Zemkopības ministrs: Arī kādas nozares neatbalstīšana ir politika 2
2014. gads sākās ar izsalušiem ziemājiem, turpinājās ar visai pieticīgām vasarāju ražām, kam sekoja piena cenas kritums, Krievijas embargo un arī graudu cenas būtiska samazināšanās. Tuvojoties piena kvotu atcelšanas brīdim, bažas rada arī neizbēgamās soda naudas par piena kvotas pārsniegšanu.
Uz žurnāla “Agro Tops” jautājumu, vai piensaimnieki vēl var cerēt uz kādu atbalstu, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs atbild, ka piena ražotāji 2014. gadam paredzēto 20 miljonu atbalstu jau saņēmuši un cerēt uz kaut ko vairāk pagaidām neesot pamata.
– Kuru tirgu apgūšana varētu būt visreālākā?
– Interesanti piedāvājumi nāk no dažādām pusēm. Piemēram, no Arābu Emirātiem, Indijas, Ķīnas…
Nopietnākais no minētajiem varētu būt Ķīnas tirgus. Atbalsts sadarbībai teorētiski saņemts visaugstāko valdības vadītāju līmenī.
– Piemēram, SIA “Latvijas piens” uz iespējamo iekļūšanu Ķīnas tirgū raugās visai skeptiski…
– Jājautā – kāpēc? Ko šis uzņēmums ir darījis, lai tur iekļūtu? Ja vienkārši sēdēs un gaidīs, cerot, ka, braucot uz citiem Latvijas uzņēmumiem, kāds pa ceļam iebrauks arī pie viņiem ar piedāvājumu, tad droši varu teikt – neiebrauks. Katram pašam jāizrāda interese, aktivitāte, citādi visādi emirāti un citi eksotiskie tirgi tā arī paliks tikai teoretizēšanas līmenī.
– Tagad jau daudziem ir iespēja doties uz kādām zemēm partneru meklējumos vienā ekipāžā ar Valsts prezidentu…
– Jā, pats esmu braucis tādā sastāvā. Pilna lidmašīna ar uzņēmējiem. Bet, ja kāds domā, ka tāpēc vien, ka viņi vienā vizītē kaut kur ieradīsies kopā ar prezidentu, ministru vai citu augstu valsts amatpersonu, viņu biznesā kaut kas mainīsies, viņi rūgti maldās. Protams, šāda vizīte dod iespēju satikt tādus uzņēmējus vai valsts ierēdņus, kurus, ierodoties privātā vizītē, visticamāk, satikt neizdotos. Taču turpmākais ir pašu uzņēmēju rokās. Ne prezidents, ne kāds ministrs viņiem partnerus klāt nepievedīs.
Ķīnas tirgus tiešām liels, taču gana specifisks. Tas nozīmē, ka tas neņems pretī jebkādu produkciju. Piemēram, uz Ķīnu nevarēs aizvest biezpienu, krējumu vai jogurtu. Bet varēs aizvest piena pulveri, sieru vai kādu citu viegli transportējamu un ilgi glabājamu produktu.
Biju zivju pārstrādes uzņēmumā “Karavela”, kura vadītāji pateica skaidri un gaiši: jābeidz domāt, ka tiem produktiem, kas garšo mums un ko mēs te ražojam, būtu jāgaršo arī somiem, zviedriem un citiem. No šāda veida domāšanas jātiek vaļā. Ja gribam iekarot cittautu tirgus, pirmām kārtām jāsaprot, kas viņiem garšo. Nu, neņems visur pretī mūsu Jāņu sieru ar ķimenēm!
Un es iesaku uzņēmējiem braukt uz starptautiskajām izstādēm, kas varētu būt labs sākums potenciālā tirgus un partneru iepazīšanai un sevis prezentēšanai.
– Neslaukt pienu nav tas labākais risinājums. Vai izejvielas ražotājs vēl var cerēt uz kādu valsts un ES atbalstu sakarā ar embargo un piena cenas ievērojamo kritumu?
– Uzskatu, ka piena ražotāji 2014. gadā ir saņēmuši gluži pieklājīgu atbalstu. Piensaimniekiem vajadzēja saņemt 20–21 miljonu eiro, un viņi 21 miljonu arī ir saņēmuši – divus valsts atbalstus un vienu Eiropas, katru septiņu miljonu apmērā. Protams, viņi grib vairāk, bet piena litra ražošanas pašizmaksas un pārdošanas cenas starpība patiesībā nemaz nav tik liela – pašizmaksa vidēji ir ap 25 eirocenti/l, bet pārdošanas cena – ap 23 centi/l.
Lasiet interviju ar Jāni Dūklavu žurnāla “Agro Tops” janvāra numurā.
