Aspazijas Šveicē sarakstītas rindas (1911) 1
“Krīt upe no kalnu augšienes,
Un bezdibens gaida: “Te esmu es!”
Augstums ar dziļumu:
Es un tu.
Salts, noliedzošs un nelokāms “nē”
Un ticības pilna dvēsele,
Divas šķirtas pasaules:
Tu un es.
Bet tuksnesis mūžam pēc jūras slāps,
Un jūra mūžam pret krastu kāps,
Ilgas bez izredzes:
Tu un es.
Kad sarkanais vakars ir piepildīts,
Pār mūžības kalniem aust bāli zaļš rīts,
Gals tiekas ar sākumu:
Es un tu.”
1905. gada decembrī Rainis un Aspazija emigrē uz Šveici un dzīvo Kastaņolas ciematā (tagad Lugāno pilsētā) pie Lugāno ezera.
Latvijā viņi atgriežas 1920. gada aprīlī.
Šveicē Rainis saraksta lugas “Zelta zirgs”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi!”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Krauklītis”, “Spēlēju, dancoju”, dzejoļu krājumus “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, “Gals un sākums”, filozofisko poēmu “Ave sol”, sērdieņu dziesmu “Daugava”, publicistiskus rakstus. Aspazija saraksta un izdod tikai divus dzejoļu krājumus – “Saulains stūrītis” (1910) un “Ziedu klēpis” (1911).
