“Arī karā ir izdzīvošanas instinkts!” Saruna ar NBS galveno psihologu Čerņavski 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālajos bruņotajos spēkos kopš 2006. gada pastāv psihologu dienests, kurā strādā 22 psihologi. Vilnis Čerņavskis ir šī dienesta vadītājs jeb galvenais psihologs. Viņš ir bijis neskaitāmās starptautiskajās misijās un palīdzējis izveidot psihologu dienestu arī Ukrainas bruņotajos spēkos.
Pēc Krimas aneksijas esat sniedzis psiholoģisko atbalstu Ukrainas karavīriem un brīvprātīgajiem. Kādas bija psiholoģiskās problēmas militārajā vidē, ar kurām toreiz saskārāties?
V. Čerņavskis: NBS psihologus uzrunāja Ukrainas brīvprātīgie, lai mēs palīdzam tiem karavīriem, kuri ir cietuši Krievijas izvērstajā “pretterorisma operācijā”.
Ukrainā ieradāmies kā NATO valsts pārstāvji, pirmais, ko mums parādīja, bija kara hospitālis Kijivā, kur cita starpā atrodas arī psihiatrijas nodaļa. Mums bija iespēja tikties ar tiem gados jaunajiem ukraiņu karavīriem, kuriem bija posttraumatiskā stresa sindroms. Tādēļ viņiem bija nepieciešams ilgstošs ārstēšanas kurss, lai viņus atgrieztu dzīvē. Diemžēl šādas mentālas problēmas dēļ ne viens vien karavīrs kļūst par invalīdu.
Runājot gan ar karavīriem, gan ar viņu komandieriem, pārliecinājāmies, ka neviens no viņiem toreiz nebija psiholoģiski sagatavots Krievijas iebrukumam. Vislielākās psiholoģiskās problēmas bija tieši jaunajiem kareivjiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem, jo šiem jauniešiem, salīdzinot ar pieredzējušiem karavīriem, psihe vēl nav nostabilizējusies.
Vēl viena liela problēma bija brīvprātīgo izdegšana. Viņi no sevis atdeva visu līdz pēdējam – vāca un piegādāja nepieciešamās preces, darīja arī citus darbus, pat mēģināja strādāt kā psihologi, kas gan nebija tas labākais variants, jo viņi jau nebija speciālisti šajā jomā. Centos viņus pārliecināt, ka viņiem savi spēki ir jāsaudzē, ka nedrīkst vienā dienā izlikt visu no sevis. Daudzi tieši šī iemesla dēļ bija izdeguši, zaudējuši darbu, iztikas līdzekļus… Baidos, ka līdzīga situācija rodas arī to brīvprātīgo vidū, kas patlaban Latvijā palīdz Ukrainas bēgļiem. Tam visam ir jābūt ļoti labi koordinētam, un katram ir jādara savs darbs.
Mēs vērojām, analizējām un devām rekomendācijas, kā novērst mentālās veselības problēmas, jo mums šajā ziņā ir uzkrāta pietiekami liela pieredze, strādājot starptautiskajās misijās. Iedrošinājām ukraiņus, ka viņi ir gudri un profesionāli, ka viņiem ir ļoti labas psiholoģijas augstskolas. Viņiem galvenais bija atbalsts un pārliecība par saviem spēkiem, ka viņi tāpat kā mēs, sākot no nulles, var sasniegt labus rezultātus un izveidot savos bruņotajos spēkos psihologu dienestu.
Vadīju nodarbības gan robežsargiem, gan jūrniekiem, gan sauszemes karavīriem. Mēs piedalījāmies neskaitāmos semināros, kur bija psihologi no armijas, no Nacionālās gvardes, no Ārkārtējās situācijas ministrijas. Esmu gandarīts, ka viņi pārņēma samērā daudz pat tādu vīziju, kas mums Latvijā militārajā psiholoģijā vēl nav ieviestas. Ukrainas Nacionālajā gvardē vispār nebija psihologu, bet tagad tur ar lieliem soļiem ir iets uz priekšu militārā psihologu dienesta izveidē.
Sākot no 2014. gada, mēs uz Ukrainu braucām katru gadu, arī kopā ar Igaunijas un Lietuvas militārajiem psihologiem, lai piedalītos treniņnometnēs, lai mācītos paši un mācītu ukraiņus.
Vai jūs arī tagad palīdzat noturēt psiholoģisko līdzsvaru Ukrainas militārajiem spēkiem?
Dienu pirms Krievijas iebrukuma sazinājos ar kolēģi Ukrainā, nodevu sveicienus no Latvijas, solīju, ja viņu armijas psihologiem ir nepieciešama kāda palīdzība, mēs esam gatavi to sniegt. Arī šobrīd mēs uzturam sakarus. Kad Latvijā tiks ievesti ievainotie ukraiņu karavīri, lai viņus rehabilitētu, arī mēs piedalīsimies šajā procesā.
Vai var pierast pie kara, pie bailēm tikt nogalinātam?
Bailes būs vienmēr – cilvēkam arī kara apstākļos saglabājas izdzīvošanas instinkts. Kad cilvēks zina savu uzdevumu un karo, viņš nedomā par to, ka viņš var aiziet bojā. Sevišķi karavīrs, kurš ir sagatavots kara apstākļiem. Visvairāk mani satrauc tas, kā karavīri pēc tam atgriezīsies normālā miera dzīvē. Jo ilgāk būs karš, jo grūtāk to būs izdarīt. Diemžēl daudzi no viņiem nebūs pasargāti no mentālajām problēmām.
Es negribu apgalvot, ka pie kara var pierast, bet tam var pielāgoties.
Kad karavīri gatavojas karam, viņi zina, kur viņiem ir jābūt, kas viņiem būs jādara, viņi tam sagatavojas. Arī tiem, kas iestājas Zemessardzē, šīs lietas ir skaidras. Turpretī civiliedzīvotājiem nekas iepriekš nav zināms. Tāpēc iesaku visiem izlasīt nesen Aizsardzības ministrijas izdoto informatīvo materiālu iedzīvotājiem par rīcību dažādu apdraudējumu gadījumā.
Psihiatrisko slimnīcu uzņemšanas nodaļās Latvijā arvien vairāk nonāk tādi mūsu valsts cilvēki, kuriem karš Ukrainā ir ļoti saasinājis psihiskās veselības problēmas.
Pirmās trīs kara dienas daudziem bija šoks, bet vēlāk cilvēki sāka mobilizēties, saprata, ka vajag rīkoties, ka vajag vākt ziedojumus, vest karā cietušajiem cilvēkiem nepieciešamās preces.
Visiem saku, ka nevajag kara ziņas skatīties no rīta līdz naktij, jo tad nereti rodas sajūta, ka tu pats jau esi ierauts traģiskajos notikumos kara zonā, tas mentāli nenoturīgiem cilvēkiem var beigties ar posttraumatisko stresu. Lai nebūtu tik ļoti jāpārdzīvo un jāraud, iesaku skatīties tikai tās ziņas, kur ir notikumu apkopojums, bet nesēdēt visu dienu pie televizora.
Ko jūs, būdams psihologs, domājat, kad ieraugāt televīzijā Putina seju, kad redzat viņu uzstājamies?
Protams, ka man ir interese viņu paklausīties, papētīt un paanalizēt, bet jāsaprot, ka es viņu neredzu tiešraidē, neredzu, ka korespondenti viņam uzdotu jautājumus. Viņa uzstāšanās parasti ir iestudētas, uzfilmētas iepriekš, desmit reizes varbūt pārfilmētas. Putinam ir ļoti laba komanda – gan psihologi, gan režisori, kas ar viņu strādā.
Putins publiskajā telpā tiek dēvēts par psihopātu. Vai tā ir taisnība, ka psihopātiem vislielāko gandarījumu rada citu cilvēku ciešanas un mokas?
Psihopātiem ir vāja iejūtība citu emocijās, viņiem neattīstās vainas izjūta, bet ir izteikta vēlme vainu uzvelt citiem.
Krievijas žurnāliste Svetlana Sorokina, nosodot Krievijas iebrukumu Ukrainā, nesen vienā no raidījumiem stāstīja, ka viņa iepriekš Krievijas aizsardzības ministru Šoigu pazinusi kā visnotaļ normālu cilvēku, bet tagad īsā laikā viņš esot pārvērties līdz nepazīšanai. Sorokina bija neizpratnē, kā tas iespējams?
Rodas jautājums: cik labi viņa ir pazinusi Šoigu? Jāņem vērā arī tas, ka viņš nav militārists, nav dienējis armijā, bet ieņem aizsardzības ministra amatu, un te patiešām rodas jautājums: kāda tad ir viņa īstā seja? Tā parasti parādās briesmu brīžos un krīzes situācijās, kad nokrīt maska un ir redzams, kāds cilvēks ir patiesībā.
Pats to esmu piedzīvojis, būdams starptautiskajās misijās. Atminos kādu visai zīmīgu notikumu Irākā. Apšaudes laikā sabiedroto spēku bāzes konteinerā trāpīja raķete. Biju tikko tur ieradies un redzēju, ka cilvēks, kurš ikdienā atstāj ļoti nosvērta un spēcīga karavīra iespaidu, tajā brīdī zaudēja savaldīšanos, jo bija pārbijies, ka viņu pirms došanās mājās nošaus. Savukārt virsnieks, kurš arī tur atradās, svētā mierā man vaicāja: “Vilni, mums te ir palikusi tikai viena ķivere un bruņuveste. Izvēlies, ko tu gribi? Es domāju, ka tev jāliek ķivere, jo tu strādā ar galvu, bet es ņemšu bruņuvesti.” Mēs devāmies uz vietu, kur var paslēpties no šāviņiem, bez kādas panikas. Viņš bija mierīgs, spēja novērtēt situāciju, ieviesa manī drošības sajūtu, pat ar humoru.
Starptautiskajās misijās dienējušie karavīri nekur nevar noslēpties – 24 stundas sešus mēnešus ir redzams, kas tu esi un ko tu vari.
Kādi ir tie nosacījumi, pēc kuriem karavīrus izvēlas misijām?
Jau stājoties NBS, viņi ir izgājuši gan medicīnisko, gan arī psiholoģisko pārbaudi, tātad ir praktiski veseli. Kad kareivji dodas misijā, tiek veikta atkārtota pārbaude, tajā skaitā arī psiholoģiskā izpēte psihodiagnostikas centrā. Tiek pārbaudīta karavīra pašreizējā psiholoģiskā noturība, motivācija un citi faktori, kas būtiski var ietekmēt karavīra spēju kvalitatīvi pildīt dienesta pienākumus starptautiskajā misijā. Piemēram, mēs noskaidrojam, vai nav kādas problēmas mājās – varbūt gaidāms ģimenes pieaugums vai ir kopjami vecāki un citi apstākļi, kas varētu traucēt izpildīt misijas uzdevumus. Esam pārliecinājušies reālajā dzīvē, ka tas patiešām ietekmē un var apdraudēt ne tikai pašu karavīru, bet arī pārējos.
Vai tas, ka Kremļa melu laboratorija spēj saindēt tik daudzu cilvēku smadzenes, ir saistīts tikai ar to, ka nav pieejami brīvi un demokrātiski masu informācijas līdzekļi, vai tomēr arī ar to, ka šīs propagandas panākums ir meklējams cilvēku zemajā izglītības līmeni, nespējā analizēt, iegūt objektīvu informāciju, nepiepūlot prātu?
Tas tiek darīts mērķtiecīgi gadiem, pie tā strādā cilvēku komanda, kas pārzina psiholoģiju. Ja katru dienu tiek stāstīts, ka NATO un ukraiņi ir fašisti, turklāt tik pārliecinoši, tad, nenoliedzami, tas atstāj iespaidu.
Es personīgi par Kremļa propagandas mašīnas ietekmi uz sevi pārliecinājos 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā. Tajā laikā atrados Afganistānā militārā bāzē, kur man bija jādzīvo nedēļu, jo netiku uz savu dislokācijas vietu. Teltī bija arī televizors un tur varēja skatīties arābu un Krievijas raidījumus. Vairākas dienas klausījos, cik gruzīni ir slikti, un pamazām sāku just, ka es sāku pakļauties tam, ko viņi tur stāsta. Tad es sapratu: ārprāts, cik vienkārši cilvēka prātu var saindēt ar šādu melu propagandu!
Kremļa propagandai svēti tic ne tikai tie, kas nav izglītoti, bet arī augsti izglītoti cilvēki. Kremļa propagandisti viņiem gadiem potē, ka viņi ir uzvarētāji, un tā viņi arī jūtas. Šādus cilvēkus ir ļoti grūti pārliecināt par pretējo. Arī tos, kas dzīvo Latvijā un gadiem ir skatījušies Krievijas televīzijas propagandas kanālus. Ar viņiem nevajag ielaisties konfliktos, bet ir jārunā, jo ar laiku viņi sapratīs, ka tie bijuši meli un maldi. Arī mēs, sākoties atmodai, sapratām, kas ir kas un kurp mēs dodamies.
