Sezonas lielās sacensības ies secen? 0
Nē. Ineta Radēviča teica, ka es varētu cerēt uz “wild card” pasaules čempionātam Londonā, viņai to piešķīra pirms pasaules čempionāta Tegu 2011. gadā. Gadu iepriekš arī Ineta uzvarēja Eiropas čempionātā, bet pasaules normu nebija izpildījusi. Jāprecizē, vai es tiešām varētu dabūt brīvbiļeti, jo normas izpildīšana rada stresiņu. Ja varēšu doties uz Londonu, tad būšu maksimāli sagatavojies, bet pāri savai veselībai nedarīšu. Galvenais mērķis ir olimpiskās spēles 2020. gadā Tokijā, kas, visticamāk, būs pēdējās manā karjerā. Trīs lietas labas lietas – centīšos tur paveikt to, kas nesanāca iepriekšējās divās spēlēs.
Ceturtdien jūs ar Līnu dodaties uz trīs nedēļu treniņu nometni Portugālē. Ko tur vēlies paveikt?
Turpināsim darīt to pašu, ko līdz šim, metīsim un skatīsimies, kā plecs uzvedas. Viss pārējais ķermenis jūtas lieliski, sportiskā forma ir ļoti laba, svarus varu celt, vienīgi mešanas sajūtu vajag atgūt. Arī Latvijā esam metuši diezgan daudz. Žēl gan, ka Rīgā nav kur trenēties, jo Daugavas stadions ir ciet, tādēļ jādodas uz tuvējām pilsētām – Ogri, Murjāņiem. Tas neaptur, tikai ir neliels šķērslis. Treneris arī būs Portugālē.
Nu jau trīs gadus tu un Līna sadarbojaties ar Kimmo Kinnunenu. Kā viņš vērtē jūsu situāciju, jo abi taču aizbraucāt veseli, bet tagad esat gandrīz vai pussportisti?
Viņš grib ar mums strādāt, taču ir nedaudz piesardzīgs. Arnis Noveičuks tikai teic – aiziet, dod iekšā, jūs varat, nekas tur nesabruks. Bet treneris ir piesardzīgs. Plāns ir maksimāli labi sagatavoties olimpiskajām spēlēm. Viens iedrošina, otrs nedaudz piebremzē, un kombinācijā sanāk zelta vidusceļš. Ejam uz priekšu, bet ar prātu.
