Māris Antonevičs: Daži piemēri, kas apgāž Šlesera apgalvojumus 14
Vārdiņš “attīstība” šobrīd modē un, šķiet, tiks ļoti plaši izmantots Saeimas vēlēšanu kampaņā ne tikai no Repšes partijas puses. Protams, pateicīgāks tas ir jaunajiem vai atjaunotajiem politiskajiem spēkiem, kas ar “attīstību” saprot kādas politiskas pārmaiņas, kamēr “Vienotība” un citas līdzšinējās varas partijas vairāk runā par pašreizējās politikas turpināšanu, taču tikpat labi arī to var nodēvēt par “attīstību”. Citiem vārdiem, svarīgs nav apzīmējums, bet gan tā saturs, un tieši tam vajadzētu pievērst uzmanību.
Nupat savu attīstības vīziju intervijā “Latvijas Avīzei” (21. janvāra numurā) ieskicēja Ainārs Šle-sers, paziņojot: “Noņemsim no politikas nost jebkādu radikālismu! Vēsturiskās bailes no austrumu kaimiņiem ir viens no apstākļiem, kas visvairāk traucē valstij attīstīties.” Kaut ko līdzīgu jau agrāk ir klāstījuši arī citi politiķi un uzņēmēji, un viskonsekventāk līdz šim tas izpaudies “Saskaņas centra” nostādnēs. Arī Šlesera un viņa pārņemtās partijas “Vienoti Latvijai” iecerēs jaušama “SC” klātbūtne, varbūt pat īpašas vēlēšanu apvienības veidā, tāpat kā pēdējās Rīgas domes vēlēšanās to izdarīja Nils Ušakovs un Andris Ameriks. Pagaidām “buldozers” mēģina tikt galā saviem spēkiem, ar atsevišķu pārkrāsotu nacionāļu (Jānis Straume, Imants Kalniņš) līdzdalību.
Tas, ka Šlesers vai kāds cits saskata iespējas Krievijas virzienā attīstīt savu biznesu (vai politisko biznesu), ir viena lieta, un pavisam kas cits – pasniegt to kā universālu formulu. Vēsturiskas bailes un apdraudējums nekādā gadījumā nav traucēklis valsts attīstībai, tieši pretēji – tas var būt ļoti veiksmīgs dzinulis. Liela daļa no pasaulē bieži piesauktajiem veiksmes stāstiem ir tieši par valstīm, kas iepriekš bijušas pakļautas vai pārdzīvojušas karus un apvērsuma mēģinājumus. Tās jo- projām ar bažām vēro savu kaimiņvalstu darbības, pieļaujot, ka agresīva retorika kādā brīdī var pārvērsties arī par militāru uzbrukumu. Tomēr vienlaikus tās sekmīgi attīstās.
Tāda, piemēram, ir Dienvidkoreja, kurai jādzīvo nepārtrauktā spriedzē, ko rada tās naidīgās attiecības ar kaimiņvalsti Ziemeļkoreju (paziņojumi par drīzumā gaidāmo karu te nav retums) un nebūt ne ideālās attiecības ar reģiona lielvaru Ķīnu. Neskatoties uz to, dzīves līmenis Dienvidkorejā ir starp augstākajiem Āzijā, tās ekonomika turpina izplesties. Nosaukumi “Samsung”, “Hyundai”, “LG”, “Daewoo” runā paši par sevi.
Nedaudz citāds, taču tāpat lielākoties ar bailēm un piesardzīgām attiecībām ar kaimiņiem saistīts veiksmes stāsts ir Singapūra – neliela pilsētvalsts Dienvidaustrumāzijā. Tās bijušais premjers Li Guanjao savas valsts pozīcijas tās veidošanās pirmsākumos pagājušā gadsimta 50. gados raksturojis ar ķīniešu sakāmvārdu: “Lielās zivis apēd mazās zivis, mazās zivis apēd garneles. Singapūra bija garnele.”
Viņa nosauktais valsts apdraudējumu saraksts ir ievērojams, bet tieši tas bija pamats nācijas saliedēšanai, disciplīnai, mērķtiecībai un ekonomiskajai izaugsmei.
Vēl viens tā dēvētais “Āzijas tīģeris” ir Taivāna – sala, kas faktiski atrodas aukstā kara attiecībās ar Ķīnu. Šis spiediens un pat neskaidrais diplomātiskais statuss nav bijis par kavēkli ekonomiskai attīstībai.
Pērn biedrības “Latvijas attīstībai” organizētajā forumā Rīgā bija ieradies Izraēlas publicists Sauls Singers. Viņš ir līdzautors grāmatai “Uzņēmēju nācija” (“Start up nation”), kas tagad ir pieejama arī latviešu valodā. Arī Izraēlu ielenc pret to naidīgi noskaņotās arābu valstis, un, vadoties pēc Šlesera formulas, tai nebūtu nekādu izredžu veidot veiksmīgu tautsaimniecību, jo attiecības ar kaimiņvalstīm nereti nozīmē karu vai labi organizētu ekonomisko boikotu. Taču noticis ir tieši pretējais. “Izolējot Izraēlu, tās pretinieki ir radījuši lielisku laboratoriju ideju pārbaudei,” teikts grāmatā. Saprotot, ka ekonomisko labumu neizdosies gūt no tirgošanās un masu produkcijas ražošanas, Izraēlas uzņēmēji ir pievērsušies moderno tehnoloģiju attīstībai. (“Augstās tehnoloģijas un telekomunikācijas mums ir nacionālais sporta veids, kas pasargā no klaustrofobijas,” grāmatā citēts kāds ebreju uzņēmējs.) Vienlaikus nozīmīga loma ir arī armijai un obligātajam militārajam dienestam, kura pildīšanas laikā Izraēlas pilsoņi bieži nonāk reālā kaujas situācijā un ir spiesti gan pieņemt atbildīgus lēmumus, gan mācīties darboties komandā. Grāmatas autori uzskata, ka pieredze karadienestā nākamajiem uzņēmējiem ir pat svarīgāka nekā akadēmiskie sasniegumi.
Garāmejot varētu minēt arī Gruzijas piemēru. Līdz tā dēvētajai “rožu revolūcijai” tās ekonomika lielākoties balstījās uz attiecībām ar Krieviju. Krievijas neapmierinātība ar politiskajām pārmaiņām noveda pie boikota un vēlāk arī pie 2008. gada augusta kara, kas īpaši ietekmēja gruzīnu vīna ražotājus. Viņi bija spiesti meklēt jaunus tirgus, vienlaikus paaugstinot produkta kvalitāti un tuvinot to pasaules līmenim. No šī viedokļa attiecību pasliktināšanās ilgtermiņā izrādījās ieguvums.
Ja ekonomiskās attīstības pamatā ir tirgošanās ar uzturēšanās atļaujām un nekustamo īpašumu, tad, protams, bez Krievijas būs grūti Latvijā sāk ko kaut vērienīgu. Bet apgalvot, ka galvenais traucēklis ekonomiskajam uzplaukumam ir piesardzīga attieksme pret valsti, kas skaitās PSRS mantiniece, bet joprojām neslēpj savas impēriskās tieksmes, ir, kā tēlaini saka, “batonu spraušana” lētticīgu vēlētāju ausīs.
