām iemaņām un jau gūtajai profesionālajai pieredzei.
Tomēr atvērts paliek jautājums: ko lai dara studenti, kam nav ne pieredzes izraudzītajā jomā, ne arī skaidra priekšstata par to, kādas tieši iemaņas viņiem būs vajadzīgas? Varbūt tomēr tieši augstskolu vadībai, nevis pašiem studentiem, jāuzņemas lielākā daļa atbildības, veidojot studiju saturu tā, lai tas pēc absolvēšanas jaunajiem profesionāļiem ļautu pietiekami labi orientēties mūsdienu kultūras tirgus nosacījumos un, lietojot iegūtās zināšanas un praktiskās iemaņas, sekmīgi spētu arī tajā iekļauties.
Viedokļi
Kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs vērtē Latvijas Kultūras akadēmijas piedāvātās maģistrantūras līmeņa muzeju un kultūras mantojuma studijas?
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Anna Balandiņa: “Izvēloties pieņemt jaunus darbiniekus, muzejs galvenokārt vadās pēc amata specifikas. Šī izglītība noteikti tiek uztverta kā pluss, jo sniedz padziļinātas zināšanas un izpratni par muzeja funkcijām. Muzeoloģijas programma ir nepieciešama, lai darbinieki būtu spējīgi skatīt un vērtēt Latvijas muzeju nozares attīstību kopumā, salīdzinot ar norisēm Eiropā un citur pasaulē. Tāpat arī iepazīšanās ar materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma jēdzieniem ir ieguldījums profesionālajai izaugsmei ilgtermiņā. Visbiežāk gan LNMM darbinieki ir izglītojušies Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī uzlabojuši teorētiskās zināšanas un profesionālās prasmes ārvalstīs. Daļa darbinieku studējuši muzeoloģijas programmā, taču to skaits nav pārāk liels. Lielākais programmas pluss ir teorētiskā bāze, taču varbūt tai būtu jāsniedz vairāk praktisko iemaņu. Lai arī muzeoloģijas maģistrs muzeja darbam ir daudz vairāk sagatavots nekā jebkurš cits maģistrs, taču prakse, strādājot muzejā, tāpat būs jāgūst no jauna.”
Kā mākslas centrs “Totaldobže” vērtē jaunos Latvijas kultūras augstskolās sagatavotos kultūras menedžerus?
Mākslas centra “Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis: “Mēs ik pa laikam meklējam papildspēkus, un ir grūti atrast jaunos kultūras menedžerus, kuri spētu efektīvi strādāt. Pārsvarā viņiem pietrūkst pieredzes, un man pašam nākas viņus pamācīt. Jaunie augstskolu beidzēji nav reāli gatavi strādāt tādā institūcijā kā “Totaldobže”, kas nodarbojas ar laikmetīgo mākslu un kultūru, rīkojot pasākumus un mākslinieku rezidences. Tie, kas ir nākuši pie mums strādāt, ātri vien darbu pamet, jo nespēj un neprot piesaistīt te īstenotajiem mākslas un kultūras projektiem finansējumu, tādējādi es viņiem nevaru arī izmaksāt algu. Manuprāt, tas, ko LKA un LKK varētu darīt, ir iemācīt motivēt studentus tomēr palikt kultūras lauciņā, censties tur kaut ko darīt un vismaz kādu laiku strādāt arī tad, ja uzreiz neizdodas būt veiksminiekiem finansējuma piesaistē kultūras projektiem. Nevis uzreiz pēc skolas beigšanas meklēt vietu komercuzņēmumā, kur regulāri izmaksā algu.”
