Arī citviet pasaulē pieminekļi rada protestus un pretrunas sabiedrībā 0
Pārdaugavā izvietotais monuments “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” vakar atkal bija uzmanības centrā kā 9. maija svinību vieta, kur pulcējās pārsvarā krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji.
Tomēr daudziem latviešiem piemineklis ir atgādinājums par gandrīz 50 gadus ilgušo padomju okupāciju. Bijuši mēģinājumi gan pieminekli uzspridzināt, gan arī aicinājumi to nojaukt, un arī pašreizējās pirmsvēlēšanu debatēs šī tēma ir aktuāla. Nesaskaņas ap pieminekļiem to nestās ideoloģiskās vēsts dēļ gan nav tikai Latvijas problēma.
Apņēmīgā Gruzija
Totalitāro režīmu slavinoši pieminekļi nav tikai pagātnes mantojums. Vēl pavisam nesen – 2011. gadā – Zaporožjē Ukrainā vietējie komunisti atklāja Staļina pieminekli. Tas radīja pretreakciju – piemineklim tika nozāģēta galva un to mēģināja uzspridzināt Par zāģēšanu atbildību uzņēmās nacionālistu organizācija “Trizub”, bet sprādziena rīkotājus neizdevās noskaidrot. Pirms tam vietējie komunisti apsargājuši darbnīcu, kurā tapis piemineklis. Pret pieminekli iebilda arī Zaporožjes gubernators un baznīca. “Nevajadzētu aizmirst tos cilvēkus – un viņu vairākums bija pareizticīgie –, kas tika represēti, nomocīti NKVD moku kambaros. Viņu vidū bija arī garīdznieki,” toreiz sacīja vietējās pareizticīgās baznīcas bīskaps. Jāatgādina, ka Staļina režīms 1932. un 1933. gadā izraisīja apzinātu badu jeb golodomoru, kas prasīja vismaz 7,5 miljonu cilvēku dzīvību Ukrainā.
Tikmēr Staļina dzimtajā pilsētā Gori Gruzijā viņa pieminekli novāca 2010. gada jūnijā un tā vietā uzstādīja monumentu padomju režīma un 2008. gada kara ar Krieviju upuru piemiņai. Jaunais monuments ataino kailus cilvēkus, kas gājuši bojā Gruzijas un Krievijas savstarpējos konfliktos. Staļina pieminekļi ir demontēti arī vairākās citās Gruzijas pilsētās.
Gruzija savu apņēmību atteikties no padomju laika ideoloģiskā mantojuma parādīja arī 2009. gadā, kad Kutaisi pilsētā tika uzspridzināts sarkan-armiešiem veltītais Slavas memoriāls, kurš slējās gandrīz 100 metru augstumā. Tas notika pēc prezidenta Mihaila Saakašvili rīkojuma. Tagad tā vietā izbūvēta Gruzijas jaunā parlamenta ēka. Atbrīvošanās no pieminekļa neiztika bez upuriem – sprādzienā no betona šķembām radītiem ievainojumiem bojā gāja māte ar mazu bērnu. Bija plānots, ka pieminekli spridzinās pēc vairākām dienām un ka iepriekš tiks veikts izmēģinājuma sprādziens, tomēr negaidīti eksplodējis vairāk sprāgstvielu. Asu reakciju pauda Krievija, kuras toreizējais premjerministrs Vladimirs Putins sacīja: “Tas ir vēl viens mēģinājums no bijušās Padomju Savienības tautu atmiņas izdzēst kopīgo pagātni, arī varonīgo pagātni.”
Skandāli Austrumeiropā
Visskaļāk pieminekļu jautājums satricināja Igauniju 2009. gada aprīlī, kad no Tallinas centra tika pārvietots padomju armijas karavīriem veltītais piemineklis, kuru sauca par “Bronzas Aļošu”. Tallinā izcēlās nemieri. Savukārt pēc “Bronzas nakts” nemieriem dažādas Igaunijas interneta mājaslapas piedzīvoja kiberuzbrukumus no Krievijas. Kā vēlāk atklājies kādā noplūdinātā sarakstē, nemierus bija režisējusi Putina partijas “Vienotā Krievija” jauniešu organizācija “Naši”. Pēc šī notikuma Igaunijas un Krievijas attiecībās bija vērojams sasalums.
Dažādi ar sarkanās armijas pieminekļiem saistīti skandāli bijuši arī Austrumeiropas valstīs. Polijā, Varšavas pievārtē, 2010. gada 17. augustā notikuši protesti, kad tur plānoja atklāt 1920. gadā Polijas–Krievijas karā kritušajiem sarkanarmiešiem veltītu pieminekli. Īsi pirms atklāšanas ceremonijas piemineklis tika apķēpāts.
Toreiz vairākas veterānu organizācijas uzsvērušas, ka viņiem ir nepieņemami apliecināt godu karavīriem, kas “uz saviem durkļiem nesa noziedzīgu ideoloģiju un cīnījās pret poļiem”. Paredzētajā datumā piemineklis tā arī netika atklāts formālu iemeslu dēļ, jo monumenta apraksta krievu tekstā bija iezagušās divas gramati kas kļūdas.
Berlīnē 2010. gadā apskādēts piemineklis padomju karavīriem Tīrgartenas rajonā, uz tā tika uzzīmēts kāškrusts un uzraksts vācu valodā – “Slepkava, izvarotājs, zaglis”.
Lietuva savulaik oficiālā notā Krievijai paudusi nosodījumu par Himkos atklāto pieminekli VDK vienībai ALFA, kuras dalībnieki bija piedalījušies Viļņas protesta vardarbīgajā apspiešanā 1990. gada 13. janvārī.
Politiski iebildumus gan mēdz saņemt arī pretkomunistiski pieminekļi. 2007. gada jūnijā ASV ar toreizējā prezidenta Džordža Buša dalību atklāja pieminekli komunisma upuriem. Atklāšanas ceremonijā nosaucot 20. gadsimta komunismu par “slekavniecisku ideoloģiju, kas sagrāva jebkuru brīvdomību”.
Vēlāk sašutumu par šā pieminekļa atklāšanu paudis Krievijas Komunistiskās partijas vadītājs Genādijs Zjuganovs, kurš Džordžu Bušu nosaucis par “valsts terorisma simbolu”.
“Svētais Ernesto”
Tomēr ne tikai postpadomju telpā virmo kaislības ap dažādiem pieminekļiem, kuros iekodētas noteiktas ideoloģijas. Viens no tiem ir Kritušo ieleja Spānijā. Šo ārpus Madrides esošo monumentu pēc Spānijas pilsoņu kara beigām pasūtīja diktators Franko, lai godinātu viņa pusē kritušo karavīru piemiņu. Pieminekļa izveidē viņš izmantojis politisko ieslodzīto darbaspēku. Šajā vietā apglabāts arī pats diktators, taču aktīvisti lēmuši, ka viņa mirstīgās atliekas no šīs vietas jāaizvāc.
Starp pretrunīgajiem pieminekļiem minams arī revolucionāra Ernesto Če Gevaras piemineklis La Higueras pilsētā Bolīvijā, kur viņš ticis sodīts ar nāvi. Kamēr kritiķi atraida Če par vardarbīgajām metodēm revolūcijā, tikmēr vietējiem iedzīvotājiem viņš atmiņā palicis kā “Svētais Ernesto”.
Savukārt Āzijā daudzas Japānas kaimiņvalstis izsaka pretenzijas par Tokijā izbūvētu Jasakuni sintoistu svētvietu, kurā, viņuprāt, ierakstīti arī kara noziedznieku vārdi. Templis ir veltīts 2,5 miljoniem japāņu karavīru, kas krituši kaujās kopš 1868. gada.
