“Arī ap privātmāju cilvēks joprojām ceļ sētu.” INTERVIJA ar Valsts robežsardzes priekšnieku Gunti Pujātu 2
Kā vērtēt pēdējā laikā politiskajās diskusijās izskanējušos paziņojumus, ka Aizsardzības ministrija varētu pārņemt austrumu robežas kontroli, bet žoga celšana uz robežas ir novecojis paņēmiens un nelietderīga līdzekļu izšķērdēšana? Par šiem un citiem jautājumiem saruna ar Valsts robežsardzes priekšnieku, ģenerāli GUNTI PUJĀTU.
Nesen valdībā bija saķeršanās starp iekšlietu ministru Sandi Ģirģenu un aizsardzības ministru Arti Pabriku, un iemesls šīm domstarpībām ir robežsardze. Valdības sēdē iekšlietu ministrs piedāvāja risināt jautājumu par robežsargu trūkumu, nosūtot robežas apsardzei karavīrus, kas raisīja asu aizsardzības ministra reakciju. Vai sekojat šīm diskusijām, un cik pats tajās esat iesaistījies?
G. Pujāts: Protams, sekoju. Resursu trūkums ir problēma, ar ko iekšlietu nozare šobrīd saskaras ļoti skaudri. Šogad personāla aizplūšana no robežsardzes ir palielinājusies diezgan būtiski salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Tajā pašā laikā arī ar esošajiem resursiem mēs sekmīgi spējam tikt galā ar izvirzītajiem uzdevumiem. Ja runājam par valdībā apspriesto jautājumu – tā ir operacionālās sadarbības stiprināšana.
Zināms, ka ir valsts aizsardzības plāni, kas ļauj robežsardzi ārkārtas gadījumā iekļaut Nacionālo bruņoto spēku sastāvā. Līdz ar to šādas sadarbības attīstīšana ir tikai loģiska un, manā skatījumā, būtu nākusi par labu.
Vienlaikus stiprinātos robežsardzes kapacitāte un arī bruņotajiem spēkiem būtu laba iespēja iepazīt iespējamo operacionālo rajonu.
Protams, ir jāvērtē, vai Aizsardzības ministrijai ir resursi, kurus novirzīt šim mērķim. Līdzšinējā sadarbība ar bruņotajiem spēkiem vērtējama kā ļoti laba, taču šeit būtu iespēja to attīstīt un uzlabot.
Tātad priekšlikums, kas izskanēja valdībā, nebija iekšlietu ministra spontāna ideja, bet nāca no jums?
Jā, tā bija mana ideja, ka varētu nelielu bruņoto spēku personālu novirzīt robežas patrulēšanas intensificēšanai.
Taču priekšlikums no tehniska kļuva par politisku, un, kā sacīja aizsardzības ministrs, “ja viņi netiek galā, mēs esam gatavi radikāliem soļiem – mēs Ministru kabinetā virzīsim jautājumu, ka pārņemam austrumu robežas kontroli ar visiem tiem cilvēkiem un budžetu”. Bet varbūt ministra ideja nav slikta, ņemot vērā, ka finansējums aizsardzības nozarei ir prioritāte un to nosaka arī NATO standarti – divi procenti no iekšzemes kopprodukta?
Man grūti komentēt, kā aizsardzības ministrs to iedomājas. Robežsardze nav tikai zaļās robežas uzraudzīšana, tai ir ļoti daudz dažādu pienākumu. Tie ir robežkontroles punkti. Tā ir imigrācijas kontrole un aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centri. Tie ir patvēruma meklētāji. Tā ir nelegālās nodarbinātības kontrole. Integrētā robežpārvaldība un Šengenas katalogs nosaka, ka ir jābūt vienai centrālajai iestādei, kas nodarbojas ar visiem iepriekšminētajiem jautājumiem. Šī iestāde pēc Eiropas regulējuma nevar būt militāra.
Runājot ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvjiem, es sapratu, ka bijusi runa tikai par zaļās robežas patrulēšanu. Taču zaļā robeža tiek apsargāta, ne tikai fiziski patrulējot. Faktiski darbs sākas Ārlietu ministrijā un Latvijas pārstāvniecībās, ietver vīzu pieteikumus un to izskatīšanu, kā arī sadarbību ar trešajām valstīm dažādos jautājumos. Tā ir gan administratīvā prakse un pierobežas joslas kontrole, gan kriminālizmeklēšana, ja noticis robežpārkāpums.
Lai aizturētu pārkāpējus, tiek iesaistīts personāls gan no robežšķērsošanas vietām, gan imigrācijas struktūrvienībām, gan kriminālizmeklēšanas struktūrvienībām.
Tāpat te jāpiemin kinologu darbs, jo robežsargu darbā liela nozīme ir suņiem, un kinologu apmācību nodrošina Valsts robežsardzes koledža. Mums ir sadarbība ar Igauniju un Lietuvu, kad notiek ceļu bloķēšanas un citas darbības. Sadrumstalojot šo resursu, situācija tikai pasliktinātos. Nebūtu loģiski no visas šīs sistēmas izraut vienu komponentu – zaļās robežas patrulēšanu – un atdot Aizsardzības ministrijai. Tas varētu novest arī pie tā, ka tiek apšaubīta Latvijas turpmākā atrašanās Šengenas zonā.
Argumenti ir pārliecinoši, un līdz 2014. gadam droši vien nerastos nekādas šaubas, ka tā tam visam arī jābūt. Taču pēc Krievijas īstenotās agresijas Austrumukrainā uz robežu un pierobežu tomēr skatāmies arī kā vietu, kur var notikt militāras aktivitātes. Latvijai gan tas nav nekāds jaunums – arī 1940. gadā okupācija sākās ar provokāciju Masļenku robežpunktā, tāpat 90. gados, atgūstot neatkarību, OMON uzbrukumiem izvēlētais mērķis bija tieši robežpunkti. Vai robežsargi ir gatavi šādiem scenārijiem, un vai militārajai klātbūtnei uz robežas nebūtu jābūt lielākai?
Kā jau minēju, valsts aizsardzības kontekstā robežsardzei ir ļoti nozīmīga loma. Robežsargi parasti ir pirmie, kas satiekas ar sauszemes robežas pārkāpējiem – vai tie ir civila rakstura vai militāra rakstura. Līdz ar to robežsardzes resursiem ir jāveltī pietiekami liela uzmanība, lai mēs būtu gatavi kā pirmie satikt potenciālo ienaidnieku un atbilstoši reaģēt.
Ja runā par Ukrainu, tad Doneckā un Luhanskā robežsargi arī bija vislabāk sagatavotā struktūrvienība, kas uzņēma separātistu triecienu un visilgāk izturēja bruņoto pretošanos. Politiskajās diskusijās parādās pretruna – Aizsardzības ministrijai it kā nav resursu, lai piedalītos robežas patrulēšanā, tajā pašā laikā parādās ideja, ka tā var pārņemt robežuzraudzības funkciju. Vai tad resursi pēkšņi parādītos?
Mans redzējums, ka ir jānovirza vairāk resursu robežsardzei, jo tā ir neatņemama ārējās un iekšējās drošības sastāvdaļa.
Tāpat arī citām iekšlietu struktūrvienībām. Te mēs atkal varam atgriezties pie Ukrainas notikumiem. Tur viss sākās ar iekšējiem nemieriem. Tā nebija militāra iejaukšanās no ārpuses. Tika izmantotas iekšējās nesaskaņas, lai izraisītu konfliktu, un tika pazaudēta kontrole pār situāciju. Tā ir mācība, ka iekšējai drošībai ir jābūt pietiekami labā līmenī.
Diskusija ir arī par to, cik lietderīgi līdz šim tērēti resursi. Lūk, aizsardzības ministra Pabrika teiktais intervijā LNT: “Žogu celšana uz robežas ir ja ne 19., tad 20. gadsimts. Žogs uz austrumu robežas mums nav vajadzīgs.” Jums tagad iespēja argumentēt, ka žogs nav 19. gadsimts un ir vajadzīgs.
Labākā prakse, lai atturētu robežpārkāpējus ir gan fizisku šķēršļu radīšana, gan tehnisku līdzekļu izmantošana. Esmu skatījies citu valstu pieredzi. Piemēram, Lietuvā robeža ir labi aprīkota ar tehniskiem līdzekļiem, taču trūkst fizisku šķēršļu. Tas nozīmē, ka robežpārkāpums, ļoti iespējams, tiks piefiksēts, taču nebūs laika reaģēt un veikt pārkāpēja aizturēšanu.
Fiziski šķēršļi – tajā skaitā žogs – neļauj ātri pamest robežuzraudzības rajonu.
No otras puses, tas attur arī apmaldījušos iedzīvotājus no nejaušas iemaldīšanās kaimiņvalsts teritorijā un līdz ar to pasargā viņus no lielām nepatikšanām. Valsts robežas izbūve nav tikai žogs, tā ir teritorijas labiekārtošana, kur nākotnē varētu efektīvi izvietot tehniskos līdzekļus.
Pārmetums bija nevis par to, ka žogs ir bezjēdzīgs, bet drīzāk, ka tas ir novecojis paņēmiens.
Šaujampulveris ir izgudrots 8. gadsimtā un līdz šim brīdim tiek izmantots dažādās militārās ierīcēs. Protams, ir nākušas klāt modernās tehnoloģijas, taču ir vērtības, kas nenoveco.
Arī ap savu privātmāju cilvēks joprojām ceļ sētu, tāpat kā to darīja pirms gadsimta un senāk.
Jautājums – vai naudu nevarēja izmantot lietderīgāk?
Lietderīgumu vērtēja Ministru kabinets, kad piešķīra līdzekļus un atzina to par pamatotu. Arī robežsardze redz, ka tie ir lietderīgi izmantoti līdzekļi. Viena no pēdējām robežpārkāpēju grupām tika aizturēta, pateicoties tam, ka tika konstatēts žoga bojājums. Tika sākti meklēšanas pasākumi, un pēc pusotra kilometra pārkāpēji tika aizturēti.
Vai vietās, kur ir uzcelts žogs, pārkāpēju skaits ir samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem? Vai bieži ir konstatēti mēģinājumi pārvarēt šo šķērsli?
Ik pa laikam konstatējam pārkāpuma pazīmes – mēģinājumus parakties apakšā zem žoga. Analizējot šos gadījumus, mēs veicām žoga pamatnes papildu nostiprināšanu. Pēdējo reizi pārkāpēji bija kāpuši pāri un savainojušies. Viennozīmīgi – tas ir atturošs un aizkavējošs līdzeklis.
Ja cilvēks savā priekšā redz šķērsli un tomēr mēģina to pārvarēt, vairs nav nekādu šaubu, ka viņš veic nelikumīgu darbību, un to ir daudz vienkāršāk pierādīt.
Ja robežjosla nav iekārtota, pārkāpēji var teikt, ka viņi to nav pamanījuši un Latvijas teritorijā iemaldījušies nejauši.
Agrāk mēs ar tādiem paziņojumiem saskārāmies, tagad tas vairs nedarbojas. Nelegālās imigrācijas plūsma kopumā ir ļoti būtiski samazinājusies. 2018. gadā bija 85 pārkāpēji, bet 2019. gada pirmajā pusgadā – desmit. Robežjoslas iekārtošana ir nospēlējusi savu lomu – nelegālās imigrācijas plūsma no Latvijas ir pavērsusies citos virzienos.
TV3 raidījums “Nekā personīga” pirms kāda laika ziņoja, ka pie Krievijas robežas Ciblas novadā robežas ierīkotāji izcirtuši desmitiem hektāru meža, nesaudzējot arī īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, turklāt nozāģētie koki vairāku simtu tūkstošu eiro vērtībā esot pazuduši. Vai esat noskaidrojuši, kas tur noticis?
Ir sāktas pārbaudes. Koku ciršana, zāģēšana, celmu izraušana pēc līguma ir uzņēmumu un apakšuzņēmumu atbildības jautājums. Viņiem darbs jāveic atbilstoši tehniskās specifikācijas nosacījumiem. Robežsardzes prasība ir derīgos kokus sakraut krautuvēs, pēc tam tiek veikta apzināšana, novērtēšana un citas paredzētās procedūras.
Ja tiks konstatēts, ka kādi koku apjomi ir izvesti, mēs risināsim jautājumu ar uzņēmumu, iespējams, ieturēsim kādu maksājumu. Bet, lai par to runātu, sākumā to nepieciešams dokumentāli apstiprināt.
Vai par raidījumā minēto dabas vērtību iznīcināšanu arī ir veikta pārbaude? Tika ziņots, ka nocirsto koku vecums bijis ap 170 gadiem un par šādu koku nociršanu dabas liegumos paredzēta kriminālatbildība.
Ik pa laikam saskaras divas intereses – valsts aizsardzības intereses un dabas aizsardzības intereses. Zemkopības ministrijas atzinumā ir rakstīts, ka uz robežjoslas iekārtošanu attiecas nevis Meža likums, bet Valsts robežas likums un ar to saistītie Ministru kabineta noteikumi. Darbībām aizsargājamajās dabas teritorijās ir papildu tehniskās prasības, pēc kurām būvniekam jāvadās. Ja tas nav darīts, tā ir uzņēmuma atbildība. Arī tas pašlaik tiek vērtēts dienesta pārbaudē.
Nesen medijos jūs diezgan tieši izteicāties par to, kādu kaitējumu var nodarīt liberāla pieeja migrācijā, ka tas nes līdzi terorismu un noziedzību, tajā skaitā bērnu nolaupīšanu un seksuāla rakstura uzbrukumus sievietēm, kas jau tagad notiek gan Skandināvijā, gan Vācijā. Ņemot vērā, ka šis ir jautājums, kur notiek asas ideoloģiskas sadursmes, vai ir bijusi kāda reakcija uz jūsu izteikumiem?
No kā?
Sabiedrībā, no politiķiem… Šie ir jautājumi, kur ierasti saduras divu pretēju uzskatu nometnes.
Iespējams, ka kaut kas no maniem izteikumiem tika īpaši izcelts, taču pamatdoma bija, ka nekontrolēta migrācija veicina dažādus drošības apdraudējumus. Piemēram, bīstamu personu iekļūšanu Latvijā, kam var būt gan teroristiski, gan citi slikti nolūki. Līdz ar to migrācijas politikai, manā skatījumā, jābūt pietiekami striktai.
Un kāda tā ir Latvijā?
Ja runājam par legālajām migrācijas plūsmām, ir vairākas valstis – Ukraina, Moldova, Gruzija –, kuru pilsoņi Latvijā var ieceļot bez vīzas, ar biometriskajām pasēm. Bet ir jāizpildās citiem nosacījumiem – jābūt pietiekamiem uzturlīdzekļiem, apdrošināšanai, maršruta atbilstībai ieceļošanas mērķiem.
Arvien biežāk mēs atsakām ieceļošanu šo kategoriju personām, jo bieži tas saistīts ar nelegālo nodarbinātību – gan Latvijā, gan citur Eiropas Savienībā. Līdz ar to mēs novēršam ēnu ekonomikas attīstību būvniecības, lauksaimniecības un citās nozarēs.
