Arhitektūras muzejā izstāde no “Dieva auss” līdz “Ziemeļblāzmai” 0
Latvijas Arhitektūras muzejā līdz 8. maijam skatāma izstāde “Juris Monvīds Skalbergs. Starp modernismu un postmodernismu”. Ar šo izstādi muzejs atzīmē 20 pastāvēšanas gadus. Zīmīgi, ka apaļu jubileju šogad svin arī viens no Latvijas pazīstamākajiem arhitektiem Juris Skalbergs.
Šo izstādi apmeklēs tie, kas vēl atceras “Dieva ausi”. Kafejnīcu, kas bija tapusi pēc arhitekta J. Skalberga ieceres. Izstādes kurators Jānis Lejnieks par to laiku teic: “Pareizticīgo katedrāle Rīgā tika slēgta 1963. gadā ar LPSR Ministru Padomes lēmumu, lai ierīkotu te Zinību namu. Oficiālā misija, kā vēstī padomju avoti, bija “propagandēt sabiedriski politiskās zināšanas, tehnikas un dabas zinātņu sasniegumus plašās darbaļaužu masās”. Reizē ar to padomju vara likvidēja nevēlamu kulta celtni tiešā Ministru kabineta tuvumā. Taču paradoksālā kārtā izglītojošā un radošā funkcija ēkā patiešām attīstījās, kamēr politiskā propaganda palika otrajā plānā, un par radošās bohēmas mājvietu kļuvusī nama kafejnīca, tautā saukta “Dieva auss”, akumulēja procesus, kas klusītēm grāva padomju sistēmu no iekšpuses.” Raksturojot tā laika arhitektūru, J. Lejnieks atklāj, ka “vēsturisko celtņu pārbūves padomju zemē ieguva ideoloģisku raksturu, tostarp modernisma arhitektūra, kas valdīja Rietumos, bija ieradusies, lai mainītu veco un radītu jaunu pasauli, un tā bija nesaudzīga pret vēstures liecībām visos Eiropas vēsturiskajos centros. Ar rekonstrukcijām un pārbūvēm padomju vara bieži panāca pretējo – ievazāja Rietumu idejas”.
Vēl starp arhitekta veikumiem ir Republikāniskais Zinību nams (1964), kino “Blāzma” (1964), Rīgas Krievu drāmas teātris (1967), kafejnīca “Allegro”. Tieši 60. gadi kļuva par spilgtākajām laika zīmēm, kas savā veidā tautas atmiņā ir folklorizējušās, bet sabiedrībā reti kurš zina, ka to autors bija arhitekts Juris Skalbergs. “Modernisms ieradās kā revolūcija un beigu galā piedzīvoja sakāvi – visi pieminētie objekti šodien ir likvidēti, lai arī no šodienas skatpunkta tie būtu pelnījuši vietu sava laika kultūras pieminekļu sarakstā,” nosaka J. Lejnieks.
Arhitekts nekad nebija pārstājis darboties, tā nākamais laikmets atnāca ar citām idejām, un J. Skalbergs īstenoja tikpat spilgtus postmodernisma projektus – institūta “Agroprojekts” ēku Rīgā, Maskavas ielā (1979 – 1988), apvienības “Lauku celtnieks” tehnisko centru Vecrīgā, Peldu ielā (kopā ar Aivaru Zavadski un Pēteri Biruli, 1984 – 1987), Lodes ciema sabiedrisko centru (kopā ar Ivaru Martinsonu, 1988), bet Skalberga 80. gados projektētie ūdenstorņi joprojām daudzviet papildina Latvijas lauku ainavu.
Visi, kas kaut reizi iegriezušies Berga bazārā, staigā pa J. Skalberga Berga bazāra iekšējo ielu veidotajiem labirintiem. Tieši viņš veidojis Berga bazāra iekšējo ielu arhitektoniku. Savukārt arhitekta jaunākais lielais veikums ir kultūras pils “Ziemeļblāzma” rekonstrukcija (2011 – 2013), kas rāda, cik saudzīga mūsdienās kļuvusi izpratne par vēstures mantojumu. “Tostarp jaunbūvētais skatu tornis liecina par arhitekta vēlmi atgriezties pie modernisma ideju interpretācijas laikmetīgā formu valodā,” nosaka J. Lejnieks.
2014. gadā konkursā “Būvindustrijas Lielā Balva” kategorijas “Mūža ieguldījums” laureātu vidū bija arī arhitekts, arhitektūras biroja SIA “JS & Partneri” valdes priekšsēdētājs Juris Monvīds Skalbergs, kurš 53 gadus veltījis reālai Latvijas arhitektūrai un esošās vēsturiskās arhitektūras saglabāšanai. Viņš 20 gadus pārstāvējis Latvijas Arhitektu savienību Baltijas arhitektu savienībā kā prezidents un viceprezidents, vadījis Latvijas Arhitektu savienības pārstāvniecību Baltijas arhitektu savienībā un Starptautiskajā arhitektu savienībā. Daudzus gadus ir bijis Latvijas Arhitektu savienības “stūrakmens”. Juris Monvīds Skalbergs nozīmīgu ieguldījumu devis jauno arhitektūras speciālistu sagatavošanā, valsts un starptautisko ar arhitektūru saistīto konkursu organizēšanā. Jaunībā, pirms izvēlēties profesiju, viņš šaubījies starp elektrību un arhitektūru. Tas bijis drūmais Staļina laiks. Tad viņš nav zinājis, ka arhitektūra sakņojas politikā. Naivi šķitis, ka arhitekti neprot radīt laikmetīgas ēkas. Tad īpašu grūdiena impulsu ģenerējusi Viļa Lāča grāmata “Akmeņainais ceļš” (nelabotais variants) un viņš kļuvis par arhitektu.
