Kā mainās cilvēku attieksme pret reliģiju un baznīcu? 2
Ieva Puriņa, Rīgas Evaņģēliskās draudzes mācītāja: “Manas tagadējās draudzes skaits aug, bet pieņemu, ka kopumā reliģiozi noskaņotu cilvēku skaits samazinās. Tas dod baznīcai plašāku darba lauku. Baznīcai jābūt krietni atvērtākai. Baznīcai Latvijā ir tieksme norobežoties no citādiem viedokļiem, cilvēkiem un uzskatiem. Gana daudzi jūtas atstumti. Baznīcai ir jāuzņemas sava veida vaina šajā lietā, kaut gan tas ir atkarīgs no katras draudzes. Jāmin arī, ka vispār cilvēku skaits Latvijā samazinās, īpaši laukos. Ja cilvēkam ir interese darīt kaut ko ārpus savas ikdienas dzīves, piedalīties baznīcas dzīvē, laukos to ir grūti paveikt. Kopumā uz baznīcu nāk gan vecāka gadagājuma cilvēki, gan jaunieši, kuri nāk uz iesvētību mācībām, gan vecāki ar bērniem, kuri grib nodot bērniem kristīgos uzskatus. Bet, kā teicis pāvests, arī nekristīgs cilvēks var būt labs un Dievam tīkams, tāpēc nedrīkst statistikas skaitļus uztvert burtiski. Mūsdienu sabiedrībā gana daudz pamatvērtību sakrīt ar kristīgajām vērtībām. To varbūt sauc citādi, bet pamatbūtība ir viena un tā pati.”
Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs: “Nevarētu teikt, ka Lutera draudzē samazinās cilvēku skaits. Šobrīd esam 5500, kas ir lielākais skaits, kāds jebkad bijis. Nedaudz mazāks ir dievkalpojumu apmeklētāju skaits, bet esam sākuši aktīvi darboties sociālo mediju vidē – dievkalpojumus tagad iespējams noskatīties arī internetā. Draudzē absolūts vairākums ir cilvēki vecumā starp 30 un 50 gadiem. Manuprāt, problēma ir tā, ka mēs ar vārdu “reliģisks” saredzam tikai ar baznīcu vai konfesiju saistītu garīgumu. Dažkārt jākonstatē, ka baznīca neatrod valodu, kurā runā tā laika sabiedrība. Tad pienāk brīdis, kurā baznīca vairs neliekas svarīga, jo tā nerunā valodā, kādā šie cilvēki spēj saprast. Ir dažādas reliģiskās un garīgās formas, kuras neizbēgami zaudē savu nozīmību un izzūd. Vietā nāk jaunas. Stāsts ir nevis par to, ka cilvēkiem nav svarīga reliģija un iekšējā pasaule, bet vai pastāv šie sarunu partneri, ar kuriem viņi var par to runāt. Baznīcām jāapzinās, ka tās var palīdzēt, lai cilvēki augtu garīgi, lai viņu garīgās vēlmes un ilgas sajustu atsaukšanos. Tas ir baznīcas galvenais uzdevums, nevis mēģinājums saglabāties tādā formā, kādā tā ir. Tas ir grūts uzdevums, jo vieglāk saglabāt to, kas ir. Baznīcai nav jābaidās no pārmaiņām, jāizmēģina dažādi garīguma veidi un prakses, piemēram, meditācija. Nav jābaidās būt par tādu kā laboratoriju, kas mēģina saprast, kas strādā un kas nestrādā. Jāuztur līdzsvars starp tradicionālo un inovatīvo.”
Rudīte Losāne, Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne: “Es īsti neticu tam, ka samazinās cilvēku reliģiozitāte. Esmu kapelāne cietumā, un vismaz 70% cilvēku te ir ticīgi un regulāri nāk pie manis. Arī ārvalstīs noteikti šis skaitlis ir ap 60%. Piekrītu, ka daļa cilvēku novēršas no baznīcas, bet tas ir tāpēc, ka baznīca kļūst dogmatiska, politizēta, noslēgta. Pārvēršas par reliģisku kopību, kas nekalpo vienkāršajam evaņģēlijam, bet sakrauj cilvēkam virsū savus likumus. Vaina nav cilvēkos, bet tajos, kuri kalpo baznīcā, kam vajadzētu piesaistīt cilvēkus baznīcai ar savu ticību, vērtību sistēmu, dzīvesveidu. Baznīca visu laiku attīstās. Tai nemainās iekšējais ķermenis, bet tāpat kā mums – mainās drēbes. Mēs nevaram tērpties 16. gadsimta drēbēs, ja esam 21. gadsimtā. Tas, ko darām baznīcā, jāpiemēro cilvēku prasībām. Arī baznīcai ir pacēlumi un kritumi. Kad stingrāk pieķeras likumam, nevis garam, tad parasti piedzīvojam kritumu. Tam seko pacēlums. Baznīca būs vienmēr, bet tas nav monotons gājiens cauri vēsturei. Baznīcas institucionālā daļa reformēsies vienmēr, bet garīgā daļa, kodols paliks nemainīgs. Piemēram, kad cilvēki nav apmierināti ar baznīcu, viņi iet no tās ārā. 16. gadsimtā notika reformācija, arī 20. gadsimtā bija līdzīgi, kad jauni veidojumi atšķēlās no konservatīvajām baznīcām. Viņiem nebija saistošas šo baznīcu institucionālās prasības, bet garīgums. Arī baznīca nav perfekta.”
