Arhitektu savienības prezidente: Ar pašvaldību konkursiem aina ir diezgan šausmīga 0
Viena no pirmajām emocionālajām reakcijām pēc “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2016” (LAGB) rezultātu paziņošanas, Lielo balvu piešķirot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) rekonstrukcijai, kuras autori ir jaunie lietuviešu arhitekti no biroja “Processoffice”, bija: “Balvu saņēmuši lietuvieši! Tas skan tik labi! Ak, mēs lūzerīši (žargonā no angļu val. – zaudētāji)!”
Bet pazīstamais arhitekts Andis Sīlis ironiski prognozēja: “Pagājušajā gadā laurus plūca Rastrelli, šogad, turpinot šo tradīciju, sacenšas Laube, Neimanis, Mellenbergs un Birznieks. Gan jau kāds arī šogad šķēli (LAGB balva ir ananāsa veidolā. – Red.) uz kapa izcīnīs. Paši esam šo dīvainību radījuši”.
Vienīgā jaunbūve, kas līdzās divām lieliski paveiktām – Dzintaru koncertzāles (“Arhitektu birojs Jaunromāns un Ābele”) un Maltas vidusskolu (SIA “SAALS” – Māris Krūmiņš, Rasa Kleina) – rekonstrukcijām šogad ierindojās triju gada balvu ieguvēju vidū, bija savas funkcionalitātes un citu aspektu dēļ pretrunīgi vērtētā Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars”, kuras autors ir austriešu arhitekts Folkers Gīnke.
Kā izveidojusies situācija, ka Latvija ir restaurāciju un rekonstrukciju lielvalsts, taču pietrūkst spēcīgu un vērienīgu nacionālās arhitektūras skolas pārstāvju radītu jaunās arhitektūras pieteikumu, ar ko mūsu valsts varētu sevi manifestēt pasaulē? Kas vainojams pie tā, ka Latvijas arhitektiem “lielā pīrāga” projektu konkursos pašu mājās ir grūtības konkurēt ar ārzemniekiem? Cik kvalitatīvi ir pašvaldību īstenotie arhitektūras projekti reģionos?
Šie un citi jautājumi bija centrā diskusijai “KZ” redakcijā, kurā Latvijas arhitektūras veselības ainu LAGB spogulī pētīja Latvijas Arhitektu savienības (LAS) prezidente Gunta Grikmane (birojs “Sarma un Norde”), arhitekts un šā gada nacionālās žūrijas loceklis Juris Mitenbergs (birojs “AB3D”), arhitekte Liene Griezīte (“Arhitektes Lienes Griezītes studija”) un arhitekts un arhitektūras kritiķis, pagājušā gada gada balvas nacionālās žūrijas loceklis Vents Vīnbergs.
“Uzaicinājums pieteikt projektus Latvijas Arhitektūras gada balvai tika izsūtīts arī pašvaldību būvvaldēm, tomēr atsaucības nebija. Mēģinājām arī paši kādus darbus apzināt, taču neko spilgtu neredzējām. Maltas vidusskolu rekonstrukcijas autori savu projektu iesniedza paši, un tas patiešām ir ļoti augstu vērtējams un lielisks darbs (SIA “SAALS” – Māra Krūmiņa, Rasas Kleinas – īstenotais projekts saņēma vienu no trijām Gada balvām. – Red.) Tomēr no reģioniem citu šāda līmeņa darbu nebija. Mans pieņēmums saskan ar iepriekšējā gadā izskanējušo, ka reģionos darbu kvalitāte ir diezgan zema. Jā, tā ir, un līdzīgi ir arī Rīgā brīžos, kad tas ir valsts un pašvaldību pasūtījums. Caur arhitektūras Gada balvas skati būtu svarīgi sākt diskusiju arī no šāda skatpunkta – konkursu nolikumu kvalitāte, pašvaldību nereti īstenotais zemākās cenas princips atlasē, izvēloties autorus un vēlāk būvniekus, kas attiecīgi vēlāk noved pie kvalitātes degradācijas un attiecīga rezultāta. Tas ir tieši tāds – zemākās cenas – rezultāts. Šajos konkursos reti piedalās kāds sevi cienošs autors vai būvfirma, līdz ar to tur ir diezgan ierobežots firmu loks. Tā ir vispārēja tendence – arī slikti sastādīti pašvaldību uzdevumi konkrētajam objektam, slikti noorganizēta pārraudzība par to realizāciju un izvirzītajām prasībām. Tā ir ķēdes reakcija, kas faktiski degradē nozari. Tas gan neattiecas tieši uz darbiem, kurus skatījāmies gada balvā, bet uz to sadaļu, kas tajā neparādās,” uzskata LAS prezidente Gunta Grikmane.
Savukārt, diskutējot par “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2016” rezultātiem, nacionālās žūrijas loceklis, arhitekts Juris Mitenbergs, vaicāts, vai starptautiskās žūrijas (To, kuri kļūs par LAGB laureātiem, beigās izlemj ārzemju žūrija, kas arī katru gadu mainās. – Red.) rīcībā bija pieejama objektīva informācija par laureāta – Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” – īpatnībām ekspluatācijā, atbild: “Jā, protams, šim projektam ir visādi mīnusi. Arī žūrija, to apmeklējot, tam visam izgāja cauri un apskatīja. Protams, ka viņi to redzēja un zināja. Taču, jau pirms kāda laika runājot ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas, uz jautājumu, kas tad jums notiek ar Arhitektūras gada balvu, balvu, kas to dabūs, viņi paši atbildēja – “Lielais dzintars”. Viņi vaicā: kāpēc Latvijā var uztaisīt šādu būvi, bet pie viņiem nevar? “Lielajam dzintaram” ir daudz trūkumu, kurus, iespējams, varēja atrisināt, tomēr principā ar skatu malas iespējams labāk redzēt svarīgāko. Un, iespējams, ka ir paveikts kaut kas, kas stāv pāri kaut kam lielākiem vai mazākiem trūkumiem. Gan šie igauņu kolēģi, gan starptautiskā žūrija par būtisku uzskata šā objekta skulpturālo formu, funkciju. Mēs varam ieslīgt sīkumos un teikt, ka funkcija ir izveidota ne tā, kā vajadzētu. Bet tās ir nianses, kuru dēļ nevar teikt, ka objekts ir nefunkcionāls.”
Paverot balvas aizkulises, Gunta Grikmane atklāj, ka, sākotnēji iepazīstoties ar virtuālajiem materiāliem, pēc ārzemju žūrijas vērtējuma, Lielās balvas saņēmējam vajadzēja būt “Lielajam dzintaram”, taču, esot Latvijā un reāli apbraukājot objektus, viņu izvēle gala rezultātā mainījusies.
Taču, cik pamatota ir Lielās balvas piešķiršana LNMM, kura izmaksas projekta gaitā praktiski dubultojās, tuklāt arī tur jau redzamas pirmās tehniskās problēmas – skeitbordista saplēstā stikla jumta salabošana vien, izrādās, maksā 10 tūkstošus eiro un nu it kā arī skurstenis sācis drupt? Kāpēc ārpus balvas nominantiem bija palikusi Rīgas pils rekonstrukcija un restaurācija? Galu galā – vai trīs gadus pēc Zolitūdes traģēdijas sabiedrībai ir lielāks pamats uzticēties arhitektiem un būvniekiem?
Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem lasiet 31. maijā diskusijā “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes” vai arī e-izdevumā.
