Krievijai uzdāvinātā Abrene arī jāiekļauj Latvijai nodarīto zaudējumu aprēķinā. Ineta Ziemele par miera līgumu un nākamo paaudžu uzdevumu 20
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien aprit 100 gadi, kopš 1920. gada 11. augustā Rīgā tika noslēgts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums, kurā tobrīd Krievijā valdošie lielinieki atzina, ka agrākā impērijas Baltijas provinču sastāvdaļa Latvija tiem nepieder un nekad vairs nepiederēs.
Nodevīgi pārkāpts 1940. gadā, līgums savu īpašo nozīmi atkal atguva atmodas gados, kad uz tā daļēji balstījās mūsu valstiskuma atgūšanas process. Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētājas INETAS ZIEMELES skatījumā miera līgums savu nozīmi nav zaudējis arī tagad.
Ziemeles kundze 1999. gadā Kembridžas universitātē izstrādāja doktora disertāciju par tēmu “Valstu turpināšanās un pilsonība Baltijas valstīs: starptautisko un konstitucionālo tiesību jautājumi”, uz kura pamata 2005. gadā apgādā “Martinus Nijhoff” iznāca viņas grāmata par Baltijas valstu un Krievijas nepārtrauktību un pilsonību no starptautisko tiesību viedokļa, kurā tika analizēta arī 1920. gada miera līguma loma.
“Tā nav lieta, ko nolikt plauktā. Tam joprojām vajadzētu būt Latvijas ārpolitikai svarīgam dokumentam,” ir pārliecināta Satversmes tiesas priekšsēdētāja.
Kas mūsdienās ir 1920. gada Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums – diplomātijas vēstures artefakts vai, kaut daļēji, tomēr spēkā esošs starptautisks līgums?
I. Ziemele: Latvijas valsts pamatos ir gūlusi virkne konstitucionālu dokumentu. 1920. gada Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums nešaubīgi ir viens no tiem. Latvijas starptautiskajās tiesībās balstītā pozīcija ir tāda, ka šis līgums ar atsevišķām niansēm ir spēkā esošs – tiktāl, cik parakstītājpuses brīvprātīgi nevienojas par kaut ko citu.
Šajā līgumā ir pamatprincips, ka Latvijas valsts pēc Pirmā pasaules kara izveidojās, starp citu, atdaloties no Krievijas. Daļa līguma pantu jau ir atrisinājušies, jo vēsturiskais priekšmets, kuru tie apskatīja, vairs nav aktuāls.
Galvenais pants – Krievija atzīst Latvijas valsti uz visiem laikiem – joprojām ir centrāls mūsu attiecībās ar Krievijas Federāciju. Šodien un tāpat nākotnē.
Taču mūsdienu Krievijas ieskatā šis līgums 1940. gadā zaudēja spēku un Maskava to vairs neatzīst.
Krievijas ieskatā tā tas ir. Tādēļ mums šī strīda situācija būtu jāanalizē no starptautisko tiesību viedokļa. Līdz padomju okupācijas sākumam PSRS necēla nekādus iebildumus pret līguma spēkā esamību.
Jūs jau zināt, ka Krievijas Federācija lieto argumentus, ka Latvija ielaida PSRS karaspēku savā teritorijā labprātīgi, Latvijas iedzīvotāji piedalījās “brīvās vēlēšanās” un brīvprātīgi izteica vēlmi pievienoties PSRS – visi tie argumenti, kas noved pie tā, ka nekādas prettiesiskas okupācijas nebija.
Kā zināms, Latvija uztur pilnīgi pretēju pozīciju. Pozīciju, kas ir nevis brīva mūsu vēlme vai fantāzija, bet pamatota starptautiskajās tiesībās un izriet no kara un kara draudu lietojuma aizlieguma starpvalstu attiecībās.
Šis līgums ir daļa no Latvijas valstiskuma kontinuitātes koncepcijas?
Šis līgums ir pamats tam, ka Latvija 1990. gadā atjaunoja neatkarību. Un tas ieņēma prominentu vietu 4. maija deklarācijā par neatkarības atjaunošanu.
Tas ir pamats, kāpēc mēs attiecībās ar Krieviju uzstājam uz savas valsts juridisku nepārtrauktību kopš 1918. gada 18. novembra. Bet 1920. gada miera līgums, protams, nav vienīgais starptautisko tiesību dokuments, kurš pamato Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu.
Vienkārši, 1990. gadā izmantot to bija vienīgais juridiski korektais iespējamais risinājums, uz ko toreiz arī norādīja tagadējais Valsts prezidents Egils Levits.
Palūkojoties pirmskara presē, rodas iespaids, ka 20.–30. gados šim līgumam nebūt nepievērsa tādu uzmanību kā, sacīsim, 1990. gadā un turpmāk.
Jā, tas ir fakts. Bet tad ir jāņem vērā, kāda toreiz bija vēl arvien topošā Latvija. Informēta, izglītota pilsoniska sabiedrība jau neveidojas uzreiz. Pat ne desmit divdesmit gados.
Jūsu minētais fakts ir jāieliek tā laika kontekstā. Karš ir beidzies, bet valstij vēl nav robežu.
Izmantojot pieejamos resursus, notiek monumentāls darbs. Eiropas lielvalstīs notiek lobēšana, lai panāktu Latvijas starptautisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu savienībā.
Tas ir viens bloks.
Otrs bloks – visi juristi, kas Latvijā vispār bija pieejami, bija jāiesaista robežu nospraušanas procesos – ar Krieviju, Lietuvu, Igauniju.
Tur visur bija teritoriālie strīdi. Un vēl bija mūsu pašu Satversme jāizstrādā!
Tas, kas tajā brīdī tika izdarīts un juridiski apstiprināts, to ir grūti aptvert. Līdz ar to grūti pieprasīt, lai Latvijas un Padomju Krievijas delegācijas vadītājs Jānis Vesmanis vai Valsts prezidents Jānis Čakste vēl toreiz būtu spējuši visaptveroši visai sabiedrībai skaidrot, ko būtisku esam sasnieguši.
Tie principiālie jautājumi bija: mums, paldies Dievam, ir valsts, un mēs tai esam nosprauduši robežas.
Mūsu valsts vēsturē ir vairākas monumentālas, konstitucionālas epizodes, kuru nozīmi sākam saprast tikai pēc kāda laika.
Kad 90. gadu vidū sāku padziļināti pētīt un rakstīt par Latvijas valsts nepārtrauktību, šķiet, biju viena no pirmajām, kas tajā laikā pievērsās šai tēmai zinātniski.
Un tikai tagad redzu, ka šos pētījumus novērtē un sāk izmantot.
Ja pie skaidrošanas nestrādā un visu atstāj evolūcijai, tad līdz izpratnei nonāk tikai pēc zināma laika. Tā es to izskaidrotu.
Pirmskara Latvijā neapšaubāmi nozīmīgāks šķita tas, ka Latviju 1921. gadā “de iure” atzina Rietumu lielvaras.
Starptautiskajās tiesībās šīs lietas ir saistītas. 1921. gadā “de iure” atzīšana nāca arī tāpēc, ka Latvijai bija miera līgums ar iepriekšējo galvaspilsētu, ar to valdību, kas tobrīd īstenoja varu Krievijas teritorijā, kurā Latvijas teritorija agrāk ietilpa.
No starptautisko tiesību viedokļa tam bija liela nozīme.
Bet mūsdienās pavīd apgalvojumi, ka Latvija, bet vēl mazāk lielinieciskā Krievija, tobrīd nebija starptautiski atzītas. Līdz ar to šādiem līgumiem starptautiski bijusi tikai papīra vērtība!
Tas ir lēts arguments. Lielinieku režīmam ar starptautiskajām saistībām sākumā bija lielas problēmas.
Tas pretojās normālam, starptautiski pieņemtam lietu izkārtojumam, vēlējās distancēties no Krievijas impērijas, kam bija lieli parādi un finansiālās saistības ar vairākām valstīm, tostarp, Franciju.
Tomēr visi uzstāja uz to, un starptautiskajās tiesībās nemaz nebija citādu iespēju, ka Krievijā tikai ir nomainījusies valdība un jaunajai valdībai jāturpina Krievijas impērijas uzņemtās juridiskās saistības.
Proti, arī Krievijas teritorijā mēs varam runāt par valsts nepārtrauktību jau no impērijas laikiem, neskatoties uz to, ka režīms nomainījās uz lieliniekiem, padomēm un tagad uz Krievijas Federāciju.
Visu šo laiku Krievija kā valsts no starptautisko tiesību viedokļa turpina pastāvēt.
Ap 1997. gadu, Borisa Jeļcina “atkušņa” gadu ietekmē Krievija apmaksāja savas gandrīz 100 gadu vecās finansiālās saistības ar Franciju, franču uzpirktās Krievijas impērijas laiku obligācijas.
Krievijas Federācija atzina, ka ir šo saistību mantiniece. Tātad tas tā nav, ka 1920. gada līgumam būtu tikai papīra vērtība.
1920./1921. gadā starptautiskā sabiedrība jau bija sapratusi, kurš ir pārņēmis varu Krievijas teritorijā un uz kuru pāriet starptautiskie pienākumi.
Kad ritēja miera sarunas, lielinieki uzstāja, ka nav uzbrukuši Latvijai, jo kara pieteikuma nav bijis. Tad kāpēc šis ir “miera līgums”, kaut Ļeņins uzskatīja, ka ar Latviju nemaz nav karojis?
Tas šķiet jocīgi, ja raugāmies uz to tagad. Lieliniekiem toreiz vajadzēja tikt galā ar impērijas mantojuma problēmām, tajā skaitā ar agrākajām Baltijas provincēm, kas prasīja neatkarību un paziņoja, ka atdalās.
Viņiem vienkārši bija jātiek galā. Tāpēc piekrita “miera līgumam”, kaut tikpat labi tas varēja būt “sadarbības” vai “draudzības” līgums.
Tur bija zināma samulsuma situācija. Bet Latvijai bija spēcīga delegācija un pareiza pozīcija, tādēļ palika pie mūsu skatpunkta, ka tas ir miera līgums.
Vai tiesa, ka 1920. gada Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums atrodas ANO starptautisko līgumu reģistrā?
Neesmu par to pārliecinājusies, bet Tautu savienības reģistrā līgums tika uzņemts. Savukārt to mantoja ANO. Taču tas, vai dokuments atrodas ANO reģistrā, neapliecina šā dokumenta spēkā esamību vai neesamību.
Tas ir tikai līgumu reģistrs. Starptautiskās līgumtiesības darbojas neatkarīgi no tā.
Cik saprotu, no miera līguma 23 pantiem šobrīd ir spēkā tikai daļa. Vai tā ir normāla prakse, ja līgumus tā revidē, abām pusēm nevienojoties?
Līgums regulēja arī virkni jautājumu, kas bija saistīti ar Pirmā pasaules kara sekām – bēgļu, īpašumu jautājums un tā tālāk. Daudzi no šiem līguma priekšmetiem ir zaudējuši aktualitāti, kādi tika izpildīti…
Bet līgums taču netika pilnībā izpildīts!
Netika izpildīti līguma atsevišķi priekšmeti. Savukārt vairāki noteikumi tika izpildīti. Tas ir tipiski miera līgumiem, īpaši pēckara apstākļos, ka tajos saliek ļoti daudzas tēmas.
Ir tēmas, kuras slēdzas, jo vairs nav aktuālas. Piemēram, bēgļi, arī tobrīd pilsonības piešķiršana. Līdz ar to panti, kas par to runāja, ir vai nu izpildīti, vai arī zaudē aktualitāti.
Par pārējiem pantiem runājot, ir jāizskata cauri viss līgums un jākonstatē, kas ir un kas nav aktuāls, atbilstoši starptautisko līgumtiesību principiem.
Arī ņemot vērā to, ka pēc 1920. gada miera līguma Latvijas un Krievijas starpā ir bijušas jaunas līgumattiecības.
Ārlietu ministrija 90. gadu sākumā atbilstoši vēl Augstākās padomes noteiktajam uzdevumam revidēja virkni citu daudzpusējo un divpusējo līgumu. Latvija līgumu revīziju toreiz veica kopā ar Poliju, Norvēģiju, ASV un vēl citām valstīm.
Ar Krieviju tāda miera līguma revīzija divpusējā procesa ietvaros, kā labi saprotat, nav iespējama.
Tātad labākais, ko Latvijas valsts šādā situācijā varēja izdarīt, ir atkārtot, ka principā līgums nav atcelts un ir spēkā, izņemot 3. pantu par robežām.
Visi pārējie panti ir spēkā, ja vien to priekšmets nav novecojis, un līdz brīdim, kad abas puses nevienojas par ko citu.
Tas nozīmē, ka vēl joprojām ir spēkā panti, kas paredzēja dažādu 1915. gada evakuācijā uz Krieviju aizvesto kultūras un materiālo vērtību atdošanu Latvijai?
Tieši tā! No valsts izvests kultūras mantojums, lai kurā karā vai kurš no okupantiem to būtu izdarījis, ir jāatgriež vai jākompensē. Tas ir vispārzināms starptautisko tiesību princips.
Latvija pie šā jautājuma nav sistēmiski strādājusi. Tikai daļēji, attiecībā uz PSRS okupācijas periodu. Šādi fakti ir jāsavāc un jāsāk sarunas.
Ja 1920. gada miera līgumu kaut kur oficiāli publicē, tad vajadzētu atzīmi, ka 3. pants vairs nav spēkā? Bet es tādas atzīmes publikācijās neesmu manījis.
Brīdī, kad attiecībā uz kādu līgumu ir Satversmes tiesas spriedums, šāds spriedums ir likums.
Tāpēc vajadzētu būt tā, ka, ja miera līgumu publicētu “likumi.lv”, pie panta par robežām vajadzētu atrasties atsaucei uz jauno robežlīgumu starp Latviju un Krieviju un 2007. gada Satversmes tiesas spriedumu.
Tiesa toreiz akceptēja jauno robežlīgumu kā Satversmei atbilstošu, pirms to nodeva ratificēšanai Saeimā.
Tas ir principiāls jautājums, vai jaunais robežlīgums atbilst Satversmes 3. pantam “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.
Es neesmu līdz galam par to pārliecināta.
Arī toreiz uzskatīju, ka mums jāturas pie 1920. gada miera līguma un Abrenes apriņķis ietilpst Satversmes 3. panta kodolā.
Arī tāpēc, ka šajās robežās noslēgtais miera līgums ir pamats mūsu valsts nepārtrauktības uzturēšanas principam.
Kā zināms, Igaunija 2014. gadā parakstīto robežlīgumu ar Krieviju arvien nav ratificējusi.
Mēs, atsakoties no Abrenes apriņķa, paveram ievainojamu vietu mūsu valsts nepārtrauktības pozīcijā. Ir starptautisko tiesību argumenti, kas mums tomēr vēl palīdz un kas tika ietverti arī 2007. gada Satversmes tiesas spriedumā.
Proti, ka tas vairāk izskatījās pēc dāvinājuma, ka mēs uzdāvinājām savu teritoriju Krievijai.
Bet dāvinājums nozīmē, ka to var iekļaut pašreiz kopā liktajos aprēķinos par PSRS okupācijas laikā Latvijai nodarītajiem zaudējumiem.
Aprēķinot Latvijai nodarītos zaudējumus, tajos arī jāiekļauj aprēķini par 2% mūsu teritorijas, ko mums nācās uzdāvināt Krievijai.
Okupācijas rezultātā Latvijai nodarītais kaitējums ir jāapzina un jāaprēķina, kaut arī tādu rēķinu Krievijai priekšā varbūt liks tikai nākamās paaudzes.
Paskatieties uz pasaules praksi! Lielbritānija tikai tagad atvainojas atsevišķām Āfrikas valstīm par īstenoto kolonizācijas politiku pirms vairākiem gadsimtiem! Par izvestajiem resursiem!
Vai tas, ka Krievija neatzīst 1920. gada miera līgumu, varētu būt saistīts ar to, ko minējāt?
Daļēji noteikti jā. Krievijas Federācijā ir ļoti labi starptautisko tiesību eksperti. Viss jau sākās ar to, ka Krievija sāka noliegt 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus un to prettiesiskumu.
Līdz ar to ir vēlēšanās arī revidēt 1989. gada PSRS Tautas deputātu 2. kongresa rezolūciju “Par 1939. gada padomju–vācu neuzbrukšanas līguma politisko un juridisko novērtējumu”, kurā slepenos protokolus nosodīja un atzina par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža.
Bet viņi iet uz priekšu ļoti sistēmiski un tagad ķeras klāt 1920. gada miera līgumam.
Ir arī vēl citas juridiskas epizodes, piemēram, 1939. gada oktobra “bāzu līgums”, uz kura pamata Latvija ieveda pirmās PSRS karaspēka daļas.
Krievijas interpretācija par šīm Latvijas valstiskumam juridiski svarīgajām epizodēm ir absolūti pretēja Latvijas pozīcijai.
Mums Latvijā būtu ļoti svarīgi skatīties uz šiem notikumiem nevis tikai kā uz vēstures faktiem, kas kaut kur guļ plauktā, bet kā uz tādiem, kuriem ir juridiskas sekas un par kuriem mums jābūt pilnīgi skaidrai, starptautiskajās tiesībās balstītai pozīcijai, kuru valdībai tad arī vajadzētu paust.
Protams, arī attiecībā uz 1920. gada miera līgumu.
Ja pastāv Krievijas valsts kontinuitāte – impērija, Padomju Krievija, PSRS, Krievijas Federācija –, bet mūsdienu Krievija atsakās atzīt 1920. gada miera līgumu, tad iznāk, ka juridiski Latvija un Krievija joprojām ir kara stāvoklī?
(Smejas.) Nē. 1920. gada miera līguma 1. pants izbeidz kara stāvokli starp abām valstīm. Arī šo noteikumu pārmanto visas Krievijas teritorijā pastāvošās valdības.
Pēc miera līguma noslēgšanas Latvija nekad nav karojusi ne ar vienu valsti, bet gan ir tikusi, tostarp pretēji arī šim miera līgumam, prettiesiski okupēta līdz savas neatkarības atgūšanai.
Turklāt pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas ir bijuši vēl citi Krievijas Federācijas juridiski akti. Krievijas Federācija Latviju ir atzinusi kā neatkarīgu valsti. Arī robežlīgums mums ir noslēgts.
