“Arī karikatūra ir ierocis pret ļaunumu!” Saruna ar Latvijas populārāko karikatūristu Gati Šļūku 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lai arī “Latvijas Mediju” tikko izdotā ir mākslinieka Gata Šļūkas karikatūru ceturtā grāmata, tās nosaukums ir “Karikatūras 3”. Jo pirmajā, otrajā un arī šajā, jaunākajā, ir apkopotas karikatūras par visām tēmām un tādas, kuras nav zaudējušas aktualitāti un neprasa papildu parakstus vai komentārus zīmētā sapratnei. Izdevumā ievietoti no 2015. līdz 2022. gadam tapušie vairāki simti zīmējumu.
Ironiski un personiski par personībām un notikumiem. Asprātīgi vērojumi par aktuālo Latvijā – par politiku, sadzīvi un mums pašiem. Tā īsos vārdos varētu raksturot karikatūristu Gati Šļūku. Komiskus zīmējumus viņš sācis darināt, vēl mācoties pirmajā klasē, un jau tolaik esot zinājis, ka būšot karikatūrists, un zīmējis līdzīgā manierē kā šobrīd. Bet stils laika gaitā, protams, pilnveidojies. Kā pats stāsta, iedvesmojies no žurnāla “Dadzis”, komiksiem, markām ar Disneja zīmējumiem, vecmeistara Ērika Oša un Gunāra Bērziņa karikatūrām. Gatis Šļūka piedalījies daudzās karikatūru izstādēs visā pasaulē.
“Radot karikatūras, es tās veidoju no sava – latvieša, eiropieša – skatpunkta, bet vēlāk bieži vien tās sāk dzīvot savu dzīvi un apceļo pasauli, pateicoties mūsdienu globalizācijai, interneta laikmetam. Arī cilvēki citā pasaules malā sajūt saikni ar tām attēloto tēmu un situāciju dēļ. Tādos brīžos es jūtu gandarījumu par paveikto un šķiet, karikatūras var nedaudz mainīt pasauli,” saka mākslinieks.
Man acu priekšā 23. februārī, dienu pirms Krievijas izraisītā kara sākuma Ukrainā, publicētā tava karikatūra “Latvijas Avīzē”. Zvilnī sēž puskails vīrelis ar šaurām ačelēm tuvu virsdegunei, sievišķīgām krūšu līnijām, milzu degunu un pliku pakausi. Pie kājām lāčāda ar uzrakstu “Baltkrievija”. Skatoties smiekli nenāk.
Man zīmējot arī smiekli nenāca. Bet ne jau vienmēr karikatūrai jāizraisa smiekli, tā palete ir visai plaša – no sirsnīgiem smiekliem līdz izsmieklam, no groteskas līdz nicinājumam. Karikatūra var būt kā plakāts, kas pauž viedokli, attieksmi, rosina domāt vai mainīt savus uzskatus. Diezgan plašs lauks, kurā var izvērsties. Šajā gadījumā ideja bija par medību trofejām. Piecas jau ir pie sienas (Donecka, Luhanska, Krima, Piedņestra, Abhāzija un Dienvidosetija), viena zem kājām (Baltkrievija), bet tam vīrelim ( Putinam) ar šauteni pie zviļņa vajag “nomedīt” vēl un vēl…
Vai humors un ironija palīdz pārdzīvot karu?
Tas var būt kā piedeva gara uzmundrināšanai. Un man ir sajūta, ka cilvēki vēlas redzēt karikatūras ar Putina nosodījumu un nicinājumu. Runājot par karikatūrām vispār, ir ļaudis, kas varbūt vārdos nevar izteikt savas sajūtas, bet, ieraugot to precīzu atspoguļojumu karikatūrā, dalās, padod tālāk, tā sajūtot saikni ar citiem.
Tu droši vien, profesionālas intereses vadīts, esi lietas kursā, kā citās valstīs attēlo Krievijas militāro agresiju Ukrainā.
Patiesībā ļoti dažādi. Ir, kas nav mūsu pusē. Karikatūristi ir visā pasaulē, un ir tādi, kas domā citādi, pat ka taisnība Krievijai. Vai nāk ar savu skatu no citas pasaules malas, kurā karš Ukrainā šķiet ļoti tālu. Tāpat kā mums savulaik notikumi Sīrijā. Būsim atklāti, kad notiek karš Ukrainā, tepat kaimiņos, mēs, protams, gribam, lai par to uzzina un satraucas visa pasaule, Amerika un Brazīlija… Taču, kad karš notiek kaut kur tālumā, to zemju cilvēki arī gribētu, lai tas sāp visai pasaulei, bet… Vai Eiropa ir ļoti pārdzīvojusi par kariem otrā pasaules malā? Nē, taču! Lai cik skarbi arī šī patiesība skanētu.
Tavas karikatūras kopā ar citu mākslinieku darbiem bijušas izstādēs ārzemēs. Vai ir atšķirība starp to, kā vienu un to pašu darbu uztver šeit un citur?
Noteikti ir. Atcerieties Grieķijas krīzi. Mums stāstīja, ka grieķi iebraukuši parādos, prasa Eiropas Savienībai vēl un vēl, bet no grieķu viedokļa tas izskatījās citādi, it kā pārējā Eiropa viņus izmantotu, gribētu pataisīt par nabagiem un piesavinātos viņu īpašumus.
Kādas ir karikatūristam nepieciešamās profesionālās īpašības?
Droši vien humora izjūta nekaitētu. Un vēl – vēlme izzināt, uzzināt, vēlme saprast kaut ko dziļāk par viena raksta virsrakstu, pirms sāc zīmēt par kādu nopietnu tēmu. Protams, tu nekad nevari būt absolūti objektīvs. Uzzīmētais vienmēr būs tavs skatījums. Katra karikatūra ir subjektīva.
Par ko karikatūrists nedrīkst smieties?
Zīmēt it kā var gandrīz par jebkuru tēmu, galvenais, kā to attēlo. Bet skaidrs, piemēram, ka tagad neviens nesmaidīs par cilvēkiem, kuri Mariupolē mūk no sabombardēta dzemdību nama, par bēgļiem, kuri, glābjoties no lielgabalu grāvieniem un lidmašīnu mestajām bumbām, pamet savas mājas, pilsētas, zemi.
Mākslas darbi rodas mokās… Vai tas ir arī par tevi?
… Jā (pasmaida). Gadās, ka man arī ausīs ik pa laikam ieskanas šī dziesma, īpaši tajos mirkļos, kad tuvojas brīdis, kad jau jāsāk zīmēt, bet… zini tēmu, zini, par ko jāzīmē karikatūra, bet vēl neesi izdomājis, kā tēmu atklāt, ko īsti zīmēt. Tad rodas stress: nu kur lai to ideju izrok?
Bet bieži pēdējā brīdī uzpeldējusī ideja izrādās ļoti laba un karikatūra plaši aiziet pasaulē. Domā, teju gandrīz neko neuzzīmēju, bet beigās tomēr sanāca. Tā bija ar karikatūru, kur Krieviju attēloju kā bedri, kurā ar lāča nagiem cenšas “ieskrāpēt” vēl arī Ukrainu. Šī ideja atnāca pēdējā brīdī, bija jāuzzīmē ļoti ātri, jo laika nebija daudz.
Ar idejām ir dažādi. Ir tādas, kas iešaujas galvā, ejot pa ielu, bet lielākoties tās dzimst, sēžot pie galda ar zīmuli rokā pie baltas papīra lapas un domājot, kā tēmu aktualitāti attēlot, uzzīmēt… Galvā jaucas visādi iespējamie virzieni un asociācijas.
Man bieži vaicā, kādas ir redaktora un karikatūrista attiecības karikatūras tapšanā. Gadās, ka no redaktora puses nāk kā tēma, tā attēlojuma ideja. Bijušas situācijas, kad esmu to pieņēmis, citreiz esam karsti diskutējuši, bet tas nekad nav vienvirziena process. Bet, runājot tieši par pašu karikatūru radīšanas procesu, man patīk izmēģināt jaunas tehnoloģijas un zīmēšanas rīkus, kā digitālos, tā tradicionālos. Tādēļ arvien vairāk karikatūras top digitāli, taču es nedomāju atteikties no sev tik tuvās karikatūru zīmēšanas uz papīra ar krāsu zīmuļiem.
Kuras tēmas tev pašam visvairāk patīk zīmēt?
Par aktuālo vidē, arī pavisam vienkārši ikdienas joki. Tikpat labi tie var būt par sniegavīriem vai makšķerniekiem, kad vari kaut ko smieklīgu, absurdu izdomāt, tā radot cilvēkiem pozitīvas emocijas. Tagad plosās karš, un tā ir aktualitāte, bet esmu ievērojis, ka normālā ikdienā cilvēkiem vairāk patīk sadzīviskās karikatūras, vienkārši joki. Un arī pašam, kad zīmēšanas procesā sanāk tādu pastulbāku sejas izteiksmi uzzīmēt, tas uz brīdi uzsit iekšēju smiekliņu. Bet nav tā, ka politiskās karikatūras es zīmētu gariem zobiem. Taču ir situācijas, kad grūti pateikt, kura ir tā pareizā puse. Dzīvē nekas nav melns vai balts.
Bet karikatūrā pelēkās krāsas nemēdz būt. Katra karikatūra ir konkrēta un tieša. Kādreiz ierauga vienu karikatūru un pārmet: kāpēc tu tajā kritizē to vienu partiju un kāpēc ne otru? Tad saku, nu paskaties dažus numurus iepriekš! Tur atkal bija par to otru. Dažiem, piemēram, liekas, ka arī tajā karikatūrā ar Putinu un Baltkrieviju kā lāčādu pie agresora kājām, par ko runājām sākumā, Krievijas prezidenta krēslā tikpat labi varētu sēdēt tēvocis Sems, bet pie sienas kā trofejas varētu būt Lībija vai Irāka, Afganistāna…
Karikatūrists dabū dunkas?
Tas laikam pieder pie lietas. Būtu dīvaini, ja visi tikai aplaudētu.
Saka, karikatūras esot kā zīmētas anekdotes. Tās mēdzot smīdināt vai liekot aizdomāties… Piekrīti?
Kaut kādā ziņā varētu piekrist. Atceros, viens mans draugs zināja tādu gadījumu – kompānijā stāstījuši anekdotes. Kad anekdotes beigušās, sākuši pārstāstīt karikatūras. Kādreiz tviterī izlasu kādu anekdoti, nodomāju – tāda īsa, kodolīga, asprātīga, varētu kaut kad padalīties ar draugiem, bet nekad neatceros. Varbūt necenšos piesārņot galvu. Katrā ziņā noteikti neesmu tas, kurš kompānijā sēž un stāsta anekdotes.
Nu jau gandrīz piecpadsmit gadus Lielās Mūzikas balvas ceremonijā Nacionālajā operā, uz kuras skatuves pasniedz valsts augstāko apbalvojumu klasiskajā mūzikā, laureātus “Latvijas Avīze” sumina ar tevis zīmētām karikatūrām. Kad savulaik izdevniecības valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns to ierosināja, nodomāju: bāc! Par ko mūziķus izsmiet? Mākslinieki taču dabūjuši balvas! Sarīkojuma programmā ierakstījām, ka publicētie ir Ērika Oša un Gata Šļūkas īpašie zīmējumi.
Tie ir tāds draudzīgs šaržs. Mazliet esmu kariķējis vienīgi mākslinieka sejas pantus. Cilvēkiem jau patīk, ka tevi uzzīmē ar tev svarīgām lietām. Šajā gadījumā katram māksliniekam ir arī kāds mūzikas instruments rokā. Un, ja zīmējumā iekļauts vēl kaut kas no cilvēka būtībai raksturīgā, tad tas viņiem iet pie sirds. Man arī patīk skatīties karikatūras par sevi, ja kāds cits karikatūrists tās uzzīmējis. Mājās tādas ir vairākas – no sarīkojumiem ārzemēs, kur nācies tikties ar citiem kolēģiem karikatūristiem. Ir forši uz tādiem zīmējumiem vēlāk paskatīties.
Un visu šo gadu laikā neviens no mūziķiem, kam Lielās mūzikas balvas ceremonijā pasniegtas tavas karikatūras, nav bijis aizskarts. Viņi tās glabā pat goda vietā kā mākslinieciskas fotogrāfijas, mākslas darbus.
Un citi pat publicē, ievieto sociālajos tīklos. Esmu saskāries ar situāciju, ka bieži vien cilvēki par citiem domā – viņam nepatiks! Uzzīmē politiķi un dzirdi – ārprāts, viņš apvainosies! Bet realitātē ir otrādi – cilvēkos atklājas humora izjūta, ja zīmējums ir labestīgs. Jāatzīst, pat tad, kad par kādu personību esmu kaut ko ne īpaši glaimojošu uzzīmējis, no pašiem personāžiem esmu saņēmis drīzāk atzinīgu novērtējumu. Kolēģi mani kādreiz pavilkuši uz zoba – vai visās karikatūrās taviem varoņiem tādas izvalbītas acis… Bet karikatūra taču ir tāds humoristisks un satīrisks zīmējums vai attēls, kurā komiskais efekts tiek panākts ar pārspīlējumu vai pielīdzinājumu.
Pašcenzūru pazīsti?
Ir bijušas tādas situācijas, kad šķiet, to var pārprast, labāk zīmēšu citādi. Karikatūrista domu gājiens bieži mēdz būt tāds: kā vispār zināmais izskatītos pretēji? Nu, piemēram, zinām teicienu par nelaimi, kas gaidāma, ja melns kaķis pārskrien pār ceļu. Bet kā izskatītos no kaķa skatpunkta, ja viņa acu priekšā melns cilvēks pārietu pār ceļu? Reiz man šāda ideja tika noraidīta, jo, likās, tur varētu saskatīt rasismu…
Makšķernieki tic, ja pirmo ceļā uz zveju satiksi sievieti, nebūs loma… Uzzīmēsi šādā kontekstā sievieti un kāds saskatīs dzimumu diskrimināciju?
Nav izslēgts! Par šo tēmu varētu runāt daudz un ilgi…
Pēc kādiem kritērijiem, principiem top karikatūra?
Būtiska ir aktualitāte. Taču, ja par kādu tēmu piecas karikatūras jau rindā, sesto nevajadzētu. Kādreiz man iedvesmai atsūta kādu ziņu. Izlasi: bezgala smieklīgs fakts! Bet ko tur vairs zīmēt? Tas būtu kā pārzīmēt anekdoti. Interesantāk ir nopietnas lietas pataisīt par smieklīgām, izsmejamām, nicināmām…
Kā, piemēram, no burta “Z” uz krievu tanka sāna, kas Krievijai tagad simbolizē jēdzienu “Za pobedu”( par uzvaru – tulk. no krievu val.), atvasināt vārdu “Zombiji”.
Apmēram tā…
Esi ieguvis maģistra grādu grafikas mākslā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet, cik zinu, karikatūristus jau augstskolā nemāca…
Protams, ka ne! Nezinu, ko darītu ar visiem tiem karikatūristiem, ja viņu būtu tik daudz! Nav tā īsti kur publicēties. Var jau arī katrs savā instagramā, vēl kaut kur, bet patiesībā tā ir problēma. It sevišķi Amerikā, kur ir diezgan izteikti, ka laikraksti un arī portāli atsakās no karikatūrām vienkārši tādēļ, ka negribas problēmas. Kāds kaut ko pārpratīs, kāds kaut ko ne tā sapratīs.
Lai arī cilvēkiem ļoti patīk karikatūras, izdevējam un redaktoram tomēr ir vieglāk atlaist karikatūristu un viņa zīmējumus nepublicēt nekā taisnoties, ka “tā” jau nebija domāts. Tā ir bēdīga situācija. Tas saistās ar nenormālo politkorektumu it visās jomās – ka tikai kāds nesaskata un nepārmet rasismu, seksuālo minoritāšu aizskārumu, antisemītismu, vēl ko… “Nevēlamo” tēmu kļūst aizvien vairāk. Humora pazušana sabiedrības uztverē mūsdienās jau izvēršas par problēmu. Reizēm par kaut ko pat bail pajokot, bail, ka pārpratīs.
Ar karikatūrām bijuši pat starptautiski skandāli. Un ne tikai sakarā ar musulmaņiem un zināmo traģisko notikumu Parīzē, par ko karikatūristiem tagad jautā gadiem. (2015. gadā divi franču musulmaņi, bruņoti ar šautenēm un citiem ieročiem, iekļuva Francijas satīriskā nedēļas laikraksta “Charle Hebdo” birojā un nogalināja 12 cilvēkus un 11 ievainoja. Tam iemesls bija žurnālā publicētās karikatūras par islāma pravieti Muhamedu. – Aut. piez.).
Es arī par šo vardarbību biju šokēts, visu nakti par to rādījās murgi… Bet ir arī citi skandāli. Pēdējais, kas nāk prātā, saistās ar dāņu karikatūristu Nielu Bo Bojesenu, kuru personīgi pazīstu kā labu zīmētāju. Skandāls nobrieda, kovidam sākoties. Kā mēs zinām, Ķīnas karogam ir zvaigznītes. Un dāņu karikatūrists kovida bacili bija uzzīmējis šo zvaigznīšu vietā. Ķīna lika Dānijai atvainoties, ko tā, protams, neizdarīja. Internets bija pilns ar to, kā ķīnieši gānīja Dāniju.
Bet kovids taču atnāca no Ķīnas. Tas ir pierādīts fakts.
Taču ķīnieši karikatūru uztvēra kā karoga zaimošanu. Kaut arī karikatūristi bieži mēdz savos zīmējumos izmantot karogus. Arī ar visām tām “atcelšanas kultūrām” humora lauks tiek arvien saspiests un ierobežots.
Ja par kaut ko šaubies, kam dod savā zīmējumā ielūkoties pirmajiem, kas ir cilvēki, kam uzticies?
Noteikti sieva. Elīna arī ir māksliniece, viņa ir floriste un dekoratore. Aizsūtu zīmējumu vatsapā arī brālim. Vēl man ir atsevišķi draugi, par kuriem varu teikt, ka laika gaitā esmu sapratis, kāda kuram humora izjūta. Ja viens saka – der, jāparāda vēl kādam. Bieži vērtējums ir piecdesmit uz piecdesmit.
Lēmums tāpat beigās jāpieņem man pašam. Bet, jā, ir neliela cilvēku kopa, kam ik pa laikam aizsūtu zīmējumus, ja rodas šaubas par ideju vai vienai tēmai radušās divas trīs versijas. Tad šādi patestēju. Arvien vairāk karikatūras sāku parādīt arī savām abām atvasēm. Vecākajam dēlam tagad aprīlī būs piecpadsmit gadu, jaunākajam ir vienpadsmit. Kad esmu uzzīmējis kaut ko politisku, mēdzu pajautāt, vai un ko viņi sapratuši. Karikatūrām bieži ir arī paraksti, un tad mani interesē, vai jaunieši dzirdējuši un zina arī senākus vārdus, kā, piemēram, ko nozīmē “tupenis” vai “buļba”.
Brīvajā laikā tev patīkot skvošs, golfs un galda spēles. Tās prāta asināšanai?
Tas ir labs socializēšanās veids. Kopā ar draugiem spēlējot, tu parunājies, pajoko, iedzer vīnu. Ikdienā sanāk ļoti daudz sēdēt vienatnē pie datora zīmējot, bet brīvajos brīžos gribas vairāk būt cilvēkos. Vēl man patīk iedvesmai un savu emocionālo bateriju uzlādēšanai paskatīties kādu labu filmu. Nevis seriālu, jo tad iegrimsti kā vienveidīgā blāķī, bet tieši filmu. Tās skats ir daudzpusīgāks. Un visforšākās ir labas īsfilmas, arī multenes. Ar golfu gan pēdējos gados tā pašvakāk, jo ļoti daudz darba. Varbūt vajag vairāk sevi organizēt. Man kādreiz sacījuši – tev gan labi, vari “neiet uz darbu”… Bet, strādājot mājās – viss notiek tieši otrādi! Tu strādā visu laiku, jo darbs ir blakus istabā.
Esi nācis no Raunas, kur tavi lauki. Rīgā uz ielas ieplūstam anonīmā ļaužu gūzmā, bet kā ir laukos – vai kāds ir vēlējies pārbaudīt arī tavu karikatūrista humora izjūtu?
Jā, lielākoties vasarās kopš bērnības dzīvoju Raunā, tur mana vectēva un viņa tēva celtā māja. Pati pēdējā ielā. Vienā pusē kaimiņi, bet otrā mežs, pļava, upe. Bērnībā domāju, kā ātrāk tikt no turienes prom, bet nu, kad tuvojas četrdesmit, vairāk velk pie saknēm. Taču, runājot par apkārtējo reakciju… Reizēm būvmateriālu veikalā kaut ko ilgi nespēju izvēlēties. Un tad, ja blakus kādam šķiet, ka muļļājos, gadījies, ka pajoko par karikatūrām un karikatūristiem.
Ir tāda dziesmiņa – pasmejies par sevi pats. Ja karikatūrā tev būtu jāpasmaida par sevi, ko tu tajā uzzīmētu?
Parasti karikatūras par sevi netop. Tās ir skats uz citiem, uz apkārt notiekošo. Uz manas pirmās karikatūru grāmatas bija mans pašportrets. Tas tā iegājās, ka arī uz otrās un arī uz šīs, jaunākās grāmatas ir paškarikatūra. Tā nu sanācis, ka sevi zīmēju tikai tad, kad iznāk jauna grāmata. Uz tās vāka tad nu redzams, ko par sevi domāju.
Un arvien esi ar to pašu žilbinošo, atbruņojoši plato smaidu.
Tā vieglāk dzīvot.
Vizītkarte
Gatis Šļūka
Latviešu karikatūrists
• Dzimis 1979. gadā Cēsīs.
• Kopš 1998. gada zīmē karikatūras “Latvijas Avīzē”, vairāk nekā desmit gadus reizi nedēļā veido karikatūras “Sporta Avīzei”.
• Karikatūras publicētas “Washington Post”, “USA Today”, “China Daily”, Politico”, “Suddeutsche Zeitung”.
• Ilustrējis vairākas grāmatas.
• Darbojies starptautisku karikatūru izstāžu žūrijās; kopš 2009. g. darbi izstādīti arī vienā no pasaulē atzītākajām karikatūru izstādēm “World Press Carton” Portugālē.
