Arī krīzē Dievnams ir atvērts. Saruna ar mācītāju Reini Bikši 32
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reinis Bikše (dz. 1984. g.) studējis Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Lutera Akadēmijā. Kopš 2015. gada kalpo Lubānas un Cesvaines luterāņu draudzēs, ir Madonas iecirkņa prāvests un dalās pārdomās par šo ticības nozīmi šajā krīzes un apgrūtinājumu laikā.
Lubāna atrodas pašā Vidzemes malā, tātad Malienā. Eiropas kartē tas ir galējas punkts nosacītos dienvidaustrumos, kur dzīvo luterāņi. Tālāk jau atrodas Latgale, kur dzīvo katoļi, vecticībnieki un pareizticīgie. Netālajā Barkavā jau sāk skanēt latgaliešu valoda. Vai šī robežsituācija ir atstājusi ietekmi uz vietējo luterāņu draudzi?
R. Bikše: Kad pirms sešiem gadiem mūsu ģimene no Rīgas pārcēlās uz Lubānu, daudzi radinieki un draugi teica – tagad jūs dzīvosiet Latgalē! Bet tā nav taisnība, ģeogrāfiski un kulturāli Lubāna ir daļa no Vidzemes. Ir ziņas, ka pirmos luterāņu dievkalpojumus Lubānā jau 17. gs. 40. gados noturējis kāds mācītājs no Ļaudonas.
Protams, robežsituācija ir atstājusi savu iespaidu, Latgales un katoļu baznīcas ietekmi te var just.
Lubānas luterāņu draudzes vēsturē bijuši brīži, kad mācītājs nav kalpojis pilnu laiku, tāpēc dievkalpojumi notikuši retāk, kā ierasts. Tad daži šejienes luterāņi sākuši raudzīties pēc citas tuvākās baznīcas, kur sadzirdēt Dieva vārdu, un parasti tas bijis kāds katoļu dievnams.
Kā jūs raksturotu Lubānas cilvēkus, viņu mentalitāti?
Lubāna atrodas visai nomaļā, pat noslēgtā vietā. Varbūt tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs tikām pieņemti tik ātri un sirsnīgi. Sajūta tāda, it kā dzīvotu vienā lielā, draudzīgā ģimenē. Iespējams, šajā attieksmē izpaužas tuvējās Latgales iespaids.
Man nav bijusi iespēja kalpot Zemgalē vai Kurzemē, bet dzirdēts, ka tur mācītājam vajagot vairāk laika, līdz viņš tiekot pieņemts.
Dievkalpojums ir mācītāja redzamā, publiskā darba daļa. Laikam jau daudz vairāk laika un pūļu prasa neredzamais darbs – cilvēku apmeklējumi mājās, individuālas tikšanās.
Centrālais nedēļas notikums draudzes dzīvē ir svētdienas dievkalpojums, kurā mēs svinam Dieva klātbūtni. Kā to precīzi liecina latviešu valodas vārds, tajā pats Dievs kalpo mums, cilvēkiem, stiprina un veido mūs. Ikdienā cilvēks sastopas ar grūtībām, bēdām, pat izmisumu.
Pasaulē valda princips – kurš pirmais pagrābs, tam tiks.
Bet Kalna svētrunā Jēzus saka: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” Vēsts, ko Jēzus teica pirms gandrīz divtūkstoš gadiem, ir vajadzīga arī modernajam cilvēkam. Tāpēc tik svarīga ir kalpošana ārpus baznīcas sienām – pansionātos, sociālās aprūpes centros. Kad Lubānā un netālajā Ošupē vēl darbojās aprūpes centri cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, man bija izdevība tajos kalpot. Tagad es saprotu, ka tā bija milzīga svētība – sastapt šos cilvēkus.
Pirmajās reizēs biju mazliet nobijies – kā uzvesties, kā runāt, kā viņi reaģēs uz maniem vārdiem?
Atceros, reiz dievkalpojumā kāds no šiem cilvēkiem pēkšņi sāka skaļi smieties. Un tu nezini, kas īsti viņā notiek.
Bet gāja laiks, un es sapratu, cik dziļi un patiesi ir šie dievkalpojumi. Nevienā citā vietā neesmu dzirdējis tik skaļu un pārliecinošu grēku nožēlas apliecinājumu kā no šiem cilvēkiem. Tur varēja sajust šo bērnišķīgo, bet stipro ticību.
Joprojām kalpoju Lubānas aprūpes centrā pie vecajiem un nespēcīgajiem ļaudīm, reizi mēnesī centra telpās tiek noturēts dievkalpojums. Tāpat apmeklēju cilvēkus mājās – slimniekus un nespēcīgos.
Lubānas, patiesībā jebkuras Latvijas mazpilsētas īpatnība ir tā, ka mācītāju atpazīst, zina, kā viņš izskatās. Tāpēc man bieži gadās spontānas sarunas uz ielas, pie veikala, pie upes.
Draudzei ir arī svētdienas skola?
Protams! Vispirms jāsaka liels paldies ilggadējai skolotājai Elitai Tomiņai. Patlaban svētdienas skolā darbojas Jolanta Birziņa un mana sieva Marta. Parasti ik gadu mācības uzsāk ap divdesmit bērnu, no kuriem daļa ar laiku gan atsijās. Diemžēl pandēmijas laikā skolas darbība bija visai ierobežota.
Jums pašam ir kupla ģimene…
Un es labi redzu – bērni un jaunieši ir kā sūkļi, viņi burtiski uzsūc sevī jaunas zināšanas. Tāpēc nevajag nokavēt brīdi, kad mēs gluži dabiskā veidā viņiem varam stāstīt par Dievu. Nākotnē tas nesīs bagātīgus augļus.
Jūsu kalpošanas laikā Lubānas dievnams ticis pie jauna sarkano dakstiņu jumta. Kur tika ņemti līdzekļi šim projektam?
1872. gadā iesvētītā Lubānas luterāņu baznīca ir ne tikai viens no skaistākajiem, bet arī lielākajiem Latvijas lauku dievnamiem. Baznīcā ir 750 sēdvietu, kopā ar stāvvietām tajā ietilpst pat 1000 cilvēku.
Kā jau dzīvē tas nereti gadās, grūtos laikos smagumu uz saviem pleciem iznes daži stipri cilvēki.
Padomju varas gados baznīcu nosargāja Melnaču ģimene, īpaši tās galva Donāts Melnacis. Šodien viņa darbu turpina mazdēli, brāļi Aivars un Ēriks Kočāni, kuri ikdienā rūpējas par mūsu dievnamu. Vajadzību ir daudz.
Es atceros: kad 2017. gada 11. jūnijā Daugavpils diacēzes bīskaps Einārs Alpe Lubānas baznīcā man pasniedza amata krustu, dievkalpojuma laikā lietus gāza kā ar spaiņiem.
Ūdens vietām pilēja arī no baznīcas griestiem.
Daudzi pie sevis lūdza: “Dievs, dod mums iespēju salabot jumtu!” Un brīnums notika! Draudzei bija uzkrāti pašai savi līdzekļi.
Talkā nāca Ilze Kraukle un Mirdza Ozoliņa, kuras prata rakstīt projektus un zināja ceļus, kur meklēt naudu. Bet ar to vien nepietika. Un tad kādam ienāca prātā brīnišķīgā ideja – aicināt tagadējos un bijušos lubāniešus uzdāvināt savai baznīcai kaut vienu dakstiņu.
Atsaucība bija liela, ziedojumi nāca no visas pasaules, un nu jau vairākus gadus Lubānas dievnams var lepoties ar jaunu sarkano dakstiņu jumtu.
Agrāk, pirms pandēmijas, Lubānas baznīcā dažkārt notika koncerti. Tagad medijos nereti izskan tāds jēdziens kā “kultūrbaznīca”. Tikai tā esot iespējams uzturēt daudzas Latvijas baznīcas – gan materiālā ziņā, gan piesaistot cilvēkus.
Manuprāt, baznīcai vajadzētu būt atvērtai šādām aktivitātēm – bet līdz noteiktai, skaidri novilktai robežai.
Cilvēkos nedrīkst rasties sajūta, ka baznīcā jau notiek “viss kaut kas”. Tas var atnest milzīgu postu.
Jo cilvēkam zūd respekts, pārliecība, ka baznīca ir vieta, kur var sastapt Dievu. Mūsu dievnami ir celti ar vienam mērķim – nākt Dieva priekšā, lūgt un pielūgt. Tātad arī koncertam jābūt tādam, kurš pagodina Dievu, ļauj viņu iepazīt tuvāk. Koncerts var uzrunāt, var iedvesmot, bet tikai Dieva vārds ir tas, kas spēj mūs patiesi mainīt.
Covid-19 pandēmija joprojām ietekmē katra cilvēka dzīvi. Kā tā iespaidoja jūsu draudzi?
Šodien man dažkārt jautā: vai kovida laikā Lubānas dievnams bija atvērts? Tad mana atbilde ir – dievnams vienmēr ir atvērts. Mēs izlaidām tikai vienu dievkalpojumu.
Pašā pandēmijas sākumā, kad es biju nedaudz sasirdzis un apkārt visur rādījās “kovids”, mēs drošības dēļ ieturējām pauzi.
Mums paveicies tādā ziņā, ka Lubānas baznīca ir ļoti plaša. Es vēlētos uzsvērt, ka tieši šādos krīzes brīžos ir svarīgi nepazaudēt garīgo dzīvi. Jautājums ir, lūk, par ko – vai mēs paši esam izsalkuši un izslāpuši pēc tā, ko var dot Dievs.
Vai iespējams noturēt dievkalpojumu attālināti, tiešsaistē?
Var pasludināt Dieva vārdu. To iespējams piedzīvot, tāpat varam būt kopā dziesmās un lūgšanās. Lubānā un Cesvainē mums ir bijušas attālinātas Bībeles stundas, kurās esam sajutuši patiesu Dieva klātbūtni. Tas, ko nevar saņemt attālināti, ir Svētais Vakarēdiens, kas ir dievkalpojuma centrālā un pati būtiskākā daļa.
Kā, jūsuprāt, izolēšanās, visi šie saukļi “ziepes, maskas, divi metri” ir ietekmējuši cilvēkus?
Man šķiet, ka tas, kas mūs patlaban iespaido visvairāk, ir neziņa, mīņāšanās uz vietas – ko var, ko nevar un ko varēs darīt. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem ir arī fiziskas bailes – ja nu slimība skars mani personīgi. Un tad ir labi, ja esam tam gatavojušies, ja mūsu sirdis ir sakārtotas. Tāpēc es katram novēlu sajust Kristu, kurš saka – neuztraucies, es esmu ar tevi.
Bet latviešiem ir teiciens: “Sargā pats sevi, tad Dievs tevi sargās!” Jūs pats esat vakcinējies pret Covid-19?
Esmu! Es gan arī saprotu tos, kuri saka – informācija ir dažāda, šodien īsti neviens vēl nevar pateikt, kāda būs vakcīnas ilgtermiņa ietekme.
Man pašam izšķirties par labu vakcinācijai palīdzēja kāds vīrs, kurš teica: “Dievs jau ir tas, kurš mums sargā.”
Tā varam paraudzīties arī uz potēšanos. Vakcīna var palīdzēt, jo gudrību tās radītājiem, zinātniekiem un mediķiem ir devis Dievs. Un tomēr tikai viņš ir tas, kurš mums var sniegt 100% aizsardzību.
Esmu dzirdējis, ka plānojat doties atpakaļ uz Rīgu, uz savu dzimto Jēzus luterisko draudzi.
Patiesi, mans tēvs Erberts Bikše pārtrauc kalpošanu Jēzus draudzē un dodas emeritūrā jeb pensijā. Draudzē būsim divi mācītāji – Intars Jonītis un es. Man tas būs liels izaicinājums un liela atbildība.
Padomju laikos es dažkārt apmeklēju Jēzus draudzes dievnamu, lai praktizētos vācu valodā. Jo tā bija vienīgā vieta Rīgā, kur publiski skanēja vācu valoda. Man bijusi iespēja sastapt jūsu vectēvu, mācītāju Haraldu Kalniņu, kurš tolaik kalpoja arī vācu draudzē. Vai tā darbojas joprojām?
Protams! Šodien gan tajā vairāk pulcējas nevis vietējie, bet gan Rīgā dzīvojošie vācieši no pašas Vācijas, uzņēmēji un studenti.
Vai jums pietrūks Lubānas?
Lēmums atstāt Lubānu nebija vienkāršs. Atklāti sakot, es un mana ģimene, mēs esam paspējuši šeit iedzīvoties. Lubāna ir ģimenēm un bērniem draudzīga un droša vieta. Pietrūks Aiviekstes un šejienes dabas.
Bet visvairāk pietrūks šejienes cilvēku, kurus esam iepazinuši, ar kuriem kopā izgājuši ticības ceļus.
Turklāt Lubāna ir mūsu ģimenes pirmā mājvieta. Nupat kā bijām apprecējušies, un mūsu adrese skanēja: Lubāna, Mācītājmuiža. Te pasaulē nāca mūsu bērni, te viņi ir auguši, te esam veidojušies kā ģimene.
Ko jūs novēlētu lubāniešiem?
Skatieties uz savu dievnamu! Katrs akmens, katrs ķieģelis tā mūros ir meklēts, atrasts un ievietots savā īstajā, īpašajā vietā. Tieši tā Dievs rīkojas ar mums, cilvēkiem. Tāpēc es novēlu Lubānas luteriskajai draudzei, visiem lubāniešiem – nemētāties apkārt, bet meklēt savu īpašo vietu garīgajā mūrī un kopā ar līdzcilvēkiem tiekties uz augšu.
